Pagājušās nedēļas piektdiena pagāja radošā vakara zīmē Neretas kultūras namā, draugu, radu un kolēģu lokā svinot manu 60. dzimšanas dienu. Nepatīk lieli un skaļi pasākumi, tāpēc lielo organizēšanas darbu veica kolēģi un cīņubiedri sērenieši Jānis un Iveta Kraševski. Neko tamlīdzīgu iepriekš nebiju rīkojis, tāpēc ilgi nācās mani pierunāt.
Vakars izdevās labs, ieradās draugu un mūziķu grupa no Leimaņu pagasta, vietējie — neretieši Zigurds Kalnāre, Edvīns Sniķeris un citi. Agrāk kopā spēlējām grupā “Nereta”. Prieks, ka parādījušies jaunie puikas — Zigurda dēls Klāvs un grupa “Wild Pride”. Var redzēt, ka viņam tā lieta interesē. Pasākumā viņu gan nebija.
Pirms radošā vakara nedēļas laikā bija mēģinājumi gan Kraševsku mājā Sērenē, gan Aizkrauklē kopā ar Vairi Kraševski. Izveidojām programmu, apkopojot dažādos gados spēlētās dziesmas, lai gan, ko tur daudz mēģināt, pamats ielikts daudzu gadu garumā. Iekļāvām arī autordziesmas ar viena no maniem mīļākajiem tekstu autoriem — Aleksandra Čaka — vārdiem. Viņa dzeja ir ļoti piemērota, meldiņu var piedomāt gandrīz jebkuram dzejolim. Ceru, ka klausītājiem patika arī viens no maniem jaunākajiem skaņdarbiem. Lielas skatītāju ovācijas bija Edvīna Sniķera dziesmām, kuras daudzi atcerējās no agrāko gadu pasākumiem, un kādam no maniem blūza gabaliem, kas tapis radošās karjeras pašā sākumā. Dziesmas top arī tagad, atliek paņemt rokās ģitāru, uzsist kādu akordu, un galvā ieskanas melodija.
Brīnījos, ka sveikt ieradās tik necerēti daudz cilvēku. Bija pilna kultūras nama zāle, un tāpēc vien var teikt, ka koncerts izdevās. Lai gan pasākums paskrēja kā viens mirklis, un tikai tagad sāku aptvert, kas ir noticis. Prieks par simtiem rožu un labajiem vēlējumiem. Lai ziedi iepriecinātu ilgāk, ar sievu nospriedām, ka vajadzēs tos izkaltēt.
Svinības bija arī iespēja satikt sen neredzētus radiniekus no mātes puses. Viņi visi ir latgalieši. Prieks bija par abiem brāļiem, krustbērniem un mazbērniem. Brāļa dēls bija vistālāk braukušais ciemiņš — no Īrijas.
Tuvojas Ziemassvētki, gada izskaņa, bet īpaši neraujos spēlēt ballītēs un pašlaik neesmu aizrunāts, daži uzaicinājumi gan ir, iespējams, svētki pilnīgi bez muzicēšanas nepaies.
Pārējā laikā kā kravu transporta uzņēmuma vadītājs veicu dažādus pasūtījumus, un jāatzīst, ka autoceļi pēdējos gados ir manāmi uzlabojušies, mašīnas retāk lūst. Īpaši jāuzslavē Valles—Neretas posms, kur labot atlicis vien mazu gabalu, lai būtu ideāls.
Novembra beigās, decembra sākumā laika apstākļi ļoti mainīgi — vienā dienā sals, citā lietus, bet, prātīgi braucot, nav ne vainas.
Pa ausu galam dzirdēju, ka dziedātāja Liene Šomase Daugavpilī kāpusi uz skatuves manāmi iereibusi un lamājusi valdību. Ja reiz tā bija, acīmredzot ir, par ko to valdību lamāt. Jaunībā — kam negadās, arī mūziķiem pirms uzstāšanās tā pavairāk ieņemt, bet līdz cūcībām gan nekad nenonāca. Varbūt Liene, savā dzīvē sasniegusi atpazīstamību, domā, ka var atļauties šādus gājienus, bet manā skatījumā normāli tas nav.
Skatuves cilvēks Dainis Porgants nesen kādā intervijā izteicās, ka vecumdienās gribētu strādāt bākā vai barot putnus. Vēl neesmu aizdomājies par savām vecumdienām, bet tagad liekas, ka patiktu nedarīt neko. Līdz šim tā nekad nav sanācis. Gribētos ļauties slinkošanai, bet, atklāti sakot, sajust, ka esmu cilvēkiem vajadzīgs. Tas patiešām ir svarīgi.
Par Saeimas atlaišanu internetā parakstījušies 2400 cilvēku, un es varētu būt viens no viņiem. Vai nav savādi, ka visu šo 26 gadu laikā mēs neesam neko daudz sasnieguši? Protams, kaut kāda virzība uz priekšu, augšu notiek, bet kopumā man šķiet, ka tik ilgi un sāpīgi tam nevajadzēja vilkties. Nevajag izgudrot riteni no jauna. Eiropā ir pietiekami daudz valstu, kas sākušas un aizgājušas daudz tālāk. Varbūt vajadzēja vienkārši nokopēt kādas attīstības modeli. Vien mums to rīkļurāvēju padaudz un visiem vienmēr par maz. Pirmais, kas nāk prātā — Ivars Godmanis, kad bija pie varas, varēja darīt, lai būtu, bet nedarīja. Tā vietā “vārījās” un turpina “vārīties savā sulā” un tā jūtas ērti. Par tautu tādiem kā viņam nospļauties. Tāpēc saku — lai tik laiž vaļā Saeimu, varbūt kāda pozitīva pārmaiņa būs. Lai gan jāatzīst, ka procesus bremzē vai gāzi piedod ierēdņi, bet Saeimā ir tikai trokšņa taisītāji.
Par to, ka Latvijas ekonomika tomēr virzās uz priekšu un augšu, var spriest, ka “airBaltic” iegādājās jaunas lidmašīnas. Lai gan, redzot šo ziņu, pirmais, ko nodomāju — labāk būtu kara lidmašīnas nopirkuši. Tā vietā tagad jālūdz palīdzība no visas pasaules, paši savu zemi nevaram nosargāt. Labi, ka pēdējos mēnešos beidzot kaut kas šajā virzienā virzās.
Skumji, ka tauta kārtējo reizi centās glābt smagi slimos. Baibai Baronei palīdzība nāca par vēlu. Neesmu pret ziedojumiem, bet tomēr daudz atsaucīgāks esmu, ja zinu, ka mana nauda patiešām nonāks cietēja rokās, nevis izmetīs loku caur vairākiem līdzekļu vācējiem, kuri paši nedaudz, bet tomēr iedzīvojas no saziedotā. Tiešu pierādījumu nav, bet ir stipras aizdomas, ka tukšā jau nepaliek un nauda aiziet ne tur, kur vajag.
Sasmējos par sižetu televīzijā, kur ķirurgs Juris Šveklis izraksta spēcīgas zāles katram, kurš vēlas, pretī saņemot mazu pateicību. Par to, ka ārsti ņem kukuļus, esmu pārliecināts un to dara 95%. Tikai ļoti maza daļa ir to, kas to nedara principa pēc. Naudas nekad nebūs par daudz, un apturēt šādu rīcību var patiesa vēlēšanās to apturēt. Atceros, ka jau pieminētā Godmaņa laikā sāka cīņu pret cigarešu un alkohola kontrabandu. Īsā laikā visus kontrabandas kanālus aizslēdza. Tātad var, ja patiešām grib. Valdība mainījās, un viss sākās no jauna. Runājot par ārsta ētiku, ir daļa, kuriem uzticas, bet pārsvarā viņi ir kā ierēdņi, recepšu izrakstīšanas mašīnas. Es agrāk iedomājos, ka ģimenes ārsts ir kā filmās, zina visu par manu veselību, visas manas vainas.
Lai atpūstos no svinībām un politikas, brīvdienas gribas pavadīt klusi un mierīgi. Parasti ir tā, ka no nedēļu garā atvaļinājuma tāda ir tikai viena diena. Svētdiena bija jauka. Ciemos atnāca draugi, un neiztrūkstoši skanēja ģitāras.
