“Savām meitām saku, ka esmu jau gatava vecmāmiņas lomai, tikai paši bērni vecāku lomai vēl nav gatavi,” smej seciete Sarmīte Madlinska. Šodien viņa reizē svin 45. dzimšanas dienu un vārdadienu. Jubilāre atzīst, ka viņas bagātība ir četri bērni, un ar viņiem kopā ik diena ir kā svētki.
Svešumā rūgta maize
Sarmītei ir četri bērni: Naurim ir 26 gadi, Elīnai — 22, Santai — 21, bet pastarītim Uldim Hārdijam — 14 gadu. Lielie bērni jau katrs savā dzīvē, mājās palicis viens Uldis Hārdijs, kurš mācās Seces pamatskolas 8. klasē. Elīna apguvusi frizieres arodu, viņai šajā jomā ir talants, paralēli meitene strādā veikalā “Drogas” Jēkabpilī. Santa pārcēlusies uz Vilci, netālu no Tērvetes, un strādā par viesmīli kafejnīcā. Mācoties Saulainē, viņa iepazinās ar šīspuses jauno zemnieku.
Vecākais dēls Nauris patlaban strādā Dānijā. “Agrāk priecājos: mana “čupiņa” vismaz ir mājās. Nekā!” saka četru bērnu māmiņa. “Laba sajūta, ka šajos pārmaiņu laikos visi bija tepat Latvijā. Oktobra sākumā Nauris piezvana un saka: “Es braucu uz ārzemēm!” Klusums. “Mammu, tu tur esi?”” Sarmīte atzīst — lai gan dēls jau liels, šoks bija milzīgs: “Jādomā, kā viņam tur iet. Vienīgais labums, ka līdzās savi puiši, vairāki secieši, ar kuriem viņš kopā Dānijā strādā, piegādā pasta sūtījumus. Tie paši jaunieši, ar kuriem Nauris turējās kopā te, Latvijā, viņam līdzās ir arī svešumā.”
Jubilāre bilst — par to, ka svešā zemē tā maize nav tik salda, pārliecinājusies arī pati. Pirms gadiem desmit, kad vajadzēja naudu dēla izlaidumam, arī Sarmīte devās peļņā uz ārzemēm. “Anglijā biju tikai trīs mēnešus, bet pieredze ir tik rūgta, ka vairs nekur braukt negribu. Toties kāpostus iemācījos stādīt perfekti,” nosmej viņa.
Šķipsniņa mīlestības klāt
Jau septīto gadu Sarmīte strādā Seces pamatskolas virtuvē. Viņa apguvusi pārdevējas profesiju, taču tajā pastrādājusi tikai mazliet. “Skolas ēdnīcā darbs ir interesants, tikai reizēm bērni nenovērtē, ka cenšamies, lai ik dienu galdā būtu gardas pusdienas, veselīgs ēdiens,” stāsta viņa. “Kāda vecāko klašu meitene man reiz jautāja: kā jums neapnīk sešus gadus katru dienu mazgāt traukus? Nu, neapnīk! Redzu sava darba rezultātu, un tas man šķiet pats par sevi saprotams.” Viņa gan nosmej — vīrs bieži pajautājot: vai mājās arī traukus nomazgāsi? Un mazgā pats.
Darbā Sarmītes pārziņā gan nav tikai trauku kalni, visi iecienījuši viņas ceptās gardās plātsmaizes un pīrāgus. “Gardi tāpēc, ka mīklai ir šķipsniņa mīlestības klāt,” smej viņa, un nopietni piebilst: “Dzīve piespiež daudz ko iemācīties, un arī skola, jo ģimene jāpabaro jebkuros apstākļos.” Viņas pavārmākslas skolotāja ir kādreizējā kaimiņiene seciete Anita Krūmiņa, kura iemācījusi un ierādījusi ne vienu vien kulinārijas knifiņu. Arī mammas, kura ir laba rokdarbniece, ierādītā adīšanas prasme lieti noder, un bērniem allaž ir mammas adītās zeķes. Rokdarbnieces talantu no mammas un vecmāmiņas pārņēmusi arī Elīna, savukārt Santa prasmīgi saimnieko virtuvē.
Rožu dārzs ar ērkšķiem
“Man ar bērniem ir ļoti labas attiecības. Vismaz tā ceru,” saka Sarmīte. “Ja bērni grib stāstīt, uzklausu, bet īpaši netirpinu. Elīna ir patstāvīgāka, ne par ko nežēlojas. Ar Santiņu mums ir mīļas attiecības, kā meitai ar māti jābūt. Savukārt vecākais dēls mēdz pateikt: mazāk zināsi, labāk gulēsi! Ja kāda liksta atgadās, sirsniņa mātei sāp par visiem.”
Sarmīte bilst, ka bērni ir viņas lielākā bagātība: “Tas ir labākais, kas ar mani noticis.” Viņa gan atzīst, ka četri bērni nebūt nav mūžīgs rožu dārzs apkārt, jo bijuši brīži, kad materiālā ziņā klājies grūti. “Taču tādos brīžos man ir stipra aizmugure. Man ir mamma, man ir vecākā māsa. Nakts laikā varu zvanīt abām, būs klāt un palīdzēs,” bilst viņa.
Sarmītei ir jaunāks brālis Ivars, kurš dzīvo Rēzeknē, taču ar viņu tik bieži neiznāk tikties. “Sazvanāmies regulāri, bet bieži ir tā — pati zvanu un saku: brālīt, ir 9. decembris, ko tu man gribi pateikt?” smej viņa. Sarmītei ar māsu un brāli ir piecu gadu starpība, un viņiem dzimšanas dienas ir oktobrī, novembrī un decembrī. Nupat ar skaistu ballīti Staburaga saieta namā nosvinējuši Ineses 50 gadu jubileju.
“Pati esmu augusi pietiekami kuplā saimē, un citādu ģimenes modeli pat iedomāties nespēju,” saka jubilāre. “Mana mamma gan reizēm grib pamācīt, kā bērnus audzināt. Bērniem esmu ļāvusi iet uz ballītēm, uzticējusies, un viņi nav pievīluši. Mamma tādās reizēs satraucas: kā tu vari gulēt, ja bērnu vēl nav mājās? Bet, ja kas notiks, viņi taču zvanīs! Tad skriešu, meklēšu un rīkošos. Kamēr paši tiek galā, mammai blakus nav jāstāv.”
Kad jautāju, vai Sarmīte kādreiz mēdz būt barga mamma, viņa atklāj: “Uz bērniem nekliedzu, bet varu nerunāt, un tad bērni saprot, ka vairs nav labi. Viņi arī zina, ka visas problēmas varam atrisināt kopā, no tām nav jābēg vai jāvairās šķetināt.”
Ar dziesmu un torti
“Kad bērni lieli, tagad man laika pietiek arī sev,” saka jubilāre. Divreiz nedēļā viņa dodas uz ansambļa mēģinājumiem, jo no pirmsākumiem dzied Seces sieviešu vokālajā ansamblī “Magnolija”. Vienu vakaru ik nedēļu velta vingrošanai citu dāmu sabiedrībā.
Sarmīte atklāj, ka jubilejā svinības nerīkos, bet torte gan būšot. Ne viena vien, un pie tam pašas cepta. Nelielas svinības paredzētas kopā ar kolēģēm, un ar kūku jābrauc ciemos pie meitas.
Kad jautāju par nākotnes iecerēm, Sarmīte bilst: “Mani plāni ir ļoti praktiski — izremontēt dzīvokli un iegūt autovadītājas apliecību. Turklāt man tuvumā ir iedvesmojoši piemēri, ka to var izdarīt arī manā vecumā!” ◆
