(31. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
270. diena
Pamostamies, spīd saulīte. Dodamies stopēt uz galvaspilsētu. Var redzēt — cilvēki zina, kas ir stopi, un ātri vien mūs paņem viena meitene.
Viņa brauc uz ciemu, kas ir netālu no galvaspilsētas, ārpus lielceļa. Viņa sazvanās ar draugiem un noskaidro stopēšanai labākās vietas. Kad esam pabraukuši ar pāris mašīnām un vēl stopējam, nesaprotam, ko mums mašīnās tur rāda — kaut ko iepriekš nebijušu, līdz apstājas viens BMW vadītājs — saka, lai kāpjam iekšā, lai gan mūsu ceļš būšot tikai trīs minūtes kopā. Jā, izrādās, turpat pāri tiltam ir zīme “Ļubļana”. Pat ne kilometrs. Tā ir ar kalniem un lejām — paši nesapratām, ka nu jau esam klāt.
Vīrietis ieved mūs vēl nedaudz iekšā pilsētā, un tad arī esam sasnieguši Ļubļanu.
Centrā apskatām baznīcas un pili, kas ir kalnā. Iekšā neejam — ieejas maksa 12 eiro. Visās malās spēlē ielu muzikanti — galvenokārt akordeonu (tas laikam te tradicionāls instruments) — un tiek celtas skatuves. Visi gatavojas vasaras festivāliem.
Dodamies tālāk. Domājam sasniegt krastu un gar to doties uz Horvātiju. Stopējam. Pārsteigums — apstājas sieviete, kas arī brauc uz Horvātiju! Ne līdz pašai Pulai, kā paredzēts mums, bet tomēr ļoti lielu gabalu nobraucam kopā. Daudz runājam. Jā, izrādās, ka ASV prezidenta amata kandidāta Trampa sieva esot slovēniete. Uzzinām, ka lielākajā no alām dzīvo arī kāda zivtiņa, kas esot vienīgā tāda pasaulē — tieši Slovēnijā. Televīzijā redzēta daudz — tāda ar mazām kājiņām. Šajā alā ieejas biļete maksā 27 eiro.
Senāk Slovēnija bija Dienvidslāvijas sastāvdaļa, bet tagad katra valsts par sevi. Dzīvojot savienībā, bijušas arī savas labās puses. Gluži tāpat kā PSRS vai ES — ir savi plusi un mīnusi.
Uz robežas pasu kontrole. Horvātija ir ES, bet nav Šengenas zonā. Un arī nauda rīt jāmaina. Bet esam sasnieguši ļoti skaistu krastmalu — Opātijas rivjēru. Senāk šī pilsētiņa bijusi bagāto austroungāru atpūtas vieta. Tagad atkal tiekot atjaunota kūrorta vieta. Tepat arī ceļam telti. Vienīgi, mums stāsta, ka te ērcīšu esot arvien vairāk, un tās kļūst arvien indīgākas. Uzreiz atrodam vienu pirms kāpšanas teltī un otru jau iekārtojušos mūsu mājiņā. Par to gan laikam jāpadomā.
271. diena
Ejam ārā no pilsētiņas un sākam stopēt. Izdodas nostopēt mašīnīti, kas brauc līdz pašai Pulai! Tā ir pilsētiņa, kas ir uz tādas kā pussalas. Kā paši horvāti saka — valstij tāda dīvaina forma. Pulā redzam pārdodam trifeles līdzās tradicionālajam dzērienam rakijai. Te viņi arī šo dzērienu dara — kvalitatīvs esot tikai mājās gatavotais, kā pie mums. Šī valsts arī reiz bija tā vieta, precīzāk, Pulas amfiteātris, kur asiņainās kaujās cīnījās gladiatori. Tas ir iespaidīgs — pirmo redzējām Romā.
Daba te ir vienreizīga. Un Pula ir patiesi skaista vieta, ko iesakām apmeklēt katram. Šodien pat dzirdam latviešus. Ejam ārā no pilsētiņas, jo rīt vēlamies tikt uz Zadaru. Kādus 300 km no šejienes, tur esot skaistākie saulrieti. Stopējam. Ilgi gaidām, jo ir jau vēls. Apstājas viena meitene! Viņa jauka — studē biznesu angļu valodā un arī kādreiz cer pastopēt. Uzzinām interesantas lietas par čehiem un horvātiem. Izrādās, tieši tūristi no Čehijas katru gadu te sastrādā visādus brīnumus. Peld pāri nepārpeldamām vietām un apmaldās kalnu takās. Pēc stundas sasniedzam Rijeku — gandrīz to pašu vietu, kur sākām. Ārā jau tumšs. Ceļam telti. Rīt dosimies tālāk.
272. diena
Nakts ir interesanta. Mūs šad tad apciemo ežuks, un tad arī jaunieši spīdina lukturīšus uz telti. Bet laikam tomēr bail nākt tuvāk — sazin kas te var gulēt! No rīta pieklīst arī kaķis — pabrokastojam trijatā. Ejam stopēt. Pa gabaliņam paved viena meitene, pēc tam — trīs puiši. Stāsta, ka tagad no Zagrebas visi brauc uz tuvākajām pludmalēm atpūsties. Arī viņi. Pacienā mūs ar mājās gatavotu vīnu, kas sajaukts ar minerālūdeni. Esot viņu vasaras dzēriens — alus pūšot vēderu. Vēlāk nostopējam kādu čalīti, kas nezina, kur ir Zadara. Izrādās, vācietis. Policists. Ceļā mums stāsta “Kobras” cienīgus stāstus. Pēkšņi viņš izdomāja braukt uz Dubrovniku — pilsētu, kas sākumā bija mūsu plānā, bet, tā kā ļoti tālu, domājām svītrot ārā, lai gan šī pilsēta esot Horvātijas pirmajā vietā. Tādu veiksmi nevaram laist garām!
Tālāk brauksim atpakaļ uz Splitu un tad mainīsim valsti. Skaistākie saulrieti paliks romantiskām, apmaksātām brīvdienām.
Brīnāmies par ceļa remontiem — to te vasaras sezonā tiešām daudz. Visur apkārt arī zīmes — “Uzmanību, lāči!”. Ceram, uz telti viņi nenāks.
Mūsu draugs stāsta, ka Vācijā problēma esot migranti — viņaprāt, ja visi būtu kara bēgļi, tad viņi meklētu patvērumu tuvākajās valstīs, nevis bagātākajās. Bet visi kaut kā ir ceļā uz Vāciju, un tas liek aizdomāties.
Pēc piecu stundu nepārtraukta brauciena beidzot esam galā. Mūsu draugs meklē viesnīcu, mēs — telts vietu. Rīt apskatīsim skaistāko vietu Horvātijā. Bet, jau garām braucot, šķiet, ka esam nokļuvuši pasakā.
273. diena
Pamostamies parkā, kad garām jau staigā cilvēki. Ejam pētīt Dubrovniku. Pirmais — jāizbauda taču pludmale! Ūdens pārsteidzoši auksts un pludmale akmeņaina. Bet skati apkārt vienreizēji — dzidri zils ūdens un neskaitāmas salas. Dubrovnikā ļoti daudz pludmaļu, tās ir arī uz salām — te tādu vairāk nekā tūkstotis! Pēcpusdienā dodamies uz vecpilsētu. Pie tās nenormāli pūļi. Nevaram iedomāties, kas notiek īstajā tūrisma sezonā! Neraugoties uz neskaitāmajiem tūristiem, vecpilsētu izstaigājam un patiešām izbaudām — tā ir senatnīga, un varam pat iedomāties senos laikus. Bet slaveno seriālu “Troņu spēles”, kas te filmēts, gan neesam redzējuši. Ejam atpakaļ uz pludmali. Šoreiz citu — vēlamies vēl izpeldēties pēc trakā gājiena. Kad nokļūstam līdz pludmalei, pavisam cits skats — salas un saulriets. Viss tik apburošs! Un ļoti daudz latviešu. Pludmale dīvaina — ar baseinu un dušām, domājām, ka kaut kur esam ielauzušies. Dodamies atpakaļ uz mūsu pludmali, tur arī izpeldamies un čučēt. Dubrovnika ir patiešām jauka vieta, kura jāredz!
(Turpmāk vēl.)
Fakts
Ļubļana
◆ Slovēnijas galvaspilsētā dzīvo ap 300 000 iedzīvotāju.
◆ Ļubļana lepojas ar 46% mežu platību galvaspilsētā. Arī ar 161 putnu sugu, 86 ir aizsargājamās.
Horvātija
◆ Iedzīvotāju skaits — 4 miljoni.
◆ Horvātijā izgudrota kaklasaite. Senāk to sauca par kravati — no vārda “croat” (horvāts).
◆ Alfrēds Hičkoks reiz teicis: “Šī ir valsts ar visskaistākajiem saulrietiem pasaulē.”
◆ Visvairāk “netaustāmo objektu” UNESCO sarakstā starp citām Eiropas valstīm —
tradīcijas, mūzika, rokdarbi, festivāli, ēdiens…
◆ Vismazākā pilsēta pasaulē —
Huma ar 17 — 23 iedzīvotājiem.
◆ Pasaulē lielākā trifele atrasta 1999. gadā Horvātijā. Tā svēra 1,31 kilogramu.
◆ Horvāti izgudroja pirmo torpēdu.
