Dzīvoju pēc principa — vajag gatavoties visļaunākajam, un tad vienmēr sanāk labāk. Tagad pat — kamēr tās augšas putrojas par mikrouzņēmuma nodokļiem, es neesmu skaidrībā par savu nākotni — saglabās manu apkopējas pusslodzi vai parādīs durvis? Manā budžetā šī nauda bija kā atspirdzinošs brīvības malks. Tāpēc es jau pārstartēju savus plānus citādā režīmā, proti, ietaupīšu uz dāvanu rēķina — šogad katram pasniegšu pašgatavotus saldumus. Indriķim nolēmu pagatavot Ziemassvētku kēksu, kurš jācep Pirmajā adventē un tad ik nedēļu jāpārtin alkoholā izmērcētā marlītē. Jaucot mīklu, aizmirsu piebērt cepamo pulveri. Kūka man sanāca kā sporta inventārs — izskatās pēc diska. Tā būs arī diezgan pacieta, jo konjaks mazajā pudelītē kūkas mitrināšanai sanāca tikai vienai reizei. Laikam par daudz to nodegustēju. Sacepu arī piparkūkas. Katram dāvināšu trīs piparkūciņas, ietītas krāsainā kreppapīrā. Un viss. Vairāk nekā nevienam nebūs. Visur taču sludina, ka jāmīl sevi. Un es to daru. Tāpēc sev es nopirkšu gredzenu ar pērli. Jaunajā gadā ieiešu ar drošības sajūtu, un nekādi nodokļi nespēs mani salauzt.
Izabella
