Aleksejs Dekerts, Iršu kolonistu baltvācu pēctecis, visu mūžu nostrādājis par ģeologu. Kopš deviņdesmito gadu sākuma no Rīgas pārnācis uz “Krustupjiem”, dzimtas māju. “Labāku vietu dzīvei nevaru iedomāties, klejot man patīk, savulaik to arī daudz darīju, bet nav labākas vietas, kur atgriezties, kā šī,” saka Aleksejs, kurš 18. decembrī atzīmēs 80. dzimšanas dienu.
Starp Rīgu un Iršiem
Iršu pagasta “Krustupji” pirmskara laikā bija neliela paraugsaimniecība ar pašu izveidotu pienotavu pēc franču un beļģu modes. Stalta divstāvu māja ar lielu verandu, iekoptu dārzu, gleznainā vietā pie upes. Šeit 1936. gadā baltvācu Konrāda un Marijas Dekertu ģimene sagaidīja jaunāko atvasi Alekseju. Zēns piedzima Rīgā, tēvabrāļa ķirurga Jakova Dekerta privātklīnikā, bet viņa dzimtā vieta ir Irši jeb senos laikos tā dēvētā Hiršenhofa, baltvācu kolonija, kas tapa pirms 250 gadiem, Krievijas ķeizarienei Katrīnai II aicinot vācu zemniekus pārcelties uz Krieviju. Alekseja vecvecvec…māte no Vācijas atbrauca kopā ar dēlu, divi vien. Un tepat netālajās Vaskukalna mājās sākās Dekertu dzimtas stāsts Latvijā.
“Krustupju” mājas būvētas pagājušā gadsimta otrajā un trešajā desmitgadē. Ģimenei tolaik bija arī dzīvoklis Rīgā. Tēva Konrāda portretu Aleksejam iezīmējuši mātes stāsti. Kopā ar tēvu zēnam bija lemts pavadīt tikai dažus gadus, un četrgadīgā puisēna atmiņā nekas daudz nesaglabājās, arī tādēļ, ka tēvs bieži brauca komandējumos. Konrāds Dekerts bija advokāts, Francijas un Beļģijas vēstniecībā Latvijā strādāja par juriskonsultu, labi pelnīja. Poliglots, aizrautīgs intelektuālis. Lai abiem bērniem iemācītu valodas, vecāki vienu nedēļu runāja vienā, otru citā valodā. Konrāds, liels franču kultūras un valodas cienītājs, meitu Tatjanu skoloja Franču licejā, un meitene jau 12 gadu vecumā bija izbraukājusi Rietumeiropu, perfekti zināja latviešu, krievu, vācu un cītīgi apguva franču valodu.
Kundzīt, lasieties projām!
Pienāca 1941. gada jūnijs. Mazais Aļoša, kā vecāki viņu dēvēja, ar māti tobrīd dzīvoja “Krustupjos”, bet tēvs un māsa Rīgā. Tatjana, skolā tikko nokārtojusi pārbaudījumus, grasījās ar vilcienu braukt mājās. Ērgļu stacijā veltīgi izgaidījusies un meitu nesagaidījusi, māte satraukta devās uz Liepkalnes telegrāfu. Kad izdevās sazvanīt kalponi Rīgas dzīvoklī, uzzināja par izvešanu. Rīgā, Torņakalna stacijā, Tatjanu no tēva nošķīra, un divpadsmitgadīgā meitene palika viena. Sākotnēji Marija bija noskaņojusies sameklēt vīru un meitu, paņēma dēlu un devās uz Rīgu. “Kamēr mēs pa Rīgu, čekisti ieradās Iršos. Rīgā nezin kāpēc mūs neņēma ciet. Māte ar mani pat gāja uz Stūra māju, un tur satikts latviešu čekists pateica: kundzīt, lasieties projām! Jūs nezināt, kas jūs gaida! Bet māte vienalga iesēdās vilcienā uz Maskavu, līdz Šķirotavai tikām, un tad jau vācieši sāka bumbot, vilcienu novirzīja uz Ērgļu atzaru, tā arī aizbraukt neizdevās, sākās karš.”
Piedzīvojusi Pirmo pasaules karu, Marija zināja, ka jābrauc uz laukiem, tad būsi paēdis. “Krustupjos” bija gotiņas un saimniecība. “Galus savilkām, badā nebijām. Kad gāja fronte pāri, tad māte vairākas naktis slēpās. Vēl nebija beidzies karš, kad 1944. gada rudenī pārcēlāmies uz Rīgu, man bija jāsāk skolas gaitas. Šajā gadā saņēmām pirmās vēstules no māsas. Tatjana atgriezās 1946. gadā. Māsa ieguva pedagoģisko izglītību, apprecējās, bet piecdesmitajos gados traģiski gāja bojā.”
Studijas pārtrauc slimība
Aļoša gandrīz teicami pabeidza krievu skolu. Zēns aktīvi darbojās pulciņos, bet īpaši saistīja ģeoloģija. “Ģeogrāfijas skolotāja, ļoti inteliģenta, aizrautīga, rīkoja ekskursijas, bija orientēšanās ar kompasu, iežu meklēšana, noteikšana, galvenais jau klejošana — tas viss bija aizraujoši,” atceras Aleksejs. Pēc pamatskolas viņš sapņoja par ģeoloģijas tehnikumu, Latvijā tāda nebija. Taču māte, zaudējusi vīru un pēc ilgiem gadiem atguvusi meitu, negribēja šķirties no dēla un ļoti nevēlējās tikko pamatskolu beigušo pusaudzi laist mācīties uz Krieviju. Aleksejs iestājās Rīgas Celtniecības tehnikumā Ceļu un tiltu nodaļā. Skolu pabeidzis ar sarkano diplomu, viņš tomēr lūkojās Krievijas virzienā. “Divreiz liku iestājeksāmenus Maskavas institūtā, bet neizturēju konkursu. Dienot armijā, iepazinos ar ģeologu no Latvijas, viņa pamudināts, darbu ceļu būvē pametu un pievienojos ģeologiem — sāku kā urbēju palīgs no pašas apakšas. Divus gadu pastrādāju, sagatavojos eksāmeniem, devos uz Ļeņingradas Kalnu institūtu.”
Pirmos divus kursus Aleksejs mācījās dienas nodaļā, tad saslima ar tuberkulozi. Mācības bija jāpārtrauc, pēc vairāku gadu pauzes augstskolu viņš pabeidza neklātienē. “Padomju laikā bija tā: ja labi zini krievu valodu un vēl labāk par pašiem krieviem orientējies viņu kultūrā, literatūrā, tad esi gandrīz savējais. Nekad nebiju komunists, vienmēr tikai demokrāts,” uzsver Aleksejs. Viņš piebilst, ka vienmēr ielāgojis mātes bieži atkārtoto mācību: lai arī kādi uzskati un pārliecība kuram būtu, vienmēr esi humāns, esi cilvēcīgs.
Trīspadsmit klejojumu gadi
Visu darba mūžu Aleksejs nostrādāja profesijā. Trīspadsmit gadu viņš saņēma “lauka piemaksu” — tas nozīmē, ka visu šo laiku pavadījis komandējumos, kā pats teic, klejojumos. Ģeologa gaitās Aleksejs satika arī savu nākamo sievu. “Man ir divas meitas, seši mazbērni, trīs mazmazbērni. Mīļākās mazmeitiņas vairs nav,” saka Aleksejs “Ar sievu pēc kāzām nodzīvojām četrus gadus, izšķīrāmies. Vecākā meita pie manis, jaunākā pie mātes. Nevarējām sadzīvot, tāds es esmu kasīgs. Sievietēm varbūt vīriešos patīk tādi spilgti raksturi, laikam biju pārāk puritānisks. Nebiju ne huligāns, ne kompānijas cilvēks. Un tā precēšanās vairāk aiz spīta sanāca, trakā jaunības mīlestība bija ar pirmo meiteni.” Padomju Savienībai izjūkot, darba ģeoloģijā vairs nebija. Vairākus gadus vēl aizvadījis Rīgā, saņēmis nelielu pensiju, Aleksejs izlēma doties uz Iršiem. “Atbraucu uz “Krustupjiem”, paskatījos, ka māja vēl ir, un nolēmu atgriezties. Ja mājas vairs nebūtu, tad gan paliktu Rīgā un cīnītos par maizes kumosu. Saimniecību man sākotnēji negribēja dot atpakaļ — Latvija nevarēja saprast, vai tiem baltvāciešiem jāatdod īpašumi.” Deviņdesmitajos gados pārnācis uz dzimtas mājām un sācis saimniekot. Kādu laiku kopā ar vecāko meitu, vēlāk viens pats. “Bija govis, neliela saimniecība, bet pēc tam, kad pirmo infarktu dabūju, vairs neturēju. Tagad atkal saimnieko meita, es neko nevaru padarīt. Labi ja ūdeni ienest un malku, krāsni iekurināt. Pirms tam dzīvoju mājas otrajā stāvā, pēc trijiem infarktiem vairs nevarēju uzkāpt, pārvācos uz pirmo.”
Raksta dienasgrāmatu
Kopš ģeologa darba gaitām izveidojies un palicis ieradums veikt dažādas atzīmes, pierakstīt notikumus, un jau daudzus gadu desmitus viņš raksta dienasgrāmatu. “Nerakstu ik dienu, ja trūkst darāmā, pierakstu laika novērojumus, notikumus apkārtnē, savas atziņas.” Vesels plaukts ar kladēm jau sakrājies. Vēl veicot pierakstus, gribas redzēt, vai var roku novaldīt un glīti uzrakstīt, līnijas novilkt — kādreiz bērnībā un jaunībā bijis liels zīmētājs.
Kad studijas Ļeņingradā pārtrauca neirotuberkuloze, Aleksejs, eksistenciālu pārdomu mākts, apzinoties tā laika medicīnas iespējas un loģiski izsverot situāciju, ārstam, senam paziņam no bērnības laikiem, jautāja — cik laika vēl atlicis? Ārsts slimnieku noskatīja no galvas līdz kājām un noteica: nu, pēc tava dzīvesveida spriežot, līdz gadiem astoņdesmit novilksi. “Nodzīvots ir, jā. Ko es vēl dzīvē gribētu pieredzēt? Ļoti gribētu uzzināt, kā būs ar to Marsu, aizbrauks turp vai nē? Un vispār — kas un kā tur ir? Interesējos par fiziku, par Visumu. Tas mani ļoti aizrauj, tāpat kā dzīvības izcelsme Visumā. Par šīm tēmām izvēlos arī lasāmvielu, grāmatas, ko pastudēt. Edgara Imanta Siliņa “Lielās patiesības meklējumi” man ir kā simfonija. Ļoti patīk Stīvena Hokinga grāmatas. Lasāmvielu man visbiežāk pērk jaunākā meita, arī liela lasītāja. Kādreiz bibliotēkā ņēmu grāmatas, bet tagad ar kājām grūti — nevaru aiziet tik tālu. Ikdienā bez lasāmvielas nespēju iztikt, pat aizmigt bez tās nevaru. Jaunībā lasot bija citādi — tad tik dziļi izteikto domu nesapratu un neaizrāva valoda. Bet tagad izlasot iedziļinos ik teikumā, lasu lēni un priecājos par valodu, ka precīzi un bagāti var pateikt.” ◆
