Interese par dzīvi ir tas, kas vistiešāk raksturo Valentīnu Meieri no Iršu pagasta. Tieši tāpēc viņa gadus neskaita. Šajās dienās viņai aprit 80, un jubilāre raugās tik uz priekšu.
Ballei nav laika
Valentīnas kundze teic, ka saistībā ar skaisto jubileju liela balle gan nav plānota, jo ir tik daudz pasākumu, kuros jāpiedalās arī savējiem. Norunājuši, ka atzīmēs šo notikumu pagasta pensionāru padomē viņai izdevīgā laikā. Valentīnas kundze piebilst, ka laika jau viņai tagad ir daudz, bet, klausoties šīs enerģiskās kundzes stāstītajā, jādomā — pa kuru laiku viņa visu var pagūt? “Mani vadāt nevajag,” Valentīnas kundze mundri teic un uz Aizkraukli darīšanās, kā arī viesos uz “Staburaga” redakciju atbrauc pati. Viņai jābūt kustībā, un autobusi taču kursē. Ja ir par ko interese, meklē iespēju tur nokļūt.
— Viendien meitai saku, lai paskatās, vai var nopirkt biļetes izrādei “Pērs Gints” Nacionālajā teātrī Rīgā. Izrāde ilgst trīs stundas, bet domāju, gan jau izturēšu. Man jau Nacionālais teātris vienmēr bijis tuvs, bet tagad viss ir tik modernizēts, ka nav vairs pie sirds. Galvenais varonis pat — puspliks pa skatuvi staigā. Jābrauc labāk uz lauku teātru izrādēm, jo tur viss kā dzīvē. Nesen Koknesē Baltinavas teātris rādīja “Ontonu i sābrus”. Nu gan varēja izsmieties! Turklāt vairāki aktieri man ir zināmi, — stāsta Valentīna Meiere.
Baltinavā viņa mācījusies, bet dzimusi un augusi Briežciemā tagadējā Balvu novadā. Latgaliskais pamatīgums un dzīves spars viņā jūtams joprojām, lai arī dzīve sen kā aizvedusi uz citurieni. Jau pusgadsimtu viņa dzīvo Iršos.
— Savulaik mani vilināja mežs, un gribēju mācīties Meža tehnikumā, bet tēvs atrunāja, jo skola bija tālu. Pēc vidusskolas gadu strādāju kolhozā dārzkopībā. Vietējais dārznieks bija beidzis Malnavas lauksaimniecības tehnikumu, un es arī nolēmu tur iestāties. Izmācījos par agronomi, un pēc tā beigšanas mani nosūtīja darbā uz kolhozu Dzelzavā. Vēlāk aizvietoju kādu darbinieci apdrošināšanas inspekcijā Madonā, bet 1963. gadā mani pārvilināja uz kolhozu Liepkalnē. Tad arī apprecējos un piedzima abi bērni. Irši nebija tālu, tur reiz satiku bijušo skolasbiedreni, un drīz vien man piedāvāja darbu šajā pagastā. Vispirms bija padomju saimniecība “Pērse” un tad “Līdums”, — stāsta jubilāre.
Šajos gados pieredzēts gan saimniecības uzplaukums, gan tās pastāvēšanas beigu posms, kad vajadzēja uzņemties dažādus darbus arī jomās, ko iepriekš nepārzināja. Tad nāca privatizācija, kad saimniecības laikā sarūpēto sadalīja un daudz ko izputināja. Valentīnas kundze atzīst, ka tagad lauksaimniecībā strādā citādāk nekā iepriekš un arī agronomijā daudz kas mainījies, bet prieks, ka lauki ap Iršiem nav aizauguši. Ir jauna zemnieku paaudze, kas apstrādā zemi. Jā, cilvēku laukos paliek mazāk, bet gluži tukši Irši vis nav. Daudz paveikts, lai pagasts būtu sakārtotāks, un notiek dažādi kultūras pasākumi. Tikai sāpe joprojām ir grants ceļš līdz Bebriem.
Pabaro arī Maskavu
Ilgus gadus Valentīnas kundze bijusi padomju saimniecības un arī citās darbavietās arodorganizācijas vadītāja. Tas deva iespēju cilvēkiem apmeklēt teātrus, koncertus, kultūras pasākumus un doties ekskursijās. Tādējādi apskatītas daudzas bijušās Padomju Savienības vietas un piedzīvotas dažādas situācijas.
— Reiz Maskavā viesnīcā gatavojāmies paēst. Blakus sēdētājai teicu — mēs mājās neredzam ne cīsiņus, ne augļus, bet te viss ir. Pēkšņi aizmugurē kāda sieviete teic, ka tas tāpēc, ka Maskava tuvāk dienvidiem. Pagriežos atpakaļ — tur Ausma Kantāne. Citreiz biju apmetusies viesnīcā Maskavā pie paziņas. Ieejot vestibilā, šveicars man jautā, no kurienes esmu? Es lepni atbildu, ka no Baltijas. Viņš noteica, ka baltieši esot lieli izēdāji. Tas mani pamatīgi sadusmoja. Vaicāju viņam, cik Maskavā un toreizējā Ļeņingradā iedzīvotāju? Viņš nosauc skaitļus, un es saku, ka visā Latvijā ir krietni mazāk cilvēku, bet mums jāapgādā arī šīs Krievijas lielpilsētas. Šveicars vairs neteica nevienu vārdu, — atminas Valentīnas kundze.
Jā, dažādi laiki bijuši. Kopš atnākšanas uz Iršiem darbojusies kā pašvaldības deputāte dažādās komisijās. Viņa atminas, ka savulaik bijis plāns, cik katram pagasta iedzīvotājam kartupeļu jānodod. Ne jau vienmēr ražas bijušas labas, bet cilvēkiem vajadzēja ģimenes pabarot un ko sēklai atstāt, kur nu vēl nodevas! Tad nu vajadzējis pat pagrabus apstaigāt, lai par to pārliecinātos. Pazemojoši.
Valentīnas kundze kā bērns piedzīvojusi arī kara laiku. Tas aizvadīts turpat dzimtajā pagastā, bet savas mājas uz laiku vajadzējis atstāt un pārvākties netālu pie tēva māsas.
— Tēvam arī pienāca paziņojums, ka jādodas uz fronti, bet viņam izdevās kara komisariātā pārliecināt, ka ģimene bez viņa atbalsta neiztiks, jo tolaik jau bijām četri bērni. Tad viņu norīkoja ceļu darbos. Tēvs varēja mājā palikt, bet vācieši tur ierīkoja kara štābu. Atņēma mums zirgus, un mamma stipri pārdzīvoja, kā iztiksim. Tomēr, kā jau visi, ar laiku atspērāmies. Ģimenē bijām septiņi bērni, — saka jubilāre.
Viņas pašas ģimenē ir meita Daina, kura dzīvo Kalsnavas pagasta Aiviekstē, bet dēls Dzintars turpat Iršos. Mazdēli gan nav uz vietas — viens Holandē, otrs Zviedrijā un trešais Rīgā. Jau 26 gadus Valentīnas kundze ir atraitne. Tomēr arī skumjajā brīdī viņa atrod, par ko pasmaidīt.
— Tolaik bija talonu laiks. Vīru paglabāju pavasarī, bet viņa taloni man palika, un par “papirosiem” togad visus lauku darbus varēju paveikt. Zāles pļāvējs ieradās pats, jo zināja, ka smēķi būs, — stāsta jubilāre.
Amatu netrūkst
Ilgus gadus Valentīna Meiere bijusi pagasta pensionāru padomes vadītāja. No šī pienākuma tagad gan strikti atteikusies, bet savējos atbalsta joprojām. Viņa ir arī aktīva Iršu katoļu baznīcas draudzes locekle. Pirms tam to vadīja Biruta Skrīvere, kura nu jau aizsaulē. Viņas padoma un atbalsta gan ļoti trūkstot. Draudze nav liela, bet darba pietiek. Valentīnas kundze regulāri dodas arī uz Iršu sociālo pansiju, iekārtojot altāri, kur cilvēki var kavēties lūgšanās.
Vēl viens “amats”, ko aktīvā sieviete pildījusi ilgāku laiku, ir izvadītājas pienākumi bērēs.
— Tajā mani “iemeta” Broņislava Vaivode, kurai kļuva par grūtu to darīt, un ieteica mani. Biju nostādīta fakta priekšā, un pirmajās bērēs ne es zināju, ko teikt, ne runāt, bet apkārtējie palīdzēja. Broņa iedeva savus tekstus, un mācījos, — saka Valentīnas kundze.
Jubilāre ir “Staburaga” lasītāja jau no tā pirmsākumiem, kad laikrakstu vēl dēvēja “Komunisma Uzvara”.
— Vienreiz skatos — rakstīts par kādu Meieri citā pagastā, un gribēju jau zvanīt, ka viņa taču dzīvo Iršos. Izrādījās, ka tāds pats vārds un uzvārds ir vēl kādai. Sāku interesēties, un mūs, Meieru, ir daudz, lai gan visi jau neesam radinieki, — teic Valentīnas kundze. ◆
