(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 17. novembra numurā.)
Neatkarības cīnītāju rindās
Kad sarkanā armija gatavojās atstāt Stukmaņus, Jūlijs Rumpe pameta dienestu un slēpās mežā, lai izvairītos no boļševiku represijām. Padomju varasvīri un karaspēka vienības Stukmaņus pameta naktī uz 31. maiju, un pāris dienu te nebija nekādas administratīvās varas. 2. jūnijā Stukmaņu miestā no frontes ar karavīru grupu ieradās virsleitnants Pēteris Lakstīgala un, apliecinot neatkarīgās Latvijas Republikas varas atjaunošanu, miestā pacēla divus sarkanbaltsarkanos karogus — virs dzelzceļa stacijas un pie sava nama Daugavas ielā 10. Kā liecina 1934. gadā izdotā brošūra “Atskats Pļaviņu un apkārtnes atbrīvošanas cīņām 1914. — 1934.” “šos karogus paceļot, no sajūsmas par atsvabināšanu no sarkaniem tirāniem daudziem pļaviņiešiem acīs mirdz prieka asaras”. Arī Jūlijs Rumpe atgriezās miestā un iesaistījās labi pazīstamā virsleitnanta Pēteris Lakstīgalas izveidotajā Stukmaņu komandantūrā, kas mobilizēja apkārtnes vīriešus Latvijas karaspēka rindās, vāca ieročus un munīciju plašā apkārtnē un rūpējās par kārtību frontes aizmugurē un satiksmes ceļiem. Kad Stukmaņos ieradās Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā ietilpstošais 4. Valmieras kājnieku pulks, tā komandieris pulkvedis Jūlijs Jansons Stukmaņu komandantūras militārpersonas uzņēma sava pulka sastāvā, un Jūlijs Rumpe tika iecelts leitnanta pakāpē. Virsleitnants Lakstīgala tika iecelts par armijas aizmugures pārvaldes priekšnieku un Stukmaņu rajona kara nodaļas priekšnieku. Stukmaņu komandantūrai 1919. gada jūnijā un jūlijā bija pakļauts ļoti plašs apgabals no Ogres līdz Lubānai un no Valles līdz Viesītei, tās pienākumi bija atjaunot nopostītos tiltus un ceļus, kā arī uzturēt kārtību visā frontes aizmugurē. Komandantūrai bija pakļauti vairāk nekā 1300 karavīru.
1919. gada jūnija beigās Stukmaņos notika vairāku Latvijas valsts karaspēka grupējumu komandieru apspriede, kurā tika runāts un lemts par kopīgu un saskaņotu Latvijas karaspēka grupu cīņu pret neatkarīgās valsts ienaidniekiem. Šīs apspriedes rezultātā 1919. gada 10. jūlijā visas latviešu nacionālā karaspēka daļas tika apvienotas un pārveidotas Latvijas armijā, bet jūlija beigās tika izveidota Latvijas austrumu fronte cīņai pret sarkano armiju pulkveža Jāņa Baloža vadībā, tās štābs izvietojās Stukmaņu miestā tirgotāja Hugo Apeltofta lielā nama otrajā stāvā Odzienas ielā 2. Leitnants Jūlijs Rumpe armijas vajadzībām atvēlēja visas sava tēva celtās noliktavas pie stacijas un pats tika iecelts par austrumu frontes kara saimniecības pārvaldes galveno noliktavu priekšnieku. Pēc Latvijas armijas uzvaras Brīvības cīņās par virsleitnantu paaugstināto J. Rumpi iecēla par Galvenās artilērijas noliktavu pārvaldes Pļaviņu nodaļas priekšnieku, un šajā amatā viņš palika līdz demobilizācijai 1922. gada 30. aprīlī.
Darbs ģimenes un sabiedrības labā
Atvaļinājies no karadienesta, Jūlijs Rumpe apmetās uz dzīvi tēva celtajā namā Daugavas krastā Stukmaņos un atjaunoja kara laikā izpostīto ģimenes uzņēmumu. Viņš arī atjaunoja darbību sabiedriskajās un politiskajās organizācijās. J. Rumpe piedalījās Stukmaņu aizsargu nodaļas izveidošanā 1919. gada vasarā, 1923. gadā kļuva par tās priekšnieku. Viņš bija arī Pļaviņu ev. lut. draudzes padomes loceklis un Stukmaņu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšnieka vietnieks. 1924. gadā Jūlijs Rumpe nolēma pārtraukt uzņēmējdarbību, tāpēc pārdeva savu veikalu un noliktavas Stukmaņu patērētāju biedrībai. Tajā pašā gadā viņš tika iecelts par Valsts Zemes bankas pārstāvi Stukmaņu miestā.
Vēl 1919. gada jūnijā Jūlijs Rumpe aktīvi piedalījās pirmās Pļaviņu pašvaldības dibināšanā. Līdz tam Stukmaņu miests bija biezi apdzīvota vieta, administratīvi pakļauta Stukmaņu (tagadējā Klintaines) pagasta vadībai. 22. jūnijā miesta iedzīvotāju sapulcē tika nolemts nodibināt patstāvīgu pašvaldības vienību, un par Stukmaņu miesta pagaidu vecāko tika ievēlēts tirgotājs Kārlis Vilciņš. 1927. gada jūlijā daudzpartiju vēlēšanās Jūlijs Rumpe tika ievēlēts par nesen nodibinātās Pļaviņu pilsētas domes deputātu. 30. augustā ceturtajā domes sēdē viņš tika ievēlēts par pirmo jaunās pilsētas galvu jeb pašvaldības vadītāju. Gandrīz divus mēnešus pirmā Pļaviņu dome nespēja ievēlēt pilsētas galvu, jo bija ļoti lielas domstarpības starp tikko izveidotās pilsētas divu atšķirīgo daļu — latvisko Pļaviņu un ebrejisko Gostiņu — domniekiem, līdz beidzot abas puses vienojās ievēlēt par pilsētas galvu Jūliju Rumpi kā kompromisa figūru. Pilsētas deputātu starpā bija daudz nesaskaņu, kas ļoti apgrūtināja pašvaldības darbu. Būdams mierīgas dabas cilvēks, Jūlijs nespēja paciest domnieku ķildas un jau pēc nepilna gada, 1928. gada jūnijā, atkāpās no pilsētas galvas amata. Par lieliem nopelniem Latvijas valsts labā Jūlijs Rumpe tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.
Ģimene
Jūlijs Rumpe apprecēja krievieti Jeļenu (latviskotā versijā Heleni) Oļeņevu, kura saskaņā ar laikabiedru liecībām bijusi ļoti laipna un sirsnīga sieviete un Latvijas patriote. Šī pāra laulība nebija svētīta ar bērniem, tāpēc viņi 1926. gadā likumīgi adoptēja desmit gadu veco bāreni Nikolaju Mihailovu, kura vecāki — Krievijas bēgļi — bija miruši. Jūlijs un Helene adoptēto dēlu izaudzināja par īstu Latvijas patriotu.
1937. gadā Nikolajs Rumpe absolvēja Pļaviņu vidusskolu. Pēc obligātā karadienesta Aviācijas pulkā 1938. gadā Nikolajs iestājās Latvijas Karaskolā, kuru sekmīgi absolvēja 1940. gada 27. jūlijā (tas bija Latvijas Karaskolas pēdējais izlaidums) un leitnanta pakāpē tika nosūtīts dienestā uz Rīgas kājnieku pulku. Pēc Latvijas armijas iekļaušanas PSRS armijā leitnants Rumpe dienēja Atsevišķajā aviācijas eskadriļā. 1941. gada 14. jūnijā no Litenes nometnes Nikolajs Rumpe tika deportēts uz Sibīriju, viņa liktenis pagaidām nav noskaidrots.
1929. gada pavasarī J. Rumpes veselība strauji pasliktinājās, un viņš tika ievietots ārstēšanai slavenajā Rīgas vācu slimnīcā (tagadējā Rīgas 1. slimnīca Miera ielā), tomēr 3. maija vakarā Jūlijs Rumpe nomira. Ievērojamais pļaviņietis tika izvadīts ar lielu godu un apglabāts ģimenes kapos blakus Līkumu muižai. Jūliju aizsaulē pavadīja kupla korporācijas “Talavia” delegācija, Latvijas valsts, Pļaviņu pašvaldības un sabiedrības pārstāvji, par godu krietnajam Latvijas dēlam virsnieki salutēja ar zobeniem, bet Latgales divīzijas štāba garnizona karavīri atvadījās ar šauteņu zalvēm. Trīsdesmitajos gados Jūlija Rumpes man-
tinieki Līkumu muižu uzdāvināja Latvijas Sarkanajam Krustam, un tur tika ierīkota bāreņu patversme. Mūsdienās Rumpju ģimenes skaistajā muižā ir Sēlpils pagasta bāreņu nams “Līkumi”. ◆
