(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 20. decembra numurā.)
Eglītes uzvaras gājiens
Telpā, kur grāmatu plauktos gulst simtiem gadu senas un tikpat sen neatvērtas grāmatas, iesietas smagos ādas vākos, pamatīgiem apkalumiem, milzīgos sējumos glabājas arī pagājušo gadsimtu Anglijas laikrakstu un žurnālu izdevumi. Ja varētu atvērt vienu no plauktos novietotajām 1848. gadā izdotajām “Ilustrētajām Londonas Ziņām”, tad viena numura pirmajā lapā ieraudzītu mākslinieka zīmējumu, kurā attēlota karaliene Viktorija, viņas vīrs vācu princis Alberts, kopā ar bērniem stāvot pie svētku eglītes. Atšķirībā no iepriekšējās valdnieku ģimenes Viktorija bija ļoti populāra, un visu, kas notika galmā, tūlīt atdarināja arī vienkāršā tauta. Lai gan Anglijā jau sen bija tradīcija Ziemassvētkos dekorēt māju ar mūžzaļo koku zariem, tomēr paraduma izdekorēt visu kociņu Lielbritānijā vēl nebija. Pēc publikācijas strauji sākās eglītes uzvaras gājiens britu sirdīs un mājokļos.
Riekstkodis pilī
Bibliotēkā, līdzīgi kā daudzās citās pils istabās, izrotātas svētku eglītes. Uz galdiem dāvanas, ko reiz varēja saņemt aristokrātu bērni. Dāvanu vidū arī greznā uniformā tērpts Riekstkodis — lelle ar lielu muti, ko atver ar sviras palīdzību, ievieto mutē riekstu un saspiež —, kas Anglijā jau sen kļuvis par Ziemassvētku suvenīru. Viktorijas laikmetā galdā kā desertu lika augļus un riekstus. Rieksti un riekstkodis kalpoja patīkamai izklaidei, līdzās sarunām pie galda gaidot galveno maltīti. Šī rīka vēsture ir sena, pirmie koka riekstkoži bija divi koka gabali, kas sastiprināti ar ādu vai metālu. Kokgriezēji Francijā, Vācijā un Anglijā 15. un 16. gadsimtā radīja skaistus koka riekstkožus, bet kareivju, bruņinieku un karaļu atveidotās stāvfigūriņas parādījās 18. gadsimtā Vācijā, Bavārijā izveidots pat riekstkožu muzejs.
Spokainā
guļamistaba
Milzīgās būves krēslainajos gaiteņos dzirdamas tūristu balsis, bet katrā istabā, kur izvietotas vaska figūras, atskaņo aristokrātu sarunas un ikdienas kņadu, kāda tā varēja būt simt, divsimt gadu senā pagātnē. Viena no telpām, kas apvīta noslēpumainiem stāstiem, ir Ozola istaba jeb Kenilvortas guļamistaba — pils spokainākā telpa. Varvikas grāfa Franča 1917. gadā pierakstītās atmiņas vēsta: “Mana māte apspriežu laikā mēdza dzirdēt dīvainus, pārdabiskus trokšņus nākam no Ozola jeb Kenilvortas guļamistabas, kas bija tumša un drūma telpa gaitenī līdzās manai guļamistabai.” Leģenda vēsta, ka Anna, ceturtā Varvikas grāfiene, un slavens Dienvidāfrikas spirituālists šajā istabā no nāves atmodināja jaunu meiteni. Stāsta, ka vēlajā Viktorijas laikmetā divas Varvikas grāfienes ar bēdīgi slavenā okultista Alistera Krovlija palīdzību istabā noturēja spoku izsaukšanas seansu. Šīs istabas sienu apšuvums un gulta 19. gadsimta septiņdesmitajos gados iegādāti no aptuveni 10 kilometru attālās Kenilvortas pils. 1575. gadā gultu un paneļa apšuvumu, gaidot karalienes Elizabetes vizīti Kenilvortā, izgatavot pasūtīja Leičesteras grāfs Roberts Dudlijs. Gulta rotāta ar Tjūdoru un Dudliju ģimeņu heraldiskajiem simboliem.. Gadusimtiem cauri pilī gluži kā laikmeta iezīmes parādās dažādi mistiski tēli, spoki, ko, laikam ejot, nomaina citi konkrētam laikposmam interesantāki personāži. Taču vienmēr senajos mūros dzirdami soļi, durvju vēršanās un neizskaidrojami trokšņi.
Grāfs iekaro Holivudu
Gandrīz tūkstoš gadu laikā pilij bijuši 36 īpašnieki. Grevilu senču īpašumus sāka izpārdot Čārlzs Grevils (1911 — 1984), septītais Varvikas grāfs, pēdējais no dzimtas, kurš mita pilī. Viņš pārdeva lielas zemes platības, senčiem piederošas mākslas vērtības, turklāt viņš pārcēlās uz Romu, lai izvairītos no lielās nodokļu nastas, ko pienāktos maksāt valstij. Varvikas septītais grāfs savā attieksmē pret pārdoto senču īpašumu bija skarbs: “Pils smird pēc vecām kurpēm, vecām zeķēm un mitriem “makintošiem”.” Čārlzu acīmredzot nevilināja aizejošā godība, un viņš bez sentimenta šķīrās no senču mantojuma. Viņš bija arī pirmais britu aristokrātijas pārstāvis, kas piedalījās Holivudas filmās. Viņa aktiera karjera nebija veiksmīga. Lai distancētos no savas aristokrātiskās izcelsmes, grāfs pieņēma skatuves vārdu Maikls Brūks. Negūstot panākumus, viņš atgriezās Eiropā, iegā-
dājās mājas Šveicē, Itālijā, Francijā un atlikušo mūžu pavadīja tajās. Pēc atgriešanās Eiropā Čārlzs sāka izpārdot dzimtas īpašumus, vērtīgās mantas, bruņu kolekcijas. Grāfs bija precējies trīs reizes, viņš nomira Romā, taču tika apglabāts Varvikā, Svētās Marijas baznīcā. 1978. gadā Deivids Robins Grevils, astotais Varvikas grāfs, būdams pārliecināts, ka leiboristu valdība pili varētu konfiscēt, to par 10 miljoniem dolāru pārdeva Tiso grupai. 1934. gadā dzimušais grāfs, kuru par visu virāk interesēja grāmatas, zirgi un viesības, ar šo soli savās aprindās izraisīja dziļu sašutumu. Deivids pārdeva arī atlikušās vērtslietas, dokumentus, mākslas priekšmetus, ko vēl nebija paspējis pārdot viņa tēvs. Vērtīgākais no mākslas priekšmetiem bija dzimtai piederējušais van Goga darbs “Saulespuķes”. Deivids Grevils, grāfs, kurš pārdeva pili, nomira 61 gada vecumā Spānijā.
Izmantotie materiāli
Alyson Malony
“Life belowe stairs: True lives of Edwardian servants”, www.nutcracermuseum.com, www.stnicholascenter.org,
www.warwick-castle.com, en.wikipedia.org, www.nytimes.com
