Ir lietas, kas savu vērtību nezaudē nekad, bet ikdienas virpulī tās bieži noliekam maliņā. Ir aktuālāki tā brīža notikumi, kas tūlīt prasa mūsu uzmanību un vērtējumu, bet citu varam atstāt vēlākam laikam. Tāds “vēlāk” man bija kāds mirklis autostacijā Rīgā. Ikdienišķs notikums, bet tik ļoti gribējās par to uzrakstīt. Stāsts ir ļoti vienkāršs — kāda sieviete, iegādājoties biļeti (starp citu, līdz Jaunjelgavai), pirms doties prom no kases, vēl sekundi uzkavējās un novēlēja kasierei veiksmīgu dienu. Un ticiet, viss apkārt pārvērtās! Vispirms jau darbiniece kasē, kurai tā bija pamatīga pozitīvisma deva, un viņas labais noskaņojums kā atbalss vilnis turpināja plūst nākamajiem biļešu pircējiem. Divi laikus pateikti vārdi, kas spēj labestīgi pārvērst dienu. Kaut kur jau tā atbalss apklust, bet tad atkal ir kāds, kas pasaka vai paveic ko labu, un vilnis plūst tālāk. Tik zināma patiesība, bet ikdienā tā visa pietrūkst.
Gads atkal paskrējis nemanot. Tiekoties ar ģimeni pie Ziemassvētku eglītes, šoreiz pieaugušie neskaitīja dzejolīšus, bet pastāstīja, kas labs šogad viņam bijis. Kopumā secinājām, ka viss katram virzījies daudzmaz labvēlīgi. Protams, bijuši klupieni, bez tiem jau nekā. Kāda paziņa atzina, ka ikvienu situāciju dzīve mums piespēlē, lai mēs no tās kaut ko iemācītos. Tā ka ikreiz ir vērts nedaudz apstāties un padomāt.
Nesen visaptverošajā interneta tīmeklī pamanīju ziņu, ka izdots arī pesimista ceļvedis nākamajam gadam. Labs papildinājums tiem, kuri seko līdzi čika un dižčika laikiem, kas attaisno un izskaidro visu. Tomēr ir viena bēdīga ziņa visiem pesimistiem — ceļveža veidotāji izpētījuši, ka, neraugoties uz katastrofām un valstu konfliktiem, pasaules attīstība virzās labvēlīgi. Neesmu cilvēks, kurš zīlē nākotni kafijas biezumos. Man nav pacietības un arī laika sekot līdzi dažādiem pareģojumiem kalendāros, vairāk pieturos pie pozitīvisma koda. Es vairāk ticu, ka nepazīstamas sievietes divi vārdi autoostā rada tauriņa spārnu vēziena efektu līdz pat zemeslodes otrai pusei.
Pirms gadumijas rakstniece Monika Zīle savā vēlējumā mums visiem atzinusi, ka, dalīdami pļaukas pa roku galam, bez lietišķības un apdoma, ievainojam paši savu drošības izjūtu. Arī es varu vēlēt — nezaudējiet cilvēcību un spēju sarunāties vienam ar otru.
