Ziemassvētki ir laiks, kad labdarībai pievēršam lielāku uzmanību. Laimdotai Kļaviņai tā ir ikdiena, jo viņas vadītā biedrība “Ģimenes darbnīca” jau vairākus gadus steidz palīgā citiem cilvēkiem visdažādākajās dzīves situācijās. Laimdota ir no Krapes Ogres novadā, bet labajiem darbiem jau nav robežu. Ar šo sievieti tikāmies pirms diviem gadiem, kad vairāk runājām par biedrību. Šoreiz mūsu sarunas galvenais iemesls bija viņas vēlme pateikties labajiem cilvēkiem, kuri atbalsta darbā.
Nevajag daudz
— Kā šajā laikā klājies?
— Darba noteikti kļuvis vairāk. Lai arī esam no Krapes, dodamies turp, kur mūs aicina. Nevar jau cilvēkam pateikt — nepalīdzēsim, jo esat no cita novada. Ir jau bijis pat tā, ka, meklējot palīdzību, mums arī norāda, lai meklējam to Ogrē, it kā tam būtu nozīme, kur cilvēks dzīvo. Ciešāka sadarbība veidojas ar tām vietām, kur ir mūsu brīvprātīgie — Aizkraukles reģionā tā ir Vietalva, Aizkraukle, Skrīveri un Koknese.
— Kā izdodas piesaistīt brīvprātīgos?
— Viņi uzrodas paši, un tagad brīvprātīgo ir pat vairāk nekā biedru. Tie, kuri iesāk, bieži vien vēlas arī turpināt. Ja iesaistās viens, līdzi nāk arī viņu ģimenes, tad vēl kāds interesējas, kā var līdzēt. Tā ka biedrības nosaukums sevi pilnībā attaisno. Nevajag jau daudz, lai kādam palīdzētu. Piemēram, ir tāda Aina Garoziņa Skrīveros. Lai arī pašai ir veselības problēmas, viņa jau gadiem ada mums zeķes, un šajos Ziemassvētkos tās atkal nonāks pie daudziem cilvēkiem. Daudzkārt cilvēki domā — man pašam ir slikti, un ko tad es varu izdarīt… Tomēr tā nav, vienkārši jāsaskata iespējas. Vēl viens no tādiem labestīgiem cilvēkiem ir arī Aizkraukles kultūras nama vadītāja Anta Teivāne, kura atrada iespēju mūsu atbalstītajiem cilvēkiem noskatīties gan teātra, gan cirka izrādi. Prieks, ka ir daudz cilvēku, kuri gatavi dot, neprasot, kas man par to būs.
— Kāda palīdzība cilvēkiem ir visaktuālākā?
— Dažāda — gan praktiskas lietas, gan morāls atbalsts. Kaut vai parunāšanās, kas tik ļoti nepieciešama vecākiem ļaudīm. Viņiem jau nevajag mantu, bet sabiedrību, jo jūtas vientuļi. Šajās dienās bijām Ērgļu pansionātā, kurp braucam jau vairākus gadus. Ja vēl līdzi ir bērni, sirmgalvjiem tas ļoti patīk.
Jāpaveic bez naudas
— Mēs bieži vien sakām — iedodiet tik naudu, un visas problēmas atrisināsim paši!
— Tādas reālas naudas jau arī mums nav, tāpēc jāmeklē cilvēki un veidi, kā palīdzēt. Viena pati biedrība to visu nevar paveikt. Tas ir kopdarbs. Iespējas ir dažādas, un viena no tām — lūgt pašvaldības palīdzību. Ja tā ir atsaucīga, labi, bet ne visos novados tā ir, un tad jāmeklē tālāk. Krapē ir ļoti saprotoša un atsaucīga pagasta vadītāja. Ja ir tādi cilvēki, tad arī mums ir prieks strādāt.
— Vai, klauvējot pie kādām durvīm, visas arī atver?
— Atbildes esam dzirdējuši dažādas. Ir bijis, ka mūs uzreiz kategoriski noraida. Citreiz atsaka, bet pēc laika ir zvans vai e-pasta vēstule, un paši piedāvā palīdzību. Acīmredzot cilvēki aizdomājušies par to un sapratuši, ka viņiem ir iespēja ko dot. Tā bija arī ar zemnieku Jāni Pilienu, kurš negaidot piezvanīja un vaicāja, vai mums sieru Jāņos vajadzēs? Protams, ka vajag!
— Ir bijis, kad jūsu labvēlību izmanto ļaunprātīgi?
— Visādi brīnumi bijuši, un ar laiku jau var saprast, kas ir kas. Piemēram, reiz kādai ģimenei vajadzēja gultiņu zīdainim. Saprotams, bez tās grūti iztikt, un mēbeles ir dārgas, tāpēc cītīgi to meklējām, lai pēc iespējas ātrāk varētu sagādāt. Situācija veiksmīgi atrisinājās, bet pēc laika dzirdam, ka šo gultiņu ģimene tirgo… Pēc šādiem gadījumiem gan iestājas tāda kā pauze, kas liek būt vērīgākiem, īpaši ar tiem, kuriem visu laiku kaut ko vajag. Dažkārt cilvēkam vērtīgāk iedot makšķeri, nevis zivi.
— Noteikti ir daudz redzēts. Kāda rādās situācija Latvijā?
— Diezgan drūma. Ja vēl nolikvidēsim mazās lauku skolas, tad dzīvība ārpus pilsētām vispār pazudīs. Darba nav, un tāpēc arī nav cerību. Laukus diemžēl pārņem arvien lielāka bezcerība, daudzi lieto alkoholu, un tā šie cilvēki risina savas problēmas. Kamēr dzer, viss ir labi, bet skaidrā nav spēka un motivācijas tālāk veidot savu dzīvi, jo galvenais — nav darba. Ja nevienam neesi vajadzīgs, tad sākas negācijas, jo cilvēks neprot citādāk risināt radušos situāciju. Sabiedrība jau arī negatīvi raugās uz dzērājiem — viņš neko nevar! Tomēr tā nav, un ar to esam saskārušies arī biedrībā. Zinu, ka cilvēks dzer, bet, ja es palūgšu kaut ko izdarīt, nav bijis problēmu. Arī viņiem ir jāprot pateikt paldies.
— Pēc profesijas esat medicīnas māsa. Vai nav bijis domas atgriezties šajā darbā?
— Noteikti nē, jo tāda nesakārtotība, kāda tagad valda medicīnā, nekad nav bijusi. Negribas vairs iesaistīties šajā sistēmā.
Nevar nedomāt
— Kā pašai izdodas sabalansēt darbu un privāto dzīvi?
— Nodalīt no savas dzīves to nekādi nevar, jo arī mājās nepārstāju domāt, kas kuram vajadzīgs un kur to ņemt. Tā kā arī draugi lielākoties tajā visā iesaistīti, tad mūsu sarunas arī bieži vien ir par to. Visu laiku darba lietas virmo visapkārt, un bez tā vairs nevar. Arī ģimene tajā visā ir iekšā, un bērns zina, ka tuvojas Ziemassvētki, tāpēc jau pats plāno, kas vēl būs jāizdara.
— Gada sākumā jums nodega māja un gāja bojā viens no audžubērniem. Kā tiekat galā ar šo sāpi?
— Par to visu nav iespējams nedomāt joprojām, tāpēc labi, ka ir nodarbošanās un ikdienas rūpes, kas novērš domas. Tas viss ļāvis labāk iepazīt cilvēkus, jo bija tādi, kuri novērsās, bet citi nākuši klāt. Šādās situācijās redzi, kas ir kas. Tagad top jauna māja, un ļoti gaidām, kad varēsim tajā ievākties. Tas viss, pateicoties labiem cilvēkiem, ar kuriem pat iepriekš bija maza saskarsme. Pēc nelaimes pašvaldība mums pagasta centrā iedeva dzīvokli, kur dzīvot, bet savā ierastajā vidē tomēr ir citādāk. Lauki — tā ir brīvība, un tur ir pavisam citādāks gaiss. Bērniem ļoti tur patīk.
— Vai ir kāda tikai pašai tuva nodarbe?
— Suņi un kinoloģija. Savulaik arī pati tos audzēju, un īpaši tuvi bijuši dobermana šķirnes suņi, bet tagad to vairs nedaru. Šobrīd vairāk pievēršos tieši dresūrai un dzīvnieku uzvedības problēmām. Ik pa laikam kāds lūdz konsultāciju vai palīdzību šajā jomā. Pašai šobrīd ir milzu rīzenšnaucers, un meitai ir viens no maza auguma šķirņu sunīšiem. Dzīvnieki mūsu mājā vienmēr bijuši, un tas šķiet pats par sevi saprotams, jo dzīvē viss ir saistīts — rūpes par kādu un prieks, ko viņš sniedz. Tā ir arī ar cilvēkiem. ◆
Viedoklis
Dzintra Zvirbule, biedrības “Ģimenes darbnīca” brīvprātīgā
— Tas ir milzīgs darbs, ko Laimdota veic. Kamēr ar to nesaskaries, pat nevar aptvert, ko tas nozīmē. Tomēr tam visam ir ļoti liela nozīme, jo citādāk cilvēki nereti nesaskata iespēju atrisināt kādu problēmu vai apmeklēt kultūras pasākumu. Labie darbi noteikti atmaksājas, kā ir teicienā — dots devējam atdodas. Tas visspilgtāk atklājās brīdī, kad nodega Laimdotas ģimenes māja. Viņi pilnībā palika bez iedzīves, bet tomēr ne bez atbalsta — ar labu cilvēku palīdzību tagad top jauna māja un viss iesāktais turpinās.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Laimdota Kļaviņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1966. gada 19. augusts, Konstantinovas pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
NODARBOŠANĀS: biedrības “Ģimenes darbnīca” vadītāja.
ĢIMENE: vīrs Māris un meita Paula.
VAĻASPRIEKS: kinoloģija.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
