“Dzelži” ir kā slimība uz mūžu — to ne reizi vien apliecinājuši cilvēki, kuri nodarbojas ar motokrosu un citiem tehniskajiem sporta veidiem. Tādu netrūkst arī Aizkraukles reģionā. Pieredzes bagāti motosportisti un jaunāki braucēji no Pļaviņām, Kokneses, Jēkabpils un Aizkraukles tikās Aiviekstes pagastā.
Moči vienmēr kārtībā
Savus kluba biedrus un atbalstītājus kopā aicināja sporta biedrība “Juko”.
Neapšaubāmi visa vakara gaitā visvairāk pārspriestais temats bija motocikli un “dzelži” vispār, piedzīvotais sacensībās un pašu pieredze. Bagātākās atmiņas un iespaidi par to visu ir motosporta vecmeistariem, kuru priekšgalā var minēt pļaviņieti Rihardu Rodi, jo ne katram pa spēkam 80 gadu vecumā startēt šajā sporta veidā. “Man motocikls vienmēr kārtībā. Vienīgi sacensības šovasar izpalika,” teic aktīvais motosportists.
Viņu un citus Pļaviņu puses braucējus vieno daudz kopā pieredzētais trasē un gatavošanās sacensībām. Jānim Eizānam joprojām spilgtā atmiņā palicis, kā trenējušies pie Bārukalna kapiem, kad tie vēl nebija tik plaši. Motosportistus no turienes gan dzinuši projām, tāpēc vajadzējis rīkoties veikli. Rihards Rode vēl atminas, ka tur vajadzējis aizvākt kādu priedi, kas traucējusi improvizētajā trasē. Nozāģēt to nedrīkstēja, tāpēc ar visām saknēm izvilkuši no zemes, un kopīgiem spēkiem aiznesuši labi tālu.
Ar jaunajiem interesantāk
Jānis Eizāns allaž bijis atzīts virpotājs, un šī prasme noderējusi arī motosportā, jo savus močus braucēji ķīlāja un remontēja paši. Turklāt ne visas detaļas varēja iegādāties. Jāņa kungs atminas, ir pat bijis tā, ka pirms sacensībām motociklu detaļās atved maisā, turpat saliek to kopā un uzvar sacensībās.
— Savulaik Pļaviņās bijām paliels motosportistu pulciņš. Padomju saimniecībās, arī “Pļaviņās” zootehniķiem un agronomiem piešķīra motociklus, un tad arī bija, ar ko braukt sacensībās. Bija gadījums, ka viens agronoms sacīkstēs trasē rādīja pagrieziena signālu… — nosmej Jānis Eizāns.
Aizkrauklietis Gunārs Liepiņš ar motosportu sāka nodarboties pēc dienesta armijā. Šajos gados startējis ar visdažādāko klašu motocikliem un brauc joprojām. “Ko citu pensionārs lai dara?” joko aizkrauklietis.
Gunāra kungs spriež, ka jauniešu, kurus varētu ieinteresēt ar šo sporta veidu, šodien apkārtnē principā nav. Viens no iemesliem — tas ir dārgs sporta veids, jo ne katrs var nopirkt savu tehniku un daudz kas jāpaveic pašam. Viens virzulis maksā 40 eiro, bet kur vēl pārējās detaļas, kas sacensībās dilst un lūst uz nebēdu! Tagad jaunajiem citas intereses.
Sacensībās Gunāram Liepiņam joprojām veicas labi. Kā pats teic — pēdējā sezonas kopvērtējumā grozās pa otro vai trešo vietu savā grupā. Neesot viegli ar tiem jaunajiem sacensties, bet ar viņiem kopā ir interesanti.
Gunāra sieva Baiba teic, ka allaž atbalstījusi vīra aizraušanos. Savulaik jaunībā braukusi līdzi uz sacensībām, bet tagad retāk — pārāk liels satraukums. Kamēr vīrs ar “dzelžiem”, viņai atliek vairāk laika savām interesēm.
Būs jaunas iespējas
Sporta biedrības “Juko” vadītājs Normunds Jukša atzīst, ka šī motosportistiem bijusi laba sezona. Sacensību bijis daudz, un labi startējuši gan jaunie, gan pieredzējušie braucēji. Ir vairākas labas vietas kopvērtējumā.
— Visa mūsu darbība atkarīga no pašu finansējuma, un noteikti nav lēti sagatavot tehniku sacensībām. Tāpēc paldies zemnieku saimniecībai “Kalniņi”, kas mūs dažkārt atbalsta. Arī trase turpina attīstīties. Turklāt esam tikuši pie starptautiski sertificēta trenera, un tas ir Artūrs Jermakovs. Nākamajam gadam mūsu klubs ieguvis piecus sertifikātus jauniešiem līdz 16 gadiem, kuri varēs startēt starptautiskās sacensībās. Tā ka puišiem ir iespēja, — saka Normunds Jukša. ◆
