Ar kafiju un sautētiem kāpostiem decembrī 20 gadu jubileju nosvinēja Skrīveru amatierteātris. Dāvanā sev un dzimšanas dienas viesiem skrīverieši dāvāja vienu no biežāk spēlētajām, aktieru un skatītāju iecienīto Paula Reimana lugu “Krustmāte Jūle no Tūles”.
Juris Kalvišķis, Skrīveru teātra režisors, par aktieru trupu un Skrīveriem teic, ka vispirms tā ir vieta, kurā viņš satiekas ar domubiedriem. “Brīnišķīgs kolektīvs, ar kuru kopā jūtos gaidīts, kā mājās. Cilvēki cenšas izpildīt visu, ko vēlos, un varbūt reizēm manas prasības ir nepamatoti augstas, bet tās ir sasniegtas. Atlasot katram aktierim piemērotu lomu, noder iegūtās zināšanas psiholoģijā. Jūtu, ko viņš var, pat ja pašam tā nešķiet. Arī tagad, sākot darbu pie igauņu autora Ardi Līvesa darba “Infarkts” iestudējuma, kurā uzsvērtas cilvēku attiecības. Tā būs kamerizrāde, kurā skatītājs daļēji piedalīsies norisē. Pirmizrāde iecerēta Teātra dienā — 27. martā.”
Pazūd bailes no kritikas
Viena no ilggadējām teātra spēlētājām ir skrīveriete Maija Strautniece. Viņa teic, ka pirms 20 gadiem, gatavojoties Skrīveru kultūras nama 70. jubilejai, Aizkraukles kultūras nama teātra režisors Juris Kalvišķis Skrīveru kultūras nama mazajā zālē aicināja ierasties tos, kuri sevī jūt aktiera talantu. Maija teic, ka toreiz viņa un citi gājuši aiz ziņkārības — redzēt, kas tur tāds notiks. Neko līdzīgu mūžā nebija darījusi. Sanākuši ap divdesmit cilvēku, un režisors katram licis nolasīt fragmentu no lugas. Tā arī bijusi atlase, kā toreiz domāja, vienai izrādei — Rūdolfa Blaumaņa “Trīnes grēkiem”. Viens otrs no atnākušajiem atkritis, bet Maijai piešķirta Rembēnietes loma. Viņas atmiņas par pirmo reizi uz skatuves publikas priekšā — kā miglā. “Tāda veida uztraukumu līdz tam nebiju piedzīvojusi. Laiks uz skatuves paskrēja, bet, ko runāju, kas notika — neatceros.” Vēlāk gan bijusi labi padarīta darba sajūta, bet līdz ar piedzīvotajām emocijām iestājies arī emocionāls tukšums.
Pirmizrādē 1996. gada decembrī kultūras nama lielā zāle bija skatītāju pilna. “Sen vietējie nebija spēlējuši, visi nāca skatīties,” stāsta Maija. Pēc šī uzveduma, šķiet, ka režisoram arī, ne tikai aktieriem, iepatikās tā teātra padarīšana, un pēc “vienīgās” izrādes bija vēl daudzas citas, kopā 11. Vēlāk iestudēta R. Blaumaņa luga “No saldenās pudeles”, bet šo uzvedumu skrīverieši nospēlēja tikai reizi. Tajā laikā strauji mainījās aktieru sastāvs, vairāki pārcēlās uz citu dzīvesvietu. Nedaudz biežāk spēlēta Monikas Zīles luga “Eņģeļi mīl maigāk”. Tajā piedalījās Dzintra Ģigule, Pēteris Burka, Valdis Krēsliņš — aktieri, kuru vairs nav starp dzīvajiem. Kādreiz aptiekas vadītāja Dzintra teātrī bijusi sufliere, līdz citu spēlēšana aizrāvusi arī viņu.
Maija no iestudējumiem atceras Andreja Upīša komēdiju “Atraitnes vīrs”, patikusi mājkalpotājas loma citā Upīša komēdijā — “Apburtais loks”, bet visspilgtākās atmiņas ir no šī gada sākumā iestudētās Monikas Zīles lugas “Sunītis un viņa kauliņš”. Viņai piešķirta dzērājas loma — kaut kas pilnīgi pretējs Maijas būtībai. “Sākumā nebija saprašanas, kā to dabūt gatavu, bet Juris Kalvišķis mierināja — iemācīs. Man patīk lomas, kurās nevajag būt skaistai, nekas nevienam nav jāpierāda. Šī bija tāda — atšķirīga, interesanta,” savās pārdomās dalās Maija. “Laikā, kad esmu uz skatuves, vispirms jānotic sev. Tas nav viegli. Ja pēc izrādes kāds no skatītājiem man vai par kādu citu aktieri saka — likās, ka netēloji —, tas ir visaugstākais novērtējums. Atzīšos, ka lugas laikā publiku gan es neredzu, aizraujos ar to, ko daru, kas notiek uz skatuves. ”
Pēc iestudējuma “Sunītis un viņa kauliņš” pirmizrādes Maija saņēmusi tik daudz komplimentu par lielisko aktierspēli kā vēl nekad. No šīs lomas arī lielākais gandarījums, jo nācās sakārtot domas, pārvarēt sevi, uzdrīkstēties. Loma mainījusi arī viņu ārpus izrādes — tā parādījusi, ka ne vienmēr jācenšas būt vislabākajai. Zudušas bailes no kritikas. Tagad arī ikdienā esot vieglāk pārvarēt neveiklas situācijas un neizdošanos. “Ļoti veselīga īpašība, kas ļauj bez lieliem kreņķiem dzīvot tālāk!”
Plosās uz vella paraušanu
Lidija Ieriķe Skrīveros teātrī bija, vēl pirms to sāka vadīt Juris Kalvišķis. Pieredzējusi arī režisores Elzas Cīrules darbu un vēl senāk Nacionālā un Dailes teātra aktiera un režisora Egona Besera laiku. Pēdējos divdesmit gados viņai dotas mātes, krustmātes, saimnieces un līdzīga rakstura lomas. Arī “Trīnes grēkos” un nesen skatītājiem rādītajā “Krustmātē Jūlē no Tūles.” Patīkamas atmiņas no krustmātes Lavīzes lomas Blaumaņa lugā “No saldenās pudeles”. “Pati pēc šādām lomām akurāt neraujos, bet tā iegadās, un patiesībā šādi raksturi patīk un tīri labi padodas. Interesanti otra dzīvi padzīvot, atbrīvoties, justies citādāk,” pārdomās dalās Lidija. Labas atmiņas arī no Blaumaņa lugas “Pēc pirmā mītiņa” iestudējuma, bet vismīļākā esot “Krustmāte Jūle”. Šī luga spēlēta tik bieži, ka nereti uz skatuves realitāte tik ļoti savijas ar lomu, ka vienu no otras pagrūti atdalīt. “Ar tik feiniem partneriem kā Uldis, Aigars un Ansis ir prieks spēlēt. Plosāmies uz velna paraušanu. No vecajām Upīša lugām ļoti patīk “Apburtā loka” ticīgās madāmas loma.”
Lidija atzīst, ka viens no Skrīveru amatierteātra panākumu un ilgmūžības noslēpumiem ir režisors Juris Kalvišķis un viņa spēja uztaustīt katra aktiera īpašību piemērotību kādam no lugas personāžiem. Viņa neatceras, ka mēģinājumu gaitā iepriekš iedalītā loma kādam būtu mainīta. Vienlīdz svarīgi lugas tapšanā katram tajā ielikt daļu sevis, un piebremzētas tiek vien pārāk lielas improvizācijas. Protams, gadās, ka sadod arī “pa ādu”…
Neiztiek bez maziem kurioziem, piemēram, Aldis Jansons, spēlējot uz Jaunjelgavas skatuves, “Krustmātē” kā sulainis mazo bērnu nenolika, kur pienākas, bet pabāza pagultē. Bijušas reizes, ka aktieris laikus neuznāca uz skatuves vai kā Valdis Krēsliņš Aiviekstē sajauca skatus. Citreiz Rožupē Aldis Jansons, pārģērbies par policistu, biedēja stacijas kiosku pārdevējas. “Kolektīvs ir jautrs, turamies kopā, un neviens prom nemūk,” apgalvo Lidija.
Krāsns sprāga bez dinamīta
Gados jauns, bet ar lielu amatierskatuves pieredzi ir Aigars Lūsis. “Kad jautā, ko man nozīmē teātris — vispirms tas ļauj iepazīt sevi, uz ko esmu spējīgs. Tāda kā sevis atklāsme. Nolēkt no tilta ar gumiju ir vieglāk, nekā nospēlēt teātrī. Lecot, ja ilgi domāsi, kāds no muguras pagrūdīs, bet uz skatuves jākāpj pašam. Bailes jāpārvar sevī,” par savu pieredzi stāsta Aigars. “Juris neliek pārāk dziļi iet tēlā, ļauj izpausties arī pašam. Tā viņš redz, cik katrs izpratis savu lomu. Tas, kāda ir izrāde — izdevusies vai nē, atkarīgs arī no skatītāja — ja skatītājs izrādi jūt, viss ir labi. Tomēr mēdz būt tā, ka zālē ir troksnis, kāds staigā, klaudz durvis. Tādās reizēs nodomāju — ko es te lokos un vārtos pa zemi, viņiem tas taču neinteresē. Bet ar to nevar spekulēt, ja reiz uzkāpts uz skatuves, ir jāspēlē. Labs piemērs par robežas pārkāpšanu uz skatuves ir gadījums ar Lieni Šomasi.
Aigars Lūsis atceras arī pāris jautru situāciju, kas gadās negaidīti un tāpēc ir īpaši smieklīgas. “Skorderdienās Silmačos” aizmirsts krāsnī ielikt dinamītu. Sprādziens bija, viss, kā nākas, bet skatītāji tā arī neredzēja, ka spridzekli kāds vispār būtu licis. Neiztrūkstošs joks ir tējas vietā uz skatuves krūzē atnest kaut ko citu. Aigars atzīst, ka līdz šim visas lomas bijušas mīļas un labas, bet īpaši uzsver advokātu “Krustmātē”. Tas savā ziņā sasaucas ar uzņēmēja darbu — jāmāk izgrozīties visos laikos, ja grib dzīvot, nauda ir jādabū. Ja vēl liktenis piespēlē cilvēku, no kura to var dabūt, tad pienāk diena, tā x stunda, kad gatavs solīdi, bet piemānīt.
Vai ikdienas aizņemtība neviļus teātri nenoliek attālākā plauktā? Aigars atzīst, ka mēdz būt brīži, kad darba daudz, jāskrien visur, bet nepaspēj. “Tad rodas doma — varbūt to nevajag? Bet tikpat ātri pazūd. Juris vēl nesen teica — nekur tu man neliksies, mācīsies. Tagad jau ir jauns teksts, mācos, mēģinām…” ◆
