(29. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
263. diena
Esam labos draugos ar vīna pagrabiņa pārdevēju un viņas bosu. Uzzinām, ka skaistākie pagrabi neražo savu vīnu, bet iepērk kaut kur un te to pārdod kā Egeras vīnu. Un ir ļoti nedaudzas vietiņas, kur vīns tiešām top uz vietas. Piemēram, mūsu labajā piektajā vīna pagrabā! Re, kā jūtam labas lietas! Populārākais vīns ir Egeras “buļļa asinis” — “Egri Bikavier”. Sausais. Mums garšo pussaldie.
Uzzinām arī, ka par pārdoto jāmaksā 27% nodokļos valstij. Bet ekonomika esot slikta — minimālā alga zem 300 eiro, un visi laižas prom. Bēdīgi. Līdzīgi kā pie mums. Un te visvairāk tūristu esot no Polijas.
Ungārija ir supervalsts! Ja varat paciest karstumu vasarā, jau šodien ir vairāk nekā 34 grādi, brauciet!
Sakām Egerai, pilsētiņai ar vislielāko baznīcu skaitu uz teritoriju, te ir 29 dievnami, atā!
Lietus pārstāj, un esam ārā no pilsētas. Uzceļam telti un domājam, ka te būs mierīga nakts.
264. diena
Nakts ir jauka. Mostamies, un negribas sākt dienu. Jāiet septiņi kilometri. Nokļūstam Egersalokas ciematā, izrādās, tur nav termālo baseinu, dodamies uz nākamo ciemu, bet tur agrāko trīs eiro vietā jāmaksā 16. Laikam tomēr vajadzēja ielūkoties internetā. Stopējam. Ilgi negaidām, līdz apstājas viens vīrietis un aizved mūs līdz Egerai. Ejam uz termālajiem baseiniem — katrs maksājam piecīti. Pēc pulksten 16 ir lētāk, bet tik ilgi negaidīsim. Pavadām visu dienu termālajos baseinos. Tie ir karstie avoti, kas nāk no zemes — pat 37 grādus silts mineralizēts ūdens, kam ir arī dziedinošas īpašības. Te satiekam daudz latviešu — Eiropa taču! Te bez maksas ir arī ūdens aerobika — kārtīgi izvingrojamies. Nolemjam palikt Egerā vēl vienu nakti un rīt sāksim garo ceļu cauri Ungārijai.
265. diena
Nakti pavadām tajā pašā vietiņā, kur iepriekšējo — nedaudz ārpus Egeras. No rīta dodamies uz vilciena staciju. No Egeras pabrauksim nedaudz ar vilcienu — līdz lielceļam, kas ved uz Budapeštu. Stopējam. Pēc kāda laiciņa mūs paņem onkulis ar savu meitu. Kad uzzina, ka esam no Latvijas, viņš pāris vārdu zina pateikt krieviski, piemēram: “Dai moloko!” (iedod pienu! — krievu. v.).
Esam nolēmuši braukt lielajai pilsētai garām uz Balatona ezeru — ungāru jūru.
Onkulis mūs izlaiž uz apvedceļa un iesaka mums stopēt te — lai tiktu uz ezeru, jāmaina lielceļš. Garām pabrauc policija. Neko nesaka. Pabrauc garām otra. Arī nekā. Atbrauc trešā policijas mašīna ar “migalkām” un beidzot apstājas. Atveras logs un izskan jautājums: “Problem?” Mēs izskatāmies kā vietējie, un visi ar mums vienmēr sāk runāt ungāriski. Tad turpinās dusmīga lekcija ungāriski, un mēs vien atbildam: “Sorry?” Pārinieks lauzītā angļu valodā saka, ka te ir lielceļš un stopēt nevar. Mums atbrīvo vietu mašīnā, paprasa pases un brīnās par zīmogiem tajās. Prasa, vai ceļojam, bet nu jau laipni. Mūs ieved vienā ciemā, un tur mēģinām stopēt. Apstājas jauks puisis, kurš brauc līdz nākamajam ciemam, taču sarunas laikā nolemj mūs aizvest līdz pašai Budapeštai. Viņš gan angliski zina nedaudz, bet tiešām daudz pastāsta un iznāk laba saruna. Izrādās, karstums ir Ungārijas lielākā katastrofa — tas nogalina visas vīnogas, kartupeļus un lauksaimniecību kopumā. Budapeštā “nostopējās” ļoti jauks onkulis — runā krieviski! Senāk ar krievu armiju volejbolu esot spēlējis. Tā nu mēs runājamies, līdz viņš pastāsta, ka mājās taisa palinku (ungāru stipro dzērienu), un ielūdz mūs to nodegustēt. Nu nekas — nedaudz nobīde no maršruta. Esam pie onkulīša mājā un mēģinām vīriešu un sieviešu palinku — vājāku un stiprāku. No plūmēm, ķiršiem un medus. Tad viņš mums atnes arī vīnu. Ungāru vīns no Tokaji reģiona esot ceturtais labākais pasaulē. Oficiāli. Izrādās, onkulītis kolekcionē alkoholu no visām valstīm. Kādreiz jāatved viņam balzamiņš! Mūsu draugs gan mums nepievienojas, jo ir apsolījis mūs aizvest līdz ezeram — vēl 25 kilometrus. Pabaudām laiciņu pie jaukā onkuļa un nokļūstam līdz “ungāru jūrai”. Ezers ir superskaists un saulriets tajā dievīgs. Pludmales — tūristu pilnas. Dodamies nedaudz nomaļākā vietiņā un ceļam telti.
266. diena
Šodien atkal tāda neizprastā diena. Kā rāda GPS — līdz Mariborai Slovēnijā vien trīs stundu brauciens. Nu pavisam nedaudz. Bet viss nav tik viegli, kā liekas. Kā jau tas mēdz notikt. Pirms lielā ceļa Budapeštā radām zīmi “Slovenia”. Stāvam ilgi. Visi brauc Budapeštas virzienā. Tie ļoti nedaudzie, kas uz otru pusi, laikam negrib mūs ņemt. Šoreiz grūti. Ārā 32 grādi. Pēc laiciņa apstājas kāds jauks puisis. Viņš mūs gabaliņu paved — pastāsta, ka dzīvo pie ezera. Tūrisma sezona ir vasarā, bet ziemā pilnīgi viss ciet un ezers aizsalis. Bet viņi te neslido un nespēlē hokeju. Mūsu drauga ciemā ziemā dzīvo pieci tūkstoši iedzīvotāju, savukārt vasarā esot 20 000 ar tūristiem. Ezers ir liels, un vasarā ap to notiek sacensības — 200 km apkārt. Rekords esot piecās stundās ar riteni! Esam pilnīgā nesaprašanā — jau četri pēcpusdienā, un esam “pabīdījušies” 40 km. Aizejam līdz vilciena stacijai un noskaidrojam cenas. Līdz robežai varam katrs pa piecītim nokļūt. Tomēr tas arī būs tikai pusceļš, bet vismaz būsim ārā no Balatona ciemiem. Esam ārpus ezera rajona. Un jau tuvu robežai. Te ejam cauri diezgan palielai pilsētiņai. Noskaidrojam, ka šodien vilcienu uz Slovēniju nav. Arī busu nav, bet par diviem eiro varam nokļūt līdz pašai robežai. Jā, mazie, sagrabējušie busiņi ir lētāki par vilcienu. Esam vienā ciematiņā, kura nosaukumu izrunāt nav iespējams, bet jau saulīte norietējusi…
Mēģinām vēl savu veiksmi stopos, bet mašīnas nestājas. To gan nav daudz. Tā ka ceļam telti turpat pie lielceļa un ceram beidzot rīt ierasties Slovēnijā.
Naktī gan notiek trakumi — netālu no telts kāds tiešām skaļi rēc, rukšķ vai vēl sazin ko (nesaprotam tās skaņas). Ir baisi. Domājam — vai nu lācis, vai mežacūka. Vai arī čupakabra — nekas cits tādas skaņas nevar izdot. Domājam — ja nāks tuvāk pie telts, aizbēgt nevarēsim, pūtīsim teltī piparu gāzīti, lai nedomā līst iekšā — smaka aizbaidīs. Bet esam krūmu ielokā, un rēkšana paliek klusāka. Bet tās bija trakas sajūtas.
Njā. Vēl domājam — mēs taču naktī stopējām uz lielceļa ar zīmi “Slovenia”, kur bijām izkrāsojuši burtus “…love…” citā krāsā, lai skaistāk, bet nez ko vadītāji iedomājās.
Nu tā, tagad tiešām zinām, rīt līgosim Slovēnijā, Mariborā, pie draugiem.
(Turpmāk vēl.)
