Ar Pēteri Grūbi tiekamies Jaunjelgavas kultūras namā, kur tobrīd skatāma viņa fotogrāfiju izstāde. Pēteris pratis mums visiem parādīt, cik Jaunjelgava patiesībā ir skaista. Taču mani vispirms patīkami pārsteidz viņa atklātums un tiešums, arī tad, kad viņš saka: “Pats apzinos, ka tehniski manas zināšanas fotografēšanā ir ļoti vārgas.” Tādas tās noteikti nav dzīves gudrībā, par kuru pārliecinos sarunā ar viņu.
— Kā nokļuvāt Jaunjelgavā?
— Pirms dažiem gadiem otrreiz apprecējos, sākumā ar sievu īrējām dzīvokli Rīgā. Tad nopirkām dzīvokli Ķegumā, taču tas miests mūs neuzrunāja. Netālu bija mana dzimtā Birzgale, taču ar vietu, kur esmu dzimis un audzis, man nekādi sapņi vairs nesaistās, tas pasaules stūris ir absolūti iznīcis. Pagājušajā gadā izdevās veiksmīgi nopirkt dzīvokli Jaunjelgavā. No Jaunjelgavas varam izbraukāt uz darbu Rīgā, es lielākoties varu strādāt mājās un braucu vien uz plānošanas sanāksmēm. Savā firmā esmu seniors, citi darbinieki ir manu bērnu un mazbērnu vecumā. Šefam noprasīju: vai man nebūtu laiks prasties? Viņš iebilda: ko nu ņemies, strādā tikai! Darbs kaulus nelauž, prom nedzen, turpinu darboties.
— Kā jums Jaunjelgavā patīk?
— Abi esam ļoti apmierināti un priecājamies, ka esam iekļāvušies šejienes sabiedrībā. Te uzreiz jutāmies kā savējie. Te pilsētai un novadam ir kārtīga vara, viss notiek.
Uz Madonu bez lauvām
— Cilvēki šajā novadā jūs iepazina ar fotoizstādi. Kā nolēmāt to rīkot?
— Tā absolūti nav mana ideja. Savas fotogrāfijas ievietoju “feisbukā”, cilvēkiem tās patika, un viņi tās novērtēja. Agrāk nelietoju saziņas vietnes, piemēram, “draugos” pabiju vienu vai divas dienas. Kā tur ielīdu, tā arī izlīdu. “Facebook” kaut kā aizrāva. Neesmu no tiem, kas kaut ko pārpublicē, iesaka linkus, es tur lieku tikai savas bildes. “Facebook” man ir ap pieciem tūkstošiem draugu, un šo vietni sāku izmantot, lai sazinātos ar mazmeitu. Strādājot par stjuarti pasaules lielākajā aviokompānijā “Emirates” Dubaijā, viņa apceļojusi visu pasauli. Nesen mazmeita atsūtīja bildi ar parakstu “Baltijas ceļš”, kurā bija kopā ar stjuartēm no Lietuvas un Igaunijas. Starp citu, internetā viņa bija ielikusi savu foto ar piebildi: parādiet kāds manai klases audzinātājai! (Smejas.) Audzinātāja savulaik apgalvoja, ka no meitēna nekas labs nesanāks.
Izstādi ierosināja iekārtot Jaunjelgavas kultūras nama vadītāja Anita Ostrovska. Tālāk bildes dosies uz Madonas pusi, kur mana sieva ir aktīvi darbojusies — viņa vairāk nekā 20 gadu tajā pusē strādāja par skolotāju, bija Ērgļu avīzes veidotāja. Viņa mani pierunāja tur parādīt savus darbus — laikam jau grib palielīties, kāds viņai vīrs. (Iesmejas.) Iebildu, ka bildēs ir Jaunjelgava, tomēr tās ir pietiekami neitrālas, lai rādītu arī citur. Vienīgi lauvas un domes bildes jāatstāj mājās.
Ar fotogrāfa aci
— Vai fotografējat jau sen?
— Šo prasmi sešdesmitajos gados Birzgales skolā, kur mācījos, man ierādīja skolotājs Leonīds Antons. Viņš bija Skolotājs ar lielo burtu, kuru atcerēšos vienmēr. Tolaik man bija vecais labais “Zenit” fotoaparāts, bet to reiz uzkarināju kaklā gulbim. Fotografēju putnu pie Durbes ezera, viņš nāca man virsū, un klupdams savu fotoaparātu uzvilku gulbim kaklā. Viņš ar to ienira ūdenī un noslīcināja. Aparātu izvilku, bet beigts tas bija.
Tikai nesen nopirku spoguļkameru un atkal sāku fotografēt. Izstādē fotogrāfijās pārsvarā ir ainavas, bet vislabāk man patīk makrobildes. Tie ir tuvplāni lielākā izmērā, nekā tas ir reāli — kukaiņi, ziedi. Jaunjelgava pati par sevi ir ļoti skaista vieta, un te tā vien prasās ņemt rokās fotoaparātu. Daugava, promenāde, parks — te viss tik labi izskatās, atliek tikai iemūžināt.
— Fotografēšanu nekur citur nemācījāties?
— Nē, un pats apzinos, ka tehniski manas zināšanas fotografēšanā ir ļoti vārgas. Tagad esmu iesaistījies Aizkraukles fotoklubā, bet sanāk slikti apmeklēt nodarbības, jo otrdienas man ir darbadienas, kad braucu uz Rīgu. Manas izstādes atklāšanā fotokluba dalībnieki atzina, ka man ir fotogrāfa acs, taču pats apzinos, ka vēl daudz jāmācās. Teorija, kompozīcija.
— Ne visi jūsu vecuma cilvēki labi orientējas datorā. Jums, šķiet, šajā ziņā problēmu nav?
— Biju pirmais toreizējā Jelgavas rajona pašvaldības vadītājs, kuram bija dators. Tas man kabinetā stāvēja jau pārmaiņu laikos, un meitai ar to pārrakstīju diplomdarbu. Programma nebija tik moderna, rindiņas līdzināja ar roku, cietais disks bija 80 megabaitu. Tagad viena RAW formāta fotogrāfija aizņem tikpat daudz vietas. Datoru lietotāja līmeni esmu apguvis pašmācībā un esmu kaut cik ielauzījies arī angļu valodā.
Latvisks mērs
— Teicāt, ka augstskolu nepabeidzāt, jo aizrāvāties ar “karogu staipīšanu”. Kas īsti notika?
— Biju viens no tiem, kurš aktīvi iesaistījās Tautas frontē. Piedalījos kongresos, biju Kalnciema Tautas frontes nodaļas līderis. Sāku cīnīties par latvisko, un tas šajā vietā, kur lielākā daļa iedzīvotāju bija krievvalodīgie, nebija tik vienkārši. Tautas frontes laiks man iemācīja būt cilvēkos un runāt auditorijā. Tas dzīvē ir noderējis. Šo aktivitāšu dēļ tiku mēra amatā. Pusgadu pirms vēlēšanām nācās iesēsties Kalnciema domes priekšsēdētāja amatā, nākamajā pavasarī vēlēšanās ļoti pārliecinoši vinnēju. Vienu sasaukumu novilku, un ar to man pietika!
— Tas darbs nebija jums?
— Nebija gan! Visu ļoti ņemu pie sirds, bet, šajā amatā strādājot, jāmāk vairāk laist pār galvu, pretējā gadījumā krājas stress, kura noņemšanai sāk prasīties pēc alkohola. Starp citu, šī ir pirmā intervija pēc 21 gada. Iepriekšējo reizi mani intervēja, esot mēra amatā.
Iepriekš biju strādājis meliorācijas jomā, kurā darba vairs nebija, tādēļ kādu laiku nostrādāju Valsts zemes dienestā par mērnieku, bet tagad jau piecpadsmit gadus strādāju firmā, kura pārdod grīdas segumus. Nekādas zvaigznes no debesīm neķeru, bet darbs ir un alga arī.
Dārznieks ieraduma pēc
— Ar zemi esat saistīts arī citādi?
— Jā, aizvien vēl audzēju narcises. Pirms trijiem gadiem mans narcišu lauks izsala pa tīro, nācās visu sākt no sākuma. Jaunjelgavā man ir neliels dārziņš. Puķes audzēju ne jau naudas, bet pieraduma pēc, taču kāda kapeika arī par ļaunu nenāk. Padomju laikā narcises audzēju sīpoliem, tagad — ziediem, kurus vedu uz tā saukto nakts tirgu Rīgā.
— Vai audzējat galvenokārt narcises?
— Tā allaž bijusi mana nodarbošanās. Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem audzēju dārzeņus, tad nāca gladiolu laiks un tikai tad — narcišu. Uz tirgiem Krievijā esmu braucis ar kāpostiem, puķēm. Tajos laikos ar inženiera algu izdzīvot nevarēja, naudu varēja pelnīt tikai tā. Narcišu lietu esmu pielipinājis vecākajai meitai, kura ar tām piepelnās tāpat kā es, puķkopību kā tādu — jaunākajai, kura ir Tukuma ainavu arhitekte.
Sievu atrod internetā
— Pirmā sieva bija no Krievijas. Vai Tautas frontes laiks jums maksāja ģimeni?
— Nē, viņa ir Latvijas valstij ļoti lojāla, apguva latviešu valodu un ieguva Latvijas pilsonību. Viņa ir zelta cilvēks, tur nav vārdam vietas! Ģimenes iziršanā ir galvenokārt mana vaina. Ar meitām man ir ļoti labas attiecības, pat negaidīju, ka viņas tik saprotoši pieņems situāciju.
— Kur sastapāt savu otro sievu Dainu?
— Iepazināmies internetā un jau septiņus gadus esam kopā. Tas nav nekas nereāls — atrast īsto cilvēku internetā.
— Sievas jauno romānu “Ducis cara rubļu” reklamējat internetā. Atbalstāt viņas centienus?
— Viņa ne tikai raksta, bet arī tulko grāmatas no angļu valodas. Viņai ir ļoti daudz darba. Salīdzinājumā ar viņu esmu slaists. Visu varu darīt pa roku galam, neiespringstot. Starp citu, kādu pusgadu jau neskatos televīziju, tā jūtos mierīgāk. Ziņas un negatīvais ļoti ietekmē veselību, bet tagad jūtos daudz labāk.
Savulaik pats gribēju kļūt par žurnālistu. Latviešu valodas gramatika jau skolas laikos man iedzīta asinīs, un dažādas valodas neprecizitātes aizvien ļoti krīt acīs. Taču manā jaunībā šī profesija bija tabu, to varēja apgūt tikai ar atļaujām. Tas man bija liegts, jo tēvs Jānis Grūbe bija leģionārs. Viņš rakstīja dzeju, savulaik vadīja pašdarbnieku teātri Birzgales pusē.
Kad demokrātija nedarbojas
— Vai jums kādreiz dzīvē tēva vēsture ir traucējusi?
— Zini, nē! Esmu pats mēli palaidis, tāpēc man bijusi darīšana gan ar čeku, gan mūsu pašu Drošības policiju. Pēdējo reizi pie viņiem biju pirms gadiem diviem par komentāriem “Delfos”.
— Tagad taču ir demokrātija!
— Kad sāc mēli par daudz palaist, demokrātija vairs nedarbojas. Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga), kad tur strādāju, mani aiz rokas aizveda uz čeku. Lieta, par kuru toreiz mani izsauca, bija veca: dienot armijā, ierindas priekšā visai nesmuki izrunājos. Pēc dienesta biju izdomājis braukt uz Komsomoļsku pie Amūras, bet pirms tam uz ielas satiku bijušo kolēģi, viņš pierunāja palikt. Vēlāk tāpat aizbraucu uz Ļeņingradu, strādāju turienes Meliorācijas projektēšanas institūtā, un tur mani čeka atrada. Pēc diviem gadiem.
— Jūs esat ne tikai liels brīvdomātājs, bet arī Latvijas patriots?
— Godīgi sakot, tas patriots manī kaut kur ir pazudis. Nav! Valsts svētkos pat sarkanbaltsarkano lentīti neliku pie krūtīm. Kaut gan par dzīvi sūkstīties man absolūti nav nekāda iemesla — pensija laba, ir darbs, veselība turas. Nav iemesla būt ar dzīvi neapmierinātam!
Pieturzīmes
◆ Dzimis 1947. gada 7. decembrī Birzgalē.
◆ Četrus gadus bijis Kalnciema domes priekšsēdētājs.
◆ Strādā SIA “Anitra” par projektu vadītāju.
◆ Mācījies Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meliorācijas fakultātē,
5. kursu pabeidzis, bet nav izstrādājis diplomprojektu.
◆ Ģimene: sieva Daina Grūbe — izdevniecības “Zvaigzne ABC” redaktore, ir divas meitas, mazmeita un divi mazdēli.
◆ Vaļasprieki: fotografēšana, dārzkopība.
