Kas teica, ka ceļojumos jādodas tikai vasarā? Aizkraukliete Vineta teic, ka nav nekādas vainas pasauli apskatīt arī rudenī, tikai mazliet siltāk jāsaģērbjas.
Līdz šim tas bija mans skaistākais ceļojums — teic Vineta un pastāsta, ka iestrādes tam jau veiktas vasarā: rezervētas viesnīcas, izstrādāts maršruts. Trīs cilvēku kompānija braucienā uz Poliju, Austriju un Vāciju devās ar personīgo automašīnu. Katrā valstī bija paredzēts apskatīt kādu lielāku objektu. Polijā tās bija Veličkas sāls raktuves, Austrijā — Svarovska kristālu muzejs, savukārt Vācijā, Esteringas trasē, bija paredzēts noskatīties priekšpēdējo pasaules rallijkrosa čempionāta posmu, kurā piedalījās arī latvieši. Astoņās dienās ceļotāji nobrauca 4888 kilometrus. Vidēji rēķinot, katram šis ceļojums izmaksāja ap 700 eiro (iekļauti izdevumi par naktsmītnēm, ēšanu un suvenīriem mājās palicējiem).
Par spilgtākajiem iespaidiem stāsta Vineta.
100 metru zem zemes
“Parasti jau pasakās un teikās debesis saistās ar paradīzi, pazeme — ar elli. Es biju 100 metru zem zemes, un, ja tāda ir elle, kāda tad ir paradīze?” puspajokam, pusnopietni stāsta Vineta.
“Veličkas sāls raktuves ir aptuveni 10 kilometru attālumā no skaistās Polijas kādreizējās galvaspilsētas Krakovas. Raktuves jau 1978. gadā iekļautas UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Pieaugušajiem ieejas biļete šajā objektā maksā nepilnus desmit eiro! Iespēja nonākt vairāk nekā simt metru zem zemes šķita ne tikai aizraujoša, bet mazliet arī biedējoša. Es, kas pieradusi pie mobilajiem sakariem, jutos ne savā ādā, jo pazemē telefoni vispār atslēdzās. Bet, ja nu kaut kas nogrūst, ja nu nomaldāmies, kā tiksim ārā — šī doma mani nelaida vaļā visu ekskursijas laiku.
Nez vai kādreiz vēl dzīvē man kaut kur būs jākāpj tik daudz pakāpienu kā sāls raktuvēs. Lai nokļūtu līdz raktuvju pirmajam līmenim, bija jānokāpj gandrīz 400 pakāpienu. Sākums jau visiem likās viegls, bet, jo zemāk kāpām, jo grūtāk bija. Katrā kāpņu posmā ir četri pakāpieni un tad seko pagrieziens. Savukārt kungiem bija jāuzmanās, lai nesasit galvu.
Kad bijām veikuši milzu kāpienu, skatam pavērās daudz gaiteņu. Tālāk devāmies pa vienu no tiem.
Pārsteidz sāls baznīca
Sienas, griesti, grīda — viss te ir no sāls. Pareizāk gan būtu teikt, ka te viss ir sāls. Kas to būtu domājis, ka tam ir tik daudz nokrāsu! Arī es jutos kā iesālīta, jo uz lūpām sajutu sāļu garšu. Neatkarīgi no gadalaika, apmeklējot alas, silti jāsaģērbjas, jo pazemē ir 14 līdz 16 grādi.
Vienā no gaiteņiem aiz stikla sienas izveidota ekspozīcija, kas attēlo sāls iegūšanu no avota ūdens jau sirmā senatnē. Visvecākā raktuvju šahta ir “Goriševski”, kas izveidota 1280. gadā. Septiņu gadsimtu laikā šajās raktuvēs iegūti aptuveni 7,5 miljoni kubikmetru sāls. Protams, mums ir grūti iedomāties, cik tas ir daudz, bet tas gan ir fakts, ka aiz visa tā slēpjas nenogurdināms cilvēku darbs, kuri gandrīz 20 stundu pavadīja pazemē, rokot sāli. Taču vislielāko apbrīnu raisa tas, ka, veicot tik grūtu un nogurdinošu darbu, cilvēki atrada laiku radīt kaut ko tik fantastisku un vārdos neizstāstāmu — pazemes kapelas, baznīcu ar gandrīz visām Bībeles epizodēm, Polijas vēsturē nozīmīgu cilvēku skulptūras un teiku atveidojumus sālī. Lielajos kambaros ir milzu lustras, kuras veidotas no sāls kristāliem.
Visspilgtāk man atmiņā palikusi pazemes baznīca, kas darbojas, piedāvājot rīkot pat laulību ceremonijas. Tajā notiek arī koncerti, vienu no tiem izdevās dzirdēt. Kas tas bija par skanējumu!
Var teikt — ceļojums pazemē mums bija arī kā veselības kūre. Izrādās, elpot zem zemes ir ļoti viegli. Poļi ir darbīgi ļaudis un sāls labvēlīgo iedarbi izmanto dažādos veidos. Veličkas raktuvēs ierīkota ārstniecības iestāde bronhiālās astmas un dažādu augšējo elpceļu slimniekiem. 135 metru dziļumā izvietota arī viesnīca. Vecajās sāls raktuvēs ir gan pazemes ezers, gan SPA komplekss, kurā, protams, goda vietā ir sāls, kas ir ne vien noderīgs kulinārijā, bet arī skaistumkopšanā.
Lai gan ekskursija bija neparasta, tomēr dienasgaismā jutos labāk.’’
(Turpmāk vēl.)
