Jaunjelgavieti Aivaru Biti zina daudzi. Viņu var redzēt pasākumos un svarīgos brīžos gan mūspusē, gan daudzviet Latvijā. Un allaž ar fotoaparātu. Ne tikai caur objektīva aci dzīves skaisto un melno pusi redzējis, viņš tomēr vienmēr ir atsaucīgs un mīl pasmaidīt par daudzām lietām.
18. novembrī par īpašiem nopelniem jaunatnes audzināšanā un vīru kora “Staburags” attīstībā saņēmis Latvijas valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis” Goda zīmi bronzā.
— Nupat nosvinējāt 80. dzimšanas dienu. Kā jūtaties?
— Veselība liek sevi just, īpaši stiprs neesmu. Priecājos, ka vismaz kopā ar radiem un draugiem esmu godam nosvinējis jubileju. Es, Jānis Streičs, Raimonds Pauls un vēl viens otrs visi esam 1936. gada bērni, bet mani interesē, lūk, kas — kurš pirmais no mums atstās šo pasauli? Tagad ir tāda sajūta, ka laikam es tas būšu…
Karogu lieta
— Labāk parunāsim par ko citu. Cik ilgi jūs strādājāt par skolotāju?
— Skolā esmu nostrādājis tieši 50 gadu. 1959. gadā iestājos neklātienē un tajā pašā gadā sāku strādāt Neretas vidusskolā. Pēc dažiem gadiem mani un vēl vienu skolotāju no turienes izsvieda. 1962. gadā no armijas atnāca mans brālis. Vairāki draugi — Zvejnieku Jānis, Zālīšu Ērika, Lapiņu Guntis — paņēmām pa pudelītei un gājām svinēt. Bija garas un plašas, emocionālas runāšanas līdz trijiem naktī, tad gājām mājās. Bija Jaungads, pie dažām mājās izlikti padomju karogi. Pie kādas mājas Lapiņu Guntim, liela auguma puisim, karogs plīvoja sejā, viņš izrāva no tā strēmeli un teica: “Re, kāds sūds, kā irst!” Pie baznīcas stūra mans bračka palēcās un aizķēra vēl vienu karogu. Tā lupata bija svaiga, karoga kāts pārlūza, un naktssardze sāka kliegt. Brālis bija iekšlietu karavīra formā, viņš vēl uzrāva špicku un pielika sardzei pie sejas: pazīsti?
Deviņos rītā mūs jau modināja milicija. Mani aizveda uz izpildkomiteju, vietējais milicis ņēmās pratināt un lamāja visiem zināmajiem vārdiem. Izpildkomitejas priekšsēdētājs klausījās, muti atpletis. Pēc pratināšanas uzrakstīju ziņojumu, cik lopiski viņš runāja, un prasīju priekšsēdētājam, lai paraksta. Viņš teica: es biju izgājis, neko nedzirdēju! Arī sekretāre teica: es krieviski nesaprotu. Neviens neparakstīja! Mūs visus tiesāja, bet abu karogu bojāšanu Guntis uzņēmās uz sevis. Mani un Zālīšu Ēriku, vēlāk viņa kļuva par Ēriku Zvejnieci, izsvieda no skolas. Tā kā sākumā liedzos, man vēl piesmērēja darba grāmatiņu, kurā vēl tagad ierakstīts 47.c pants.
— Ko tas nozīmē?
— Darbam nederīgs! Es nevarēju strādāt, jo ar tādu ierakstu vienīgais ceļš bija kļūt par lielceļa laupītāju un stāvēt zem tilta. (Smejas.) Kādu brīdi Neretas kultūras namā strādāju par dekoratoru, dažas afišas uzrakstīju, līdz ar to saglabāju nepārtrauktu darba stāžu. Tovasar ieguvu nepabeigtu augstāko izglītību, aizgāju Daugavpilī uz izglītības nodaļu, tur paziņoja: skolotājus ņemam darbā ar atplestām rokām! Kā uzzināja par karogu, rokas nolaida gar sāniem — nē, tu neesi vajadzīgs!
Aizbraucu uz Dunavu. Tur bija gadījums, kad kāds no skolēniem saaicināja citus pionieru istabā, paklāja zemē karogu, un visi tam gāja pāri, noslaukot kājas. Kaut kas paziņoja partijas komitejai, un visu skolas vadību nomainīja. Aizgāju pie jaunā direktora, skatos — iepriekšējā gadā viņš bija praksē Neretas vidusskolā! Tāds Skudra Ilmārs. Viņš mani pieņēma darbā, un tur nostrādāju trīs gadus.
Vēlāk sāku strādāt krievu skolā Sauriešos, Rīgas rajonā, un pirmo reizi apprecējos. Kad gāju no turienes projām, man jau bija dēls, un mācību daļas vadītāja Nadežda Nikolajevna Mamikina krieviski teica: “Sargi dēlu! Viņš tev vienmēr palīdzēs.” Ar pirmo sievu izšķīrāmies, jo jutu, ka esmu viņai par traucēkli, viņai traucēja mans klibums. Viņa ieskatījās manī tikai tāpēc, ka spēlēju klavieres. Dēlu audzināt paņēmu es, tā lēma arī tiesa, un šo soli viņa man nekad nav spējusi piedot.
Kopā ar dēlu atgriezos Neretā, kur mana mamma vadīja bērnudārzu, un manu puiku dārziņā paņēma no astoņu mēnešu vecuma. Bija pagājuši pieci gadi, kopš mani no turienes padzina. Tad arī Ērika atgriezās Neretas vidusskolā, un visi teica: “Trimdinieki atgriežas!”
Svarīgākais cilvēks
— Jūs arī izaudzinājāt dēlu?
— Viņš man allaž bijis svarīgākais cilvēks. Man daudz palīdzēja mana mamma, Andis viņu sauca par mammīti. Vēlāk apprecējos otrreiz, un arī sieva Ausmiņa piedalījās puikas audzināšanā un kļuva viņam par mammu. Tagad Andis ir šoferis tālbraucējs, bet saistībā ar manu jubileju reisu atlika un ir mājās. Viņš dzīvo Lielvārdē, man ir trīs mazmeitas. Kad dēlu no Neretas iesauca armijā, nākamajā dienā piedzima viņa dēls. Ar dēla māti viņš nepalika kopā, bet es zināju, ka man ir mazdēls. Viņš bija arī manā jubilejā, un manai mazmazmeitiņai jau rit trešais gadiņš. Visi mani mazbērni savā starpā ļoti labi satiek, un tas ir galvenais. Divas mazmeitas jau beigušas augstskolu, bet mazākā studē koledžā un strādā.
Es dēlu biju aizvedis pie mātes, parādīju, kur viņa dzīvo. Kad dēls jau bija precējies, viņš aizveda parādīt mātei savas meitas. Esmu gribējis viņai pajautāt: “Vai tiešām tava sirds nekad neilgojas piespiest mazmeitas pie krūtīm?” Brīnos par viņas vienaldzīgo attieksmi šo gadu laikā…
— Aizvien esat saistīts ar mūziku?
— Notis es pazīstu. Nu vismaz trīs notis noteikti zinu un aizvien dziedu vīru korī “Staburags”. Kopš 1973. gada esmu bijis visos Dziesmu svētkos, fotografējis, līdz ar to man ir daudz interesantu diriģentu portretu. Vispār pēc vidusskolas beigšanas gribēju iet mācīties uz mākslas skolu, uz “Rozentāļiem”. Mamma arī bija pa pusei māksliniece, viņa ļoti labi zīmēja, gleznoja un veidoja. Viņa teica: “Dēls, ja tu nebūsi mākslinieks ar vārdu, mirsi bada maizē!” Un mani uz mākslas skolu nelaida. No skolā pavadītā pusgadsimta nepilnus 40 gadu mācīju arī zīmēšanu. Līdz ar to tas man bija kā gandarījums par nepiepildītajiem sapņiem. Savukārt par savu zīmēšanas skolotāju uzskatu mākslinieku Juri Ģērmani.
Dāvana prezidentam
— Cik sen jūs fotografējat?
— Nu jau kādi sešdesmit gadi būs. Fotografēt sāku Jēkabpilī, un manā albumā vēl ir arī pirmās bildes. Viena otra no tām ir interesanta. Piemēram, veltījums faktam, ka mani izsvieda no Neretas vidusskolas: bilde ar padomju karogu un pliku sieviešu dupsi uz tā.
— Viena no zināmākajām bildēm ir Staburaga klints fotogrāfija Vīgantes parkā. Arī par to ir īpašs stāsts?
— Bilde tapa 1956. gadā, kad mans tēvs strādāja Sēlpils pienotavā. Pie viņa ciemos atbrauca draugs, Trikātas dakteris Augusts Burkins ar savu ģimeni. Mēs fotografējāmies pie Sēlpils pienotavas, bet vēlāk dakteris ar sievu Irēnu, četri bērni un vēl es salīdām moskvičā un braucām uz Staburagu. Bildē Staburaga pakājē redzami visi daktera bērni: malējā ir Baiba, vidējā — Ieva, malā sēž Pēteris, bet aizmugurē ir Ilze. Šīs bildes esam dāvinājuši visiem prezidentiem, kuri viesojās Staburagā, bet visaizkustinošāk to bija saņemt Valdim Zatleram. Baiba bija precējusies ar Olafu Radziņu, kurš bija kardiologs Stradiņu slimnīcā. Olafa un Baibas dēls Mārcis Radziņš strādāja kopā ar Zatleru, un viņš uz šo bildi skatījās citām acīm, jo tajā ir Mārča mamma bērnībā.
Starp citu, savu došanos pensijā Vīgantes pamatskolā gribēju nosvinēt vērienīgi un ciemos uzaicināju prezidentu Gunti Ulmani. Tolaik sliktāks ceļš nekā līdz Staburagam bija vienīgi uz elli, līdz ar to tā bija liela pārdrošība, kas sacēla kājās visu sabiedrību un visu rajonu. Šīs idejas dēļ ieguvu arī vienu otru ienaidnieku…
Vadonis ar krustu
— Savā dzīvē esat darījis daudz pārdroša?
— Jēkabpilī 1. vidusskolas priekšā stāvēja Staļina piemineklis, kur vadonis bija izstiepis roku. Vēlāk Staļinu noņēma, vietā uzlika Ļeņinu, es gan neatceros, uz kuru pusi tas gāja, bet Staļins skatījās uz Daugavu. Tur pretī bija Zaļā iela un baptistu baznīca ar krustu galā. Varēja nofotografēt tā, lai Staļinam rokā ir krusts. To bildi aizvien neesmu nekur publiskojis, vēl mazāk tobrīd. Lūcija Ķuzāne teica: acīmredzot kāds cits to izdarīja, jo tās bildes dēļ baznīcai nojauca torni.
Tās interesantās bildes nemaz tik bieži nerodas. Tepat Jaunjelgavā laukumā stāvēja Ļeņins. Kad to demontēja, uzliku objektīvu un teicu savam kaimiņam: “Visu laiku turi to vaļā. Kad aiziešu pie pieminekļa un nozibināšu ar zibenslampu, laid vaļā!” Kad nozibināju, mani uz vietas paņēma ciet. Saku: es jums tikai gribēju gaismu parādīt! Viņi jauc lampu, meklē fotogrāfijas. Tā bilde man tomēr ir. Man ir arī bilde ar krustu Jaunjelgavas Ļeņinam padusē un arī uz galvas.
Kad septiņdesmitajos gados Sērenē dega skola, arī to fotografēju. Dzīvoju blakus ugunsdzēsējiem. Ziemā, kad savu zaparožecu nevarēja iedarbināt, sildīju to ar lodlampu, lai var iekurbulēt. No depo man zvana kaimiņš: nes ātrāk lodlampu, tava skola deg! Saku: ja jau deg, kam tev vēl lodlampa? Braucu, bet par tām bildēm mani pēc trijām dienām arestēja.
“Izdarīju, ko varēju”
— Nupat saņēmāt divas nozīmīgas atzinības. Esat mūžā saņēmis daudz apbalvojumu?
— Tikai šo! (Rāda Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi pie krūtīm.) Pirmo reizi šo apbalvojumu pieliku pie uzvalka. Latvijai par godu. Ar to braukšu arī uz vīru koru koncertu Rīgā, Universitātes aulā. Pats uz barikādēm nestāvēju, bet fotografēju pie Ministru kabineta. Netālu pie katedrāles bija mans dēls, to gan uzzināju tikai vēlāk, varējām gandrīz vai sakliegties. Man šķiet, ka barikāžu dienās izdarīju to, ko fiziski varēju. Nestājos nevienam pretī, bet apbraukāju visas uzbūvētās aizsargbūves un fotografēju.
— Kas jums kaiš kājai?
— Kad man bija deviņi gadi, mani uzvaras priekā sabrauca uzvarētāju armijas karavīri. Gājām pa ielu Valkā, un viņi piedzērušies uztriecās virsū ar lielo motociklu “Harley Davidson”. Tēvs pieļāva lielu kļūdu, ka neiesūdzēja viņus tiesā. Mani sakropļoja armija, bet, kad pieaudzis gribēju to pierādīt, man nebija nekādu dokumentu un man paziņoja: tikpat labi vari pateikt, ka tevi pats Hruščovs sabrauca! Man bija sadragāts ceļgals, izrauts robs vēderā un sadauzīts galvaskauss. Vēl tagad džinkst ausis, veidojas saaugumi, bet ar visu to kroplumu, teikšu tā, esmu tīri pieklājīgi nodzīvojis savu mūžu. ◆
Pieturzīmes:
Dzimis 1936. gada 5. novembrī Rīgā.
Pensionēts skolotājs, strādājis skolās Neretā, Dunavā, Sauriešos, Jaunjelgavā, Sproģos un Staburagā.
Fotogrāfs.
Ģimene: dēls Andis (49 gadi), sieva Ausma, trīs mazmeitas un mazdēls.
Par mūža ieguldījumu un novada popularizēšanu nupat apbalvots ar Jaunjelgavas novada domes goda rakstu.
18. novembrī par īpašiem nopelniem jaunatnes audzināšanā un vīru kora “Staburags” attīstībā saņēmis Latvijas valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis” Goda zīmi bronzā.
