Vēl pirms dažām dienām domāju pretēji.
Bērnībā, protams, līdz ar salu allaž bija sniegs, un, ja tas kavējās, bija neizpratne, nāca raudiens, nezināju, uz ko dusmoties, apvainoties, ja ārā nav baltās segas. Kas gan tas par Jaungadu, ja nav sniega? Taču teju 20 gadu sniegu gluži vai ienīdu, jo vienā ziemā tas sasniga tik daudz un nenokusa līdz pat pavasarim. Nācās krietni pasvīst, lai ik dienas no tā attīrītu lielākas un mazākas taciņas. Nost ar sniegu! — tāds šos gadus bija mans ziemas laika lozungs. Nevajag to! Ja naktīs sasnieg, rītos jātīra mašīna, vēlāk tas kūst, pēc tam ielās peļķes. Kas gan tur skaists un patīkams?
Pēdējos gados snieg maz. Un es priecājos par to. Nepiekritu tiem, kuri gaidīja, lai kaut mazliet, bet uzsnieg. Lai apkārt balts, lai labi ziemājiem, lai bērniņi pabrauktu ar ragaviņām, paslēpotu. Mazā radiniece, kura dzīvo Spānijā, Tenerifē, tā grib Ziemassvētku laikā uz Latviju cerībā, ka būs uzsnidzis sniegs.
Ne tikai redakcijā, arī atverot jebkuru ziņu portālu vai ieslēdzot kādu televīzijas kanālu, diemžēl ar negācijām nākas sastapties vairāk kā ar pozitīvo. Terorakts Vācijā, lidmašīnas katastrofa Krievijā, karadarbība Ukrainā, Sīrijā un vēl, un vēl… Un gribas kliegt: cik ilgi vēl, vai reiz uzvarēs veselais saprāts?
Un man sagribējās sniegu. Kas kristu lēni, lielām pārslām, ilgi, ilgi. Noslēptu visus melnumus ne tikai zemē, bet arī mūsos. Kaut uz īsu brīdi. ◆
