Ja tiek uzskatīts, ka skola novadā ir inteliģences centrs, tad Skrīveri ir viens no retajiem novadiem, kuram ir arī savi zinātnieki. Zemkopības zinātniskajam institūtam Skrīveros šogad aprit 70 un tā padomei 30 gadu.
Remonts ne reizi
Skrīveru Zinātnes centra pirmsākums ir 1946. gadā dibinātais Latvijas Zinātņu akadēmijas Augsnes zinību un zemkopības institūts. 1956. gadā uz šī institūta bāzes izveidoja Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūtu, kura administratīvā, zinātniskā un saimnieciskā vadībā strādāja Stendes, Priekuļu, Mežotnes, Viļānu, Lejaskurzemes selekcijas stacijas un Skrīveru izmēģinājumu saimniecība. Skrīveru Zemkopības institūta ēka celta 1959. gadā, bet tā ne reizi nav remontēta, arī tās uzturēšana ir dārga, un jau šī gada vasarā Skrīveros sāka izbūvēt jaunas telpas institūta darbiniekiem. Darbu pirmo kārtu pabeidza novembrī. Otrās kārtas būvniecība sāksies nākamgad. Jāteic gan, ka institūtā šodien strādā vien saujiņa zinātnieku. Aģentūras direktors Jānis Vigovskis zina stāstīt, ka tad, kad institūtu dibināja — 1959. gadā —, bija 27 štata vietas, bet ziedu laikos 70. — 80. gados tajā darbojās ap 300 cilvēku. Toreiz visi nodaļu vadītāji bija vadošie Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) pasniedzēji. Zīmīgi, ka arī tagad institūts Skrīveros ir LLU sastāvdaļa, tāpēc var teikt, ka esam atgriezušies pie sākotnējā cilvēku daudzuma — spriež J. Vigovskis.
Nevar izkonkurēt “ārzemnieces”
Skrīveru institūts var lepoties ar to, ka tas ir Latvijā vadošais un arī vienīgais daudzgadīgo zālāju selekciju veidotājs. Tajā ietilpst daudzas sugas — tauriņzieži, sarkanais āboliņš, lucerna, stiebrzāle. “Institūta pastāvēšanas laikā ir izveidotas 20 jaunas šķirnes. Tās ir piemērotas mūsu apstākļiem, ar labu ziemcietību, izturīgas. Tās vēl aizvien nav varējušas izkonkurēt ārzemju šķirnes, un ir šķirnes, kas populāras arī starptautiski, piemēram, sarkano āboliņu iecienījuši arī Kanādas audzētāji,” lepns ir J. Vigovskis. Tomēr to nevar teikt par graudaugu, kartupeļu šķirnēm. Tām grūti cīnīties ar “ārzemniecēm”, arī tāpēc, ka jauniem spēlētājiem tirgū ielauzties ir grūti.
Skrīveros ir arī Latvijā vecākie lauka izmēģinājumi. Vecākie pasaulē ir Anglijā, kur tie datēti ar 1860. gadu, tad Vācijā — 19. gadsimta veci izmēģinājumi, Krievijā — 100 gadu veci izmēģinājumi, Skrīveros tie notiek kopš 1981. gada — 35 gadus vecs izmēģinājuma lauka drenāžas stacionārs “Sidrabiņi”. “Tajos notiek pētījumi. Piemēram, cik daudz augu barības vielas no mēslojuma uzkrājas augsnē, cik daudz paņem raža un cik daudz izskalojas ar ūdeņiem jūrā,” atklāj aģentūras direktors. Šāds pētījums ir vērtīgs, jo parāda, cik daudz lauksaimnieki piesārņo Baltijas jūru. Ir jau pirmie secinājumi. Latvijā slāpekļa daudzums, kas nāk no lauksaimniecības, ir divas reizes mazāks nekā intensīvajās saimniecībās pasaulē. Ar lielām minerālmēslu devām Latvijā no hektāra ieplūst 12 līdz 15 kg slāpekļa, citās valstīs par normu uzskata 20 — 30 kg. Tāpēc Dānijā jau pirms 20 gadiem sāka samazināt slāpekļa iestrādi zemē, piemēslojuma dēļ aizauga jūra. Slāpēkļa ierobežojumi ir arī Vācijā — stāsta J. Vigovskis. “Mūsu zemnieki ar mazāku devu slāpekļa var izaudzēt kvalitatīvākus graudus, līdz ar to dabu piemēslo mazāk. Tāpēc, ka Latvijā ir mālainākas augsnes, kas aiztur slāpekli. Ir arī mazāks drenu darbības periods ziemā, augsne sasalst, slāpekli neizskalo. Tāpēc Latvijā vajadzība pēc slāpekļa mēslošanas ir mazāka. Tomēr tā izmantošana pieaug,” atzīst J. Vigovskis. Proti, ja maizi cep tradicionāli maizes ceptuvēs, tehnoloģija ir citādāka — labu maizi var izcept no graudiem, kam ir mazāks lipekļa un olbaltumvielu saturs. Ja cep lielveikalos uz vietas, nepieciešami augstas kvalitātes milti ar lielāku lipekli, kam graudus var izaudzēt tikai ar papildu slāpekli.
Papīra un lauka darbi
Ziemas periodā institūtā ir gada rezultātu apkopošanas laiks, piemēram, jāsniedz pārskats Zemkopības ministrijai par tās finansētajiem projektiem, ir citi papīra darbi. Paralēli tam tehniskie darbinieki attīra sēklu no nezālēm un gatavo to sertifikācijai. Likums nosaka, ka šķirnēm, kas izaudzētas institūtā, ik gadu jāatjauno sēkla. Tā noveco piecu līdz septiņu gadu laikā, tāpēc institūtā katru gadu audzē jaunu. Ja sēklu šķirne ir starptautiskā apritē, kā, piemēram, sarkanais āboliņš Kanādā, institūts saņem atlīdzību par šīs šķirnes izmantošanu tur.
Vasaras periodā darbi institūtā ir intensīvāki — jākopj izmēģinājuma lauki, jānovēro, jāmēslo, jāveic augu aizsardzības pasākumi, ir citi darbi. Katrs izmēģinājums ir kā viens mazs ģimenes dārziņš — stāsta J. Vigovskis. Viens izmēģinājums ir 0,3 — 0,5 ha liels, kas sastāv no 50 līdz 100 maziem lauciņiem, kas ir no 10 līdz 20 kvadrātmetrus lieli. Ik gadu institūtā pārbauda ap 100 šķirņu, kas lauciņā ir piecos atkārtojumos. Katrs jākopj, jāmēslo, jāapstrādā, jāpaņem paraugs, jānosaka kvalitātes rādītājs.
Ieguvumu ir vairāk
Vai institūtam ir nākotne? Jānis Vigovskis padomā un teic — noteikti. “Pirmkārt, visi jaunie mēslojuma preparāti, šķirnes ir jāpārbauda. Ir jāsaprot, kā tās “strādā” Latvijas klimatiskajos un augsnes apstākļos. Otrkārt, svarīga ir zināšanu uzkrāšana un nodošana tālāk, jo, ja nebūs zinātnieku, nebūs, kas māca studentus augstskolā. Zināšanu iegūšanai ir divi ceļi — zinātnieki un firmu pārstāvji, kas ieinteresēti šaurā jomā. Tāpēc mums ir liela atbildība salīdzināt arī dažādu firmu ražoto produkciju. Veicam arī importēto un Latvijā audzēto šķirņu pārbaudi — graudaugu, kartupeļu, rapšu, pākšaugu. Lai šķirni iekļautu audzēšanai ieteicamo augu sarakstā, tām visām “jāiziet” trīs gadu ilgs pārbaudes periods.’’ Šādus pētījumus veic arī LLU mācību un pētījumu centrā “Pēterlaukos” Jelgavā, valsts vidienē — Skrīveros — un Latgalē — Višķos. Ik gadu šādi tiek pārbaudītas 15 šķirnes, no tām sarakstā tiek iekļautas vien trīs — ražīgākās, labākās. Institūtam jābūt, saka direktors un atzīst: “Sākumā bija nedrošība nonākt LLU pakļautībā, jo neviens nevēlas zaudēt savu patstāvību, bet pēc gada, kas aizvadīts universitātes sastāvā, gribētu teikt, ka ieguvumu ir vairāk nekā zaudējumu. Jūtam drošu aizmuguri universitātes personā, atvieglotas daudzas lietas. Piemēram, vairs nav vajadzīgs jurists, grāmatvedība. Zemkopības institūtam ir arī lielāks finansējums.”
Viens no lielākajiem institūta uzdevumiem nākotnē ir rast veidu, kā piesaistīt jaunos pētniekus. Ja Skrīveru zinātnieki iesaistītos bakalaura vai maģistra darbu vadībā universitātē, iespējams, šādus studentus varētu piesaistīt Skrīveriem — spriež direktors. ◆
