Aizvadītā bija svētku gaidīšanas nedēļa, arī mūsu skolā tas bija pamanāms, izjūtams. Plānotās darbības un aktivitātes saistījās ar mācību pirmā semestra noslēgumu un Ziemassvētku ieskaņu pasākumu. Svētku gaidīšanas aktivitātes sasaistījām ar skolēnu mācību uzņēmumu Ziemassvētku gadatirgu. Tirdziņā skolēnu mācību uzņēmumi piedāvāja savu produktu, ko iegādājās skolas darbinieki, skolēni un Pļaviņu novada uzņēmēji, kurus bijām aicinājuši piedalīties šajā pasākumā. Novada uzņēmēji gan iepirkās tirdziņā, gan deva noderīgus padomus skolēnu mācību uzņēmumu pārstāvjiem. Skolēnu mācību uzņēmumi kā interaktīva mācību metode, vērsta uz apzinātu un mērķtiecīgu uzņēmumu izveides un darbības izpratni, mūsu skolā ir trešo gadu. Tas ir kā papildinājums mācību priekšmeta — ekonomikas — apgūšanai.
Paralēli visam 16. decembrī skolā uzņēmām Latvijas Republikas aizsardzības ministru Raimondu Bergmani. Ministra kungs prezentēja Aizsardzības ministrijas darbību, iepazīstināja ar aizsardzības sistēmas mērķiem. Tikšanās laikā skolēniem bija iespēja diskutēt par dažādiem jautājumiem, un ministra kungs saprotami pastāstīja interesējošo, akcentējot jaunsardzes un zemessardzes lielo nozīmi.
Pagājušajā nedēļā izskanēja raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” pētītā tēma par studiju budžeta vietām nelietderīgi iztērēto naudu. Raidījums vēstīja, ka studentu, kuri mācās par valsts budžeta līdzekļiem, atbirums dažās studiju programmās pirmajā mācību gadā sasniedz pat 35%, radot lielus un neatgūstamus finansiālus zaudējumus. Studentu atbirums ir neizbēgams, ar to jārēķinās vienmēr, patiesībā tas ir sagaidāms jebkurā vietā, nozarē vai sistēmā. Tomēr, skatot atbirumu, jāsecina, ka tas veido mazu daļu no nelietderīgi iztērētā, lielāko daļu rada tie studenti, kuri absolvē, bet pēc tam darbu profesijā neatrod, nemeklē vai nevēlas tajā strādāt. Valstiski noteikti būtu jāizvērtē, kuras programmas jāatbalsta. Vēl vērstu uzmanību uz pirmā līmeņa augstākās izglītības programmām. Vispārizglītojošo skolu absolventiem šīs zināšanas ir noderīgas, bet profesionālās skolas beigušajiem pirmais kurss ir atkārtošanās, tādēļ trešo profesionālo kvalifikāciju ieguvušajiem diez vai būtu jāpiemēro šīs programmas. Būtu lietderīgi izsvērt, vai šīs programmas sevi attaisno, vai tur arī nerodas naudas līdzekļu izšķērdēšana.
Viens no mediju atspoguļotajiem notikumiem bija incidents kādā no Rīgas skolām — 7. klases skolēns iesita pa galvu skolotājai un draudēja ar fizisku izrēķināšanos. Pat policijas klātbūtne neattu-
rēja skolēnu izteikt draudus. Šāda rakstura incidentiem skolās ir tendence pieaugt, tikai daudzas izglītības iestādes par to klusē un cenšas risināt problēmas iekšēji. Patiesībā no tādām problēmām nav pasargāta neviena izglītības iestāde, jo skolās nonāk arvien “smagāki” bērni. To var skaidrot ar iedzīvotāju sociālo slāni, kurš mūsu valstī ir pārāk zemā līmenī. Sociālo pabalstu maksāšana absolūti nerisina patiesās problēmas. Šobrīd sociālo palīdzību parasti sajūt naudas izteiksmē, bet pats svarīgākais — patiesā problēma netiek risināta. Bērni, kas rada šādus incidentus, nenāk no ģimenēm, kurās ir veselīga vide. Bieži viņi ir auguši vardarbībā, cietsirdībā, nemīlēti. Bērns var būt materiāli nodrošināts, bet pietrūkst svarīgākā — mīlestības.Un viņi tālāk nodod to, ko ģimenē saņēmuši. Skolotājs šādā situācijā ir bezspēcīgs, turklāt tiesībsargājošās institūcijas ļoti akcentē to, ka bērni ir jāsargā. Taču būtu jāpadomā arī par to, cik ļoti neaizsargāts un apdraudēts, veicot savu darbu, ir skolotājs. Tādēļ nepieciešams laicīgi strādāt ar šīm ģimenēm, iespējami ātri identificējot problēmas, tās sākt risināt.
Latvijas Reģionu apvienības Saeimas frakcijas deputāti savākuši desmit Saeimas deputātu parakstus, lai pieprasītu finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas un viņas amata priekšteča, pašreizējā labklājības ministra Jāņa Reira demisiju. Latvijā esam tendēti uz to, ka tikko kādas ķibeles, tā pieprasām demisiju. Šādu praksi neatbalstu, manuprāt, tas nav risinājums. Šiem cilvēkiem ir jādod uzdevums izlabot, novērst pieļautās kļūdas, nevis pieprasīt demisiju, aicināt nākamo, kurš varbūt tāpat pieļaus kļūdas, un rezultātā, balstoties tādā darbībā, nekas nemainīsies. Turklāt, pieprasot demisijas, izšķērdējam valsts naudu — jāmaksā atlaišanas pabalsti, kompensācijas. Un tā ir mūsu — nodokļu maksātāju — nauda.
Jautājums par mikrouzņēmu-ma nodokļa palielināšanu, sociālās apdrošināšanas iemaksām valstī ir skaļa aktivitāte, par kuru runā diendienā. Šobrīd vairāk šķiet, ka tīri politiski tiek meklēti vainīgie, nevis mēģināts risināt lietu pēc būtības. Valstiski šis jautājums tiek uzlūkots no sociālās puses — kā iegūt naudu, lai samaksātu pensijas, pabalstus, slimības lapas. Un mazāka uzmanība vērsta izpratnei, kādēļ šie cilvēki tādā situācijā nonākuši, kādēļ cilvēks nav spējis iekļauties darba tirgū. Varbūt mans viedoklis ir skarbs, bet es uzskatu, ka jebkurš vesels cilvēks var atrast darbu. Nereti sastopamies ar to, ka cilvēki neuzskata par vajadzīgu strādāt, jo pabalstos saņem vairāk, nekā strādājot kādā darbavietā. Ja mikrouzņēmums varējis radīt kaut vienu darba vietu, tas jau ir liels atbalsts. Un tagad, palielinot nodokļu nastu, mikrouzņēmējs ne vien nespēs dot darbu, bet arī pats varbūt aprēķinās, ka izdevīgāk nevis strādāt, bet saņemt pabalstu.
Aizvadītās darba nedēļas nogalē, piektdienas vakarā, mūsu skolā rīkotajā Ziemassvētku ieskaņas koncertā, kurā bija aicināti vecāki, piedalījās visi skolas pašdarbības kolektīvi. Šķiet, neraugoties uz to, ka sniedziņš mūs pagaidām nepārsteidz, izdevās radīt svētku noskaņu. Šis pirmssvētku laiks ar tirdziņiem, koncertiem, svētku gaidīšanas prieku radīja īpašas izjūtas. Redzot bērnu smaidus, saprotot to, ka viņi tic brīnumam, tic labajam, ļoti gribētos, lai viņi piedzīvotu pēc iespējas mazāk vilšanās un lai viss, ko vēlējušies, piepildās! Skolas Ziemassvētku koncertā pamanītās prieka asaras vecāku acīs ir liels gandarījums. Būtiskākais ir sajust vienam otru, sajust vienam otrā labo.
