Tik pelēks decembris, ka aizmirsusies saule, palikusi tikai zināšana par tās esību. Nedēļām pelēkas bezcerības debesis. Arī to jāprot izbaudīt. Salikt no ikdienības niekiem un vienkāršībām skaistu, krāsainu, neatkārtojamu dzīves mozaīku.
Katru gadu cenšos būt ceļā, iet. Pagājušajā vasarā tas izdevās nepilnu nedēļu. Parasti augustā eju uz Aglonu. Ne kopā ar svētceļnieku grupām, bet divatā, trijatā. Aglonai, mazajai Latgales pērlei, piemīt maģiska pievilcība. Jau krietnu laiku pirms došanās ceļā mostas ilgas pēc putekļainajiem, piena baltajiem, izlocītajiem lauku ceļiem. Šoreiz, ejot no Zilupes uz Kaunatu, nesatieku nevienu cilvēku. Pamesto viensētu pelēko koka mežģīņu ieskautajās logu acīs mājo vientulība. Maiga un skumja pamestība vējo Latgales laukos. Pēc dienas gājiena laipna saimniece atvēl uzcelt telti ābeļdārzā līdzās ezeram. Dārzs ir pielijis un smaržo pēc āboliem. Trauslais patvērums tikko uzcelts, kad debesīs virs svina pelēkā ezera iezīmējas ugunīga svītra un noducina pērkons. Teltī ir tumši zaļš mijkrēslis. Līst retas lietus lāses, negaiss aiziet pāri nemierīgajam ūdens klajam. Ik pa brīdim, dienvidu vēja rokas nopurināts, zālē klusi nobūkšķ ābols. Gājiena pēdējā diena vai, pareizāk sakot, nakts ceļā uz Aglonu iegadās tieši tajā laikā, kad zvaigžņu lietus sasniedz kulmināciju. Visas debesis vienās sudraba švīkās! Tik daudz krītošu zvaigžņu tik īsā laikā redzu pirmo reizi. Tāds ir viens aizejošā gada mozaīkas gabaliņš.
Un vēl viens — par to paldies “Staburaga” lasītājiem. Šoruden “Latvijas pastam” gadījās misēklis un pārdesmit abonentiem laikrakstu nepiegādāja. To tad darīja paši redakcijas darbinieki un arī mēs, reportieri. Sirsnība, ar kādu novēlojušos avīzi sagaidīja mūsu lasītāji, ir lielākais atalgojums. Un ne vienā lauku sētā vien, saņemot “Staburagu”, darbus meta malā un turpat dzestrajā rudens vējā ķērās pie tā pārlapošanas. Paldies! Lai jums visiem skaista un krāšņa dzīves mozaīka 2017. gadā!
