Nesaprotu, kāpēc man Ziemassvētku tuvošanās vienmēr izraisa stresu?! It kā zināma lieta, bet nekas nesanāk, kā gribētu. Pērn nolēmu — gatavošos tiem laikus, uzreiz pēc svētkiem sapirku nocenotās salvetes un eglīšu mantiņas, bet vienalga — atkal stress. Dāvanām tas taču ir par maz. Izdomāju aizbraukt uz Rīgu, bet tur uz katra stūra naudu plēš. Brauciena rezultāts neattaisnoja manas ieceres: lai gan noauļoju kādus 10 kilometrus, naudu iztērēju, bet neko lāgā nenopirku. Tagad mani moka sirdsapziņas pārmetumi par manu vieglprātību. Sakārojās kafiju, iegāju vienā kafejnīcā, un man par to noplēsa 1,50 eiro. Vienīgais mierinājums, ka es varbūt radīju turīgas sievietes iespaidu. Bet ar to jau mani piedzīvojumi vēl nebeidzās — apkrāvusies ar trim tīkliņiem, sēdēju autobusa pieturā ārā. Bet tur tik skaisti balodīši tekalēja, varēja redzēt, ka ēst grib. Nodzinu skopumu un izbaroju divas bulciņas, viens balodis man pat uz rokas uzlaidās. Nudien jutos kā Itālijas ceļojumā — man pat albumā piemiņai no ceļojuma ir viena bilde, kur esmu kopā ar baložiem. Manu atmiņu vīziju pārtrauca policists, kurš bargā tonī paziņoja, ka man par baložu barošanu būs jāmaksā sods — 15 eiro. Es vēl saprastu, ja man piedāvātu atmaksāt par bulciņām iztērēto naudu, bet te vēl no manis grib kaut ko iekasēt. Varbūt arī es viņam radīju labi situētas kundzes iespaidu? “Bet par ko?” izbrīnā pajautāju. Policists sacīja, vai tad es neredzot, ka uz sienas uzlikts brīdinājums, ka šeit putnus nedrīkst barot? Es viņam skaidri un gaiši pateicu — es nekad nelasu to, kas uzrakstīts vai uzlipināts uz sienas. Tā man bērnībā ieaudzināts. Turklāt baloži ir miera simbols, un tas mūsu nestabilajā pasaulē šobrīd visvairāk ir vajadzīgs. Policists uz mani tā jocīgi paskatījās un teica, ka šoreiz sodu nepiemēros, vien izteica man brīdinājumu. Tā i nesapratu, par ko. Ak, kā man gribas būt brīvai kā putnam debesīs! Bet te, uz zemes, kur pakusties, tur jāmaksā.
Izabella
