Trīs Aizkraukles jaunieši, izturējuši pirmo, visgrūtāko, gadu augstākajā mācību iestādē, apraduši ar lielpilsētas dzīvi, studentu ikdienu, apņēmības pilni dodas pretī saviem sapņiem. Artūrs Paugurs, Jolanta Graudone un Gunārs Svenčs ir Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studenti. Ar izjūtām, pārdomām pēc šajā mācību iestādē pavadītā laika, kas Jolantai ir otrais, Gunāram trešais, bet Artūram jau septītais studiju gads, viņi dalās ar laikrakstu “Staburags”. Viņi visi ir Vītola fonda stipendiāti.
Ir lietainas rudens dienas rīts, un RTU studentu pilsētiņas ielās Ķīpsalā klīst vien retais. Mācību korpusu logi pilni gaismas, un katrā no auditorijām solos sasēdušies jaunieši cītīgi klausās vai pieraksta. Meklējot norunāto tikšanās vietu — Enerģētikas un elektrotehnikas fakultāti —, ieklīstu nepareizajā korpusā, kur mani notur par iespējamo lektoru, kas varbūt ieradies uz drīzumā paredzēto konferenci. Atklāju savus mērķus un pēc nelielas maldīšanās nonāku ēkā, uz kuras jumta griežas kas līdzīgs modernām vējdzirnavām. Foajē mani sagaida Jolanta Graudone. Rokās kafijas krūze. Drīz vien, plaši verot durvis, smaidīgs nāk arī tikšanās iniciators Artūrs Paugurs. Kad esam atraduši telpu intervijai, pēc pārdesmit minūtēm mums pievienojas trešais aizkrauklietis — Gunārs Svenčs. Viņš atšķirībā no Jolantas un Artūra studē Inženierekonomikas un vadības fakultātē.
Strādā paralēli studijām
Gunārs šogad trešajā kursā budžetā studē Inženierekonomikas un vadības fakultātē ar menedžmenta virzienu un paralēli vakaros atslodzei strādā DNB bankā. Interešu loks toreiz un joprojām ir ļoti plašs, tāpēc konkrēts virziens un skola ilgi nebija izvēlēta. Ņēmis piemēru no māsīcas, kura jau iepriekš bija izvēlējusies šo skolu un fakultāti.
— Vai šī fakultāte apmierina plašās intereses?
— Uzņēmējdarbība, ko mācos pamatā, ir joma, kuru līdz galam nekad nevar iemācīties, līdz ar to var teikt, ka tajā ir bezgalīgi plašas iespējas. Uzņēmējdarbību var savienot ar praktiski visu, kas cilvēkam interesē. Gribējās arī studēt vietā, kas dos atspērienu dzīvē, un jau šobrīd redzu, ka studijas pavērušas durvis, kas citādi nebūtu atvērtas.
— Kāda, tavuprāt, ir izglītības satura kvalitāte?
— Problēmas ir dažu studiju priekšmetu kvalitātē. Redzams, ka tiek darīts daudz, lai saturs nepārklātos, bet atšķiras pasniedzēju darba tehnika, uztvere par to, kas ir svarīgs, kas un kā jāiemāca. Ir pasniedzēji, kas aprobežojas tikai ar prezentācijām, lekcijās liekot visu smalki pierakstīt. No šādām zināšanām lielas jēgas nav. Tajā pašā laikā ir bijušas situācijas, kad, lekcijas klausoties, domāju — tādu modeli, kādu mums stāsta, dzīvē taču nekad nelietos, un kam mums to māca, jo reālajā dzīvē tā nekad nenotiks un nekādus gatavus modeļus neizmanto. Tomēr vēlāk pārliecinājos par pretējo, kad nokļuvu reālā darba vidē. Izmanto arī bankā, kurā vakaros piestrādāju, vai veicot projektus skolas vidē, tāpat ikdienā saskaros ar plānošanas veidiem, kādus apskatām lekcijās. Tāpēc kopumā satura kvalitāti vērtēju pozitīvi. Studēju profesionālajā programmā, kurā uzmanību ne tik daudz vērš uz akadēmiskajām, bet gan praktiskajām zināšanām.
— Tuvojas arī tavs prakses laiks. Jau zini, kur tā noritēs, un ko sagaidi?
— Mana pirmā prakse būs februārī, un, visticamāk, to apvienošu ar pašreizējo darbavietu, jo tā ir labi iepazīta vide. Ceru, ka izdosies pamainīt darba pienākumus un apgūt ko jaunu, vairāk saistītu ar menedžmentu. Daudz ir uzņēmēju, kas studentā saskata risku savam uzņēmumam. Taču, ja, piemēram, uzņēmums dibināts 90. gados un turpina darboties ar tā laika idejām, tad jaunietis, kas apguvis jaunas metodes, pilns idejām, šādai firmai var iedot otru elpu. Uzņēmējiem ir bail no kļūdu parādīšanas, un viņi bieži vien pretojas jaunievedumiem, bet tikai tā ir iespējama uzņēmuma attīstība.
— Kāds būs tavs pienesums Latvijas ekonomikai, pabeidzot RTU?
— Man būs ekonomista kvalifikācija. Pats vieglākais ceļš ir dibināt jaunu uzņēmumu, bet jau sarežģītāk — tēmēt uz finanšu nozares institūcijām. Tā kā esmu izvēlējies menedžmenta virzienu, man vairāk interesē darbs ar cilvēku resursiem jebkuras jomas uzņēmumā. Nestudēju menedžmentu tāpēc, ka esmu iedomājies būt uzņēmumā boss, kas visus izrīkos. Manā redzējumā savu pienesumu varētu dot, konsultējot par labākām, efektīvākām darba metodēm, lai no katra darbinieka iegūtu maksimālu labumu.
— Vai pēc studijām plāno palikt Latvijā?
— Labs ir teiciens — labāk pirmais puisis ciemā, nevis pēdējais kādā pilsētā ārzemēs. Latvijā ir daudz darāmā, un atalgojums, kas, protams, arī ir svarīgi, manuprāt, nevar būt galvenais. Šobrīd viens no mācību priekšmetiem ir vadības psiholoģija. Analizējam cilvēku vērtību sistēmas, un, ja vienīgais mērķis ir liela nauda, tad, protams, var strādāt ārzemēs. Kamēr esmu vēl jauns, nav ģimenes un kredītu, kāda vaina strādāt Latvijā, iegūt pieredzi un dot citiem to, ko vislabāk protu, tajā pašā laikā saņemot mazāk nekā līdzīgā amatā citviet? Pašlaik neiespringstu ar nākamo darbavietu. Pienāks laiks, varbūt pēc gadiem pieciem nopietni ķeršos pie darba sludinājumu sijāšanas.
Prakse “Mercedes” rūpnīcā
Artūrs Paugurs šobrīd ir fakultātes doktorants, vada radošo laboratoriju, kas ir viņa un kolēģa kopīgi “izauklēts” projekts. No studijām un darba laboratorijā brīvajā laikā Artūrs aizrāvies ar mobilo tālruņu bezvadu uzlādes sistēmas izstrādi.
— Pastāsti par to, ko šobrīd dari!
— Pirms četriem gadiem universitātes studentiem nebija atvērtā tipa laboratorijas, profesionālu mēraparātu. Šodien tā ir ikdiena, un vecāko kursu studenti apmāca jaunākos jeb darbojas VIP vertikāli integrētā projektu metodikā, kas pēdējā laikā pasaulē kļūst arvien populārāka.
Pirmā kursa beigās Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes vadība, dekāns Oskars Krievs man un kursabiedram Oskaram Bormanim ierosināja veidot šādu laboratoriju. Lai studentiem būtu vieta, kur veikt praktiskos darbus. Apņēmāmies to arī vadīt. Sākums bija bakalaura 2. kursa pašā sākumā vecajās fakultātes telpās Kronvalda bulvāra 1. mājā, kur ierādīja mazu telpu pagrabiņā. Vienīgais aprīkojums bija pāris lodāmuru, knaibles un barošanas bloks. Kad lietošanā nodeva jauno fakultātes korpusu Ķīpsalā, te tieši pirms gada ierīkoja daudz plašāku laboratoriju. Ar ideju par laboratorijas aprīkojuma iegādi vērsāmies uzņēmumā “Latvenergo”. Ar tā piešķirto naudu ideju īstenojām. Tādējādi jaunieši, kuri laboratorijā iesāka darboties, mācoties pirmajā kursā, tagad spēj atrisināt gandrīz jebkādas sarežģītības uzdevumu elektrotehnikā. Laboratorijā ir profesionāli darbagaldi, kas līdz tam bija tikai zinātniskajiem asistentiem, bet ne 1. kursa bakalauriem.
Šogad kopā ar Oskaru katrs esam mentori diviem 4. kursa bakalaura studentiem. Te darbojas arī seši līdz astoņi jaunāko kursu studenti, arī Jolanta. Vēlāk, kad viņi būs uzkrājuši zināšanas, varēs kļūt par patstāvīgiem laborantiem un šādā veidā arī saņemt samaksu par veiktajiem darbiem, kā arī paši uzņemties apmācīt jaunākos.
Darbs laboratorijā un atbildības uzņemšanās pavēra durvis uz ļoti prestižu prakses vietu — “Daimler AG” jeb “Mercedes Benz” auto rūpnīcu Vācijā.
— Vai pirmajā mācību gadā vides maiņa, no ģimnāzijas atšķirīgais mācību ritms sākumā neradīja problēmas?
— Lūzuma nebija, jo, pirmkārt, liela motivācija bija stipendija, kuru neveiksmes gadījumā, nebeidzot augstskolu, nāktos fondam atmaksāt. Palīdzēja arī bērnībā ieaudzinātā īpašība — pabeigt iesākto. Protams, neieslīgstot galējībās. Ja studē to, kas patiesi patīk, un apzinies, ka šī ir ļoti perspektīva profesija — nākotnē elektronikas sadzīvē būs arvien vairāk, tāpēc arī profesionāļi, kas saprot šo ierīču uzbūvi, būs vajadzīgi. Redzot savus kursabiedrus, kuri neizturēja, pirmajā kursā padevās, sapratu, ka man, tieši pretēji, augstskolā atzīmes vairākos mācību priekšmetos salīdzinājumā ar ģimnāziju uzlabojās. Ja paliek pie vidusskolas metodoloģijas — mājasdarbus pildīt pēdējā vakarā, tad, protams, ir “auzas”. Universitātē tiek dots pietiekami daudz laika — nedēļas —, un, pareizi saplānojot laiku, viss ir izdarāms. Tieši šis iemesls — neprasme sadalīt laiku un darbus sistematizēt, ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ jaunieši jau pirmajā kursā padodas un neturpina mācības. Ja visu plāno, atliek laiks arī sportam, personīgām lietām.
— Kāda, tavuprāt, ir RTU izglītības satura kvalitāte?
— Pie izglītības kvalitātes celšanas noteikti varu minēt radošās laboratorijas darbību, jo bez tās studentiem daļa zināšanu bija tikai teorētiskas. Viens otrs mācībspēks, lai arī sirmā vecumā, nodarbībās ir tik aizraujošs, par pašu vecāko eksponātu pastāstīs, aizraujot katru klausītāju. Ja students vēlas mācīties, nevis izšmaukt cauri ar knapiem četrniekiem, tad universitātē var apgūt augsta līmeņa elektrotehnikas un programmēšanas zināšanas.
— Vai stipendija, kuru saņemat, ir liels atbalsts ikdienā?
— Stipendija, ko maksāja pirmajā gadā, bija vairāk par pusi no maniem ikmēneša izdevumiem. Otrā mācību gada beigās sāku strādāt un dzīvot kļuva vieglāk. Ja viss būtu jāsedz man vai, pareizāk sakot, mammai, tas nebūtu viegli — katru mēnesi atlikt ap diviem simtiem eiro. Nekad nesapratīšu tos uzņēmējus, kuri, piedāvājot prakses vietas, tajā pašā laikā uzskata, ka studentiem var atļauties nemaksāt par paveikto darbu. Daudziem ir uzskats — ja reiz jaunietim vajag praksi, tad lai samierinās un strādā par velti. Bet darbs tik un tā tiek padarīts, kas uzņēmumam kādā x veidā ienes peļņu, ja vien dotais uzdevums tiešām nav bezjēdzīgs, kā, piemēram, lasīt instrukcijas.
— Prakse ir svarīga studiju sastāvdaļa. Cik nozīmīgi, lai tā noritētu ārzemēs?
— Divi jaunieši no manas fakultātes, tāpat kā reiz es, devās praksē uz rietumiem — viens uz “Daimler” Vācijā, otrs uz universitāti Itālijā. Abi darbojas ar industriālajiem robotiem. Pirms došanās uz Vāciju ieguvu iespēju praktizēties arī RTU saistībā ar radošo laboratoriju, un kā viens no darbiem bija gaismas instalāciju izveidošana pasākumā “Staro Rīga”. Prakses vietai valsts un uzņēmuma ziņā nav tik liela nozīme kā tam, ko studentam tajā liek darīt. Manuprāt, tas ir mīts, ka tikai rietumos ir īstās darbavietas un pēc doktora grāda iegūšanas jāpamet Latvija. Mīts pamazām izplēn, jo Latvija, vismaz tehnoloģiju ziņā, ir Eiropas centrā un jau tagad piedalās lielos industriālos projektos, piemēram, RTU sadarbībā ar “Daimler” Vācijā strādā industriālo robotu energoefektivitātes uzlabošanā. Protams, Latvijā nav lielu ražotņu, tāpēc, lai iegūtu pieredzi mašīnbūvē, jāmeklē prakses iespēja ārpus valsts.
— Vai pēc gadiem vari sevi iedomāties strādājam ārzemēs?
— Darbs ārzemēs pēc augstskolas manā dzīves plānā ir viens no pēdējiem punktiem, pēdējais pieejamais resurss. Ja Latvijā būtu izmēģinājis visas iespējas un attaptos, ka nespēju nopelnīt tik, cik nepieciešams, tad varbūt skatītos ārzemju virzienā. Redzot citu cilvēku karjeras soļus, esmu secinājis, ka, darot to, kas tiešām patīk, darot to aizrautīgi, ne tāpēc, ka liek vai motivē ar naudu, neglābjami kļūsti par profesionāli. Ja reiz esi labākais, tad to novērtēs un maksās, jo labas lietas arī maksā labu naudu. Tas attiecināms kā uz jaunāko iPhone, tā uz gudrāko cilvēku. Kad pienāk brīdis, kad konkrētā cilvēka zināšanas ir pieprasītas vairāk, nekā viņš spēj dot, viņa vērtība pieaug. Strādāt no, līdz un saņemt par to x summu — tas noteikti nesader kopā ar manu aizraušanos un to, ko vēlos no dzīves. Ko esmu vēl dažos jauniešos novērojis — viņi gaida, kad visu atnesīs klāt uz paplātes. Pabeidz skolu kā teicamnieks, kādos tur topos ierindojas pirmajās vietās un gaida, kad kāds to visu pamanīs, novērtēs un piedāvās darbu. Sevi ir jāpierāda.
— Pieņemsim, ka tev šodien būtu jāmeklē darbs. Ar kādām izjūtām to darītu?
— Šobrīd jūtos tā, ka nebūtu bail doties uz nopietnu darba interviju. Pārliecinātāks, nekā iegūstot bakalaura grādu. Pagaidām esmu priecīgs, ka strādāju universitātē, radošā vidē, kas sekmē izaugsmi. Varu pats sev būt priekšnieks, neviens uz pirkstiem neskatās.
Nevaru iedomāties darbu kādā rūpnīcā, kur uzmanītu darbagaldus vai sekotu tam, lai visas lampiņas deg. Tas man uzdzen drebuļus. Arī kā dalībnieks jaunā uzņēmumā, kas realizē citu idejas, es nevēlos būt. Vienmēr esmu gribējis izgudrot un radīt pats savu. Tāpēc arī tagad vakaros strādāju pie sava projekta — telefonu bateriju bezvadu uzlādes stacijas.
Pirmais kurss bija izturības pārbaude
Jolanta studē otrajā kursā un nenoliedz, ka pirmajā bija brīdis, kad pēc pāris mēnešiem studijas kļuva arvien grūtākas, un uzdeva sev jautājumu — ko es te daru?
— Meitene un elektronika nav ļoti izplatīts apvienojums.
— Jo vairāk tāpēc, ka studēju elektrozinātnes, bet dzīvē vienmēr bijis bail no elektrības, pirmajā laboratorijas darbā domāju, vai vispār izdosies pabeigt tikko iesākto. Tomēr tagad saku — esmu izvēlējusies pareizo ceļu! Izjūtas mainījis arī darbs laboratorijā, kur, cīnoties ar bailēm no dūcošajiem elektrības transformatoriem, veidoju mazos projektus.
— Kāds tev bija sākums RTU?
— Pirmajā kursā iegūta mācība — neatlikt darbus uz pēdējo brīdi, līdz to sarodas pārāk daudz. Jāpierod pie jaunās vides, sistēmas, jātiek galā ar milzum daudz informācijas, cenšoties saprast, kas no tās būs noderīgs praktiskajam darbam, eksāmenam. Nevar iztikt bez pašiniciatīvas, patikas pret to, ko dari. Godīgi atzīstos — mācīties universitātē ir patīkamāk nekā vidusskolā. Lielāka izvēles brīvība, organizējot laiku un darbus.
Traki bija noskatīties, kā studentu skaits strauji samazinās, jo pērn kursā bijām 27, bet pašlaik — novembrī — vien deviņi. Tajā pašā laikā tas rada motivāciju izturēt, nepadoties. Protams, ļoti svarīga ir laika plānošana, atbildība par laiku un darbu, bet arī tas ir patīkami. Tie, kuri nav pieraduši pie šādas sistēmas, kuri vēlas, lai visu pasaka priekšā, kad, ko darīt, nonākuši augstskolā, jūt diskomfortu.
— Kas ir jaunā mācību programma — adaptronika, ko apgūsti universitātē?
— Tajā māca, kā panākt, lai industriālajā vidē, ņemot vērā apstākļus, elektroniskās sistēmas spētu darboties neatkarīgi. Piemēram, dot uzdevumu sistēmām kaut ko intuitīvi meklēt, apiet šķērsli, pieņemot dažādus lēmumus atkarībā no situācijas. Tas nav viegls uzdevums, bet tas ir izdarāms, un ar to nodarbojas adaptronika. Tā ir atvasinājums no studiju programmas, kuru apguva Artūrs — elektrotehnoloģiju datorvadība. Lielā mērā tas nozīmē arī programmēšanu.
— Kā veicas ar patīkamā un vajadzīgā apvienošanu?
— Piekrītu apgalvojumam, ka brīžos, kad ilgstoši neizdodas rast risinājumu, ir laiks pievērsties kam citam. Man patīk veidot skaistas lietas, piemēram, rotājumus, pārsteigumus svētkiem. Jo vairāk cenšos izdarīt ārpus studijām — paspēt uz teātri, aiziet pie draugiem, lasīt grāmatu bibliotēkā, jo vairāk varu izdarīt, tajā skaitā arī mācībās.
— Vai stipendija ir pietiekama ikdienas iztikai?
— Rīgā studē arī mans brālis, un nevaru iedomāties, ja par mums abiem pilnībā nāktos maksāt maniem vecākiem. Man nav pastāvīga darba, bet ir cerība, ka tuvākajā laikā Artūra vadīto radošo laboratoriju noformēs kā atsevišķu struktūrvienību ar savu bankas kontu, direktoru un iespēju pieņemt darbā laborantus un izmaksāt viņiem stipendijas. Es savukārt kļūtu par pilntiesīgu laboratorijas darbinieci. Universitātei nepieciešami dažādi pakalpojumi, piemēram, elektronisko shēmu lodēšana studentu praktiskajiem darbiem, bet pasniedzējiem ar tādiem sīkumiem nodarboties nav laika.
— Kā vērtē studiju kvalitāti?
— Nav svarīgs pasniedzēja vecums, jo gan starp jauniem un cilvēkiem gados ir viens otrs docents, kas savu jomu pārzina un māca ar tādu degsmi, prieku un atdevi, ka tas nevar būt garlaicīgi vai neinteresanti. Sandra Vītoliņa ir viena no viņiem. Tā kā programma “adaptīvā elektronika” ir pilnīgi jauna, esam, tā teikt, “izmēģinājuma trusīši”, par tās kvalitāti grūti spriest. Dažreiz ir sajūta, ka šī kursa studentu nākotne vēl nav zināma, bet gan jau viss būs labi.
— Vai jau domā par savu prakses vietu?
— Pašlaik par prakses vietu vēl pāragri interesēties, bet zinu, ka tai jābūt ar novirzienu industriālajā, medicīnas vai IT jomā. Pašlaik mūsu kurss apgūst vielu — adaptīvās sistēmas bioloģijā, un, tā kā tā ir pilnīgi jauna tēma arī universitātē, pagaidām ir maz nojausmas par ar to saistītu prakses vietu. Praktiskajā darbā audzējām zirņus ar limitētu gaismas daudzumu, šogad audzējam un pētām rauga kultūras attīstību smago metālu klātbūtnē. Uzskatu, ka liela nozīme ir prakses vadītājam, bet pašam studentam tā ir redzeloka paplašināšana. Nevajag par zemu novērtēt jaunpienācēja citādo skatu uz lietām, radošu pieeju jau iesūnojušām lietām, metodēm.
— Vai saskati darba iespējas savā specialitātē Latvijā?
— Personīgi augsti vērtēju savu lēmumu apgūt līdz šim svešu mācību programmu, un tieši tāpēc, ka Latvijā adaptronikas speciālistu pagaidām būs maz, redzu plašas darba iespējas. Negribētu strādāt ārzemēs, jo, lai arī saka, ka Latvijā ir grūti, pat slikti, pierādās pretējais — rodas daudz labu ideju. Naudas dēļ nevarētu strādāt arī tāpēc, ka man vispirms jāiepatīkas tam, ko daru, un tikai tad to varu veikt. Tikai tad, ja man tas patiks, interesēs, tam ir jēga, un iesākto pabeigšu. Pretējā gadījumā varu arī pamest pusratā. Ja ar tādu pašu entuziasmu kā mūsu pasniedzēji ej un dedz par savu lietu, tad vienkārši nevar nesanākt.
Darba sludinājumiem gan vēl nepievēršu uzmanību. Vēl esmu tikai pašā sākumā un jo vairāk mācos, jo vairāk saprotu, ka zinu tik maz. Noteikti vēl neesmu izdomājusi savu sapņu darbu. Man patīk elektronika, patīk zināt, kā viss darbojas, kādi procesi to vada — piemēram, kāpēc telefona ekrāns reaģē uz pieskārienu. Arī mašīnas vadīšanu apguvu tikai pēc tam, kad izbūros cauri visu sistēmu uzbūvei, sapratu, kā strādā sajūgs, kāpēc jāpārslēdz ātrumi. Man nepietiek ar “tā vienkārši ir, pieņem to!”.
