Man šie Ziemassvētki ir pārdomu un pārmaiņu laiks. Arī mācītāji reizēm kaut ko maina savā dzīvē, un arī manējā šāds mirklis pienācis — janvārī kopā ar ģimeni pārcelšos uz Kanādu. Šis nav bijis viegls lēmums ne man, ne manai ģimenei, bet tā pieņemšanas pamatā nav tikai viens iemesls. Pirmkārt, jāizmanto dzīves sniegtās jaunās iespējas, bet negribētu žēloties vai kritizēt sistēmu, kurā ir savi trūkumi. Nevarētu teikt, ka esmu apvainojies uz valsti, tas nav īstais vārds. Vienkārši ir lietas, kuras mani neapmierina, bet viss dzīvē nav tikai balts vai melns.
Kanādā kalpošu latviešu draudzē Svētā Jāņa baznīcā Toronto. Pagaidām vēl nav paredzams, cik ilgi tur uzturēšos. Nav jau tā, ka esmu iegādājies vienvirziena biļeti uz Mēnesi, bet manas izjūtas ir ļoti daudzveidīgas. Ir gan skumjas, gan skaistas atmiņas, gan arī cerības sagaidīt kaut ko citādāku. Pārmaiņas noteikti būs. Gan manā dzīvē, gan draudzēs, ar kurām tik ilgus gadus esmu bijis kopā.
Novadīju pēdējos dievkalpojumus draudzēs, kurās esmu kalpojis četrpadsmit gadu. Šajā laikā bijis gan daudz gaismas un gaišu brīžu, gan dažādas problēmas, bet nav tā, ka pirmajās grūtībās bēgu prom. Ir baznīcas, kurās cilvēki ļoti daudz laika, enerģijas un darba velta kalpošanai, un šajās vietās ir lielas un stipras draudzes. Liels prieks par Jaunjelgavas luterāņu draudzi, kurā pats esmu ieguldījis visvairāk laika un enerģijas, tur izveidojies stiprs un stabils draudzes kodols. Taču mazajos pagastos, šķiet, vēl no padomju laikiem stipri iesakņojies uzskats, ka var noskatīties un nogaidīt, līdz kāds izdarīs un viss tāpat notiks. Protams, pagastos ir mazāk cilvēku, jo daudzi aizbraukuši, līdz ar to visi procesi uz vietas notiek lēnāk un klusāk.
Kas attiecas uz Seces draudzi, kurai patlaban klājas diezgan bēdīgi, grūtību pakāpe visus šos gadus bijusi apmēram vienāda. Savulaik, kad draudzi vadīja nu jau mūžībā aizgājušais draudzes priekšnieks Alberts Zarāns, baznīcā bija sava veida uzplaukums, šajā laikā dievnams atjaunots. Man allaž prieks redzēt cilvēku pilnu dievnamu, taču Secē vairāk vai mazāk ir tāda svētku draudze — Lieldienās, Ziemassvētkos baznīca ir ļaužu pilna, bet svētdienu dievkalpojumos, kas notiek ik pārnedēļu, ir tikai daži. Manī ir zināms sarūgtinājums, ka draudze nav izveidojusies tāda stipra un liela. Kad Lieldienās cilvēkus aicināju kopā risināt problēmas, atsaucība bija maza. Ir tikai daži cilvēki, kuriem nav vienalga. Jā, varbūt dzīves skrējienā cilvēki ir aizņemti, taču, ja mums kaut kas ir dārgs un svarīgs, tam laiks jāatrod. Man gan negribētos moralizēt un kratīt pirkstu. Tā vienkārši ir, un varam tikai cerēt, ka nebūs vienmēr.
Kristiešiem Ziemassvētki saistās ar stāstu par Jāzepu un Mariju, tas manā izpratnē nav viegls un skaists, bet saistās ar grūtībām. Jāzeps un Marija bija devušies tālā ceļā, Marija gaidīja bērniņu, un šis gājiens bija smags un nogurdinošs. Man kā mācītājam Ziemassvētku laika izjūtas ir līdzīgas — svētku laiks saistās ar darbu, steigu. Jēzus ienāk pasaulē kā bērns, un par viņu ir jāparūpējas. Līdzīgi ir arī draudzēs — lai būtu skaisti un tīri, apkārt valdītu miers un garīgums, par to kādam ir jāparūpējas. Ar ticību ir tāpat: lai tā mūsos rastos un pieaugtu, pašiem jābūt gataviem to atklāt un kopt.
Lai gan ir klusais laiks, pasaulē aizvien netrūkst satraucošu notikumu. Nežēlīgu un briesmīgu. Kārtējais teroristu melnais darbs skāris Vāciju: Ziemassvētku tirdziņā Berlīnes centrā netālu no Ķeizara Vilhelma baznīcas kravas automašīna iebrauca cilvēku pūlī, daudzi cilvēki zaudēja dzīvību un tika ievainoti. Lielas problēmas rodas mirklī, kad cilvēki nespēj sarunāties. Katrs izkliedz savu sāpi, lozungus, bet viens otru nedzird. “Islāma valsts” cenšas izveidot tādu valsti, kāda bija senajos viduslaikos. Viņu mērķis ir visus piespiest dzīvot pēc saviem uzskatiem un pārliecības, bet ne reizi vien pierādīts, ka fanātisms pie laba nenoved. Viņiem pašiem šķiet, ka tas ir skaisti: sekot saviem ideāliem, bet vai to dēļ ir vērts zaudēt cilvēcību? Kristietība māca: Dievs kļuva par cilvēku, lai mācītu mums mīlēt. Mīlēt arī dzīvību, kas ir lielākā vērtība. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, un visās situācijās ir jābūt vismaz cilvēcīgam. Tikai tad varam sākt runāt par ideāliem, kristietību un citām ar to saistītām lietām.
Pasaule patlaban ir tik neviendabīga, cilvēki reaģē uz daudziem tās izaicinājumiem, un tas jūtams ikvienā jomā. Baznīca nākamgad atzīmēs Reformācijas piecsimtgadi, taču man dažkārt nav pieņemami, ka tā reizēm strikti turas pie vecām dogmām, veidojot baznīcu kā hierarhiju, kurā nav vietas jaunām tradīcijām. Mums jāiemācās iet līdzi laikam un jāraugās uz priekšu, dodot vietu arī jauninājumiem, kas atvērs baznīcu jauniem cilvēkiem un dos vietu ticībai jaunās formās.
Diemžēl Latvijā cilvēki ir ļoti ierāvušies sevī, it kā nobijušies. Jā, arī ticība un Bībele sludina, ka lepnība ir grēks, savukārt pazemība ir slavināma īpašība. Lepns un iedomīgs cilvēks ir nepatīkams, bet bieži vien latvieši pārprot šo pazemību. Cilvēkiem nevajadzētu kautrēties teikt, ka nav kaut kas kārtībā vai kaut ko vajadzētu mainīt. Nav jābaidās stāties pretī tam, ar ko esam nemierā. Bailīgums, nedrošība un uzņēmības trūkums nav tās īpašības, uz kurām droši balstīt savu dzīvi, savukārt iniciatīva visos laikos bijusi atzīstama un vērā ņemama. Mani uzrunā Jēzus vārdi: “Lūdziet, un jums tiks dots; meklējiet, un jūs atradīsiet; klauvējiet, un jums tiks atvērts!” Ir svarīgas lietas, ko Dievs ir devis, un cilvēks to neizdarīs un neizmainīs, bet ir daudz tikpat svarīgu, kuras Dievs mūsu vietā nepaveiks. Pašiem vien jāuzņemas iniciatīva un atbildība, lai tās notiktu.
Ziemassvētki jau kopš bērnības mūsmājās bijuši ļoti skaisti un gaiši svētki. Arī mācītāja ģimenē šie svētki neatšķiras no citām, neraugoties uz to, ka esmu mazliet vairāk noguris. Svētku sajūta pārņem jau mirklī, kad ieraugu cilvēkus un sveču gaismu baznīcā. Savukārt vakarā ir eglīte, dāvanas un skaists brīdis, kad visa ģimene sanāk kopā.
Ko es gribētu vēlēt cilvēkiem šajā laikā? Vispirms spēt vienam otru ne tikai kritizēt, bet ieraudzīt arī labo. Atrast gaismu un dot to tālāk citiem! Tāpat gribētu vēlēt katram apzināties tās iespējas, kas viņam dotas. Ja esat kristīti un iesvētīti baznīcā, jums jau iedota liela dāvana Ziemassvētkos. Tālāk jau katram pašam jāpacenšas to atvērt un likt lietā. Izmantojiet dāvanu, kuru Dievs jums devis!
