Strādāju elektrobūvniecības uzņēmumā SIA “Elbra” Ērgļos, veicam visdažādākos — būv-
niecības, elektromontāžas, elektroinstalācijas, santehnikas un citus — darbus. Šobrīd objekts ir Rīgā, un aizvadītajā nedēļā katru dienu braukāju uz darbu galvaspilsētā. No Iršiem šajā uzņēmumā esam vairāki vīri, tādēļ ceļu turp un atpakaļ mērojam kopā. Celtniecības nozarē darbojos kopš 2007. gada, bet SIA “Elbra” strādāju aptuveni pusgadu. Uzņēmumam objekti ir visā Latvijā, arī ārpus tās. Esam strādājuši Rīgā, Balvos, Viesītē, Neretā, Lubānā. Starp klientiem ir gan pašvaldības, gan privātpersonas.
Pirms būvniecības nozares izmēģināju daudz — kad vēl bija kolhozi, strādāju padomju saimniecībā “Līdums”, vēlāk lauksaimniecībā pie vietējā zemnieka, kādu laiku bija privātais kokmateriālu bizness, mežā esmu gājis. Ar darbu nav problēmu, atrast to nav grūti. Strādāju apzinīgi un kārtīgi, darba devēji to novērtē. Ja, sezonai beidzoties, ziemā nav, ko darīt, tad paskatos tepat apkārtnē, piemēram, palīdzu kaimiņam mežu patīrīt vai kaut ko celtniecības darbos.
Darbavietas mainās, bet dzīvesvieta nemainās. Ir bijuši darba piedāvājumi Rīgā ar lielāku atalgojumu, gan ārzemēs piedāvāts, tomēr man negribas. Ja varu savilkt galus ar to, kas te iznāk, tad viss ir kārtībā. Man patīk Irši, turklāt te ir ne vien mana ģimene, bet arī viena no manas dzīves būtiskajām sastāvdaļām — deju kolektīvs “Irši”. Šīgada oktobrī man apritēja piecdesmit, pusi no mūža — divdesmit piecus gadus — dejoju “Iršos”. Tikpat ilgi veicu deju kopas prezidenta pienākumus. Prezidents saliedē kolektīvu, gādā, lai, braucot uz pasākumiem, līdzi paņemtu visu nepieciešamo. Aizvadītajā nedēļā, tāpat kā ierasts citās, biju deju kolektīva mēģinājumos. Tie parasti notiek pirmdienās un trešdienās, ja gaidāms koncerts, tad biežāk.
Notikumiem politikā gan Latvijā, gan pasaulē sekoju līdzi — jāzina taču, par ko vēlēšanās balsot, bet sīkāk neiedziļinos. Viens no pasaulē svarīgākajiem notikumiem bija Amerikas Savienoto Valstu prezidenta ievēlēšana. Es vairāk atbalstīju Hilarijas Klintones kandidatūru. Šķiet, ka Donaldam Trampam nevar uzticēties, spriežot pēc viņa retorikas, kas, manuprāt, ir pārāk agresīva un neprognozējama. Turklāt šajā kontekstā, velkot paralēles ar Vangas un Nostradamusa pareģojumiem, kļūst bažīgi, jo paredzējumi norāda, ka pēdējais ASV prezidents būs tumšādains… Jācer, ka pareģojumi nepiepildīsies, ka tie iztulkoti neprecīzi vai nav izprasti pareizi.
Pagājusī nedēļa pagāja valsts svētku zīmē — no Lāčplēša dienas līdz pat Latvijas neatkarības 98. gadadienai 18. novembrī. Atbalstu visus pasākumus, kas ļauj sajust mūsu tautas svētkus. Parasti no darba Rīgā uz mājām Iršos braucam pa īsāko — Tīnūžu — ceļu. Šoreiz Lāčplēša dienā izbraucām pa A6 šoseju cauri Ogrei, Lielvārdei, lai ceļā varētu redzēt lāpu gājienu, piemiņas vietās noliktās svecītes — tas viss rada svētku izjūtu. Šajā laikā cenšos arī pie apģērba piestiprināt sarkanbaltsarkano lentīti. Esmu Latvijas patriots, biju arī barikāžu dalībnieks, tāpēc man šie svētki ir nozīmīgi. Pērn un aizpērn 18. novembrī bijām Rīgā, svētku uguņošana, lāpu gājiens — tas raisa labas un patriotiskas izjūtas, kā arī būšana līdzīgi noskaņotu cilvēku vidū. Tad ir vienotības, kopības izjūta, ka mēs Latvijā viens otram esam, ka esam vienota un brīva tauta.
Tautas vienotību izjūtam arī tad, kad jāpalīdz bezcerīgā situācijā nonākušiem tautiešiem. Pēdējās nedēļās uzmanību piesaistīja Baiba Barone, jauna sieviete, kurai nepieciešana aknu transplantācija, bet valsts to atsakās apmaksāt. Mēs ģimenē katru reizi ziedojam, cik varam atļauties. Valsts šajā un daudzos citos gadījumos palīdzību atsaka. Domāju, cilvēks, nonākot šādā situācijā, jūtas nodots — esi strādājis, maksājis nodokļus, bet, līdzko nelaime, tava valsts tev nepalīdz.
Netaisnības jau netrūkst, jācer uz jauno paaudzi, varbūt tā kaut kaut ko spēs mainīt.
Diemžēl Latvija neņem labos piemērus no tuvākiem un tālākiem līdzīgā situācijā esošiem kaimiņiem. Piemēram, sen vajadzēja ieviest progresīvo nodokli. No mazāk un pavisam maz pelnoša noplēš septiņas ādas, un tas, kas pelna tūkstošus, maksā tikpat, cik citi no vismazākās summas. Tā palielinās plaisa starp nabadzīgajiem un bagātajiem. Kaut kādas mistiskas aptaujas norāda, ka Latvijā vidējā alga ir 800 eiro. Pagājušajā nedēļā lasīju pētījumu, ka 44% iedzīvotāju Latvijā saņem 450 eiro mēnesī…
Tāpat domāju, ka Latvijai būtu ļoti noderīgi ņemt piemēru autoceļu uzturēšanā no Lietuvas un Igaunijas. Ceļu kvalitāte kā vienā, tā otrā kaimiņvalstī ir daudz labāka nekā Latvijā. Lietuvas autoceļu uzturēšana tiek finansēta no degvielas akcīzes nodokļa, kas 100% tiek nodalīts šai nozarei, savukārt Igaunijā ceļiem paredzēti 75% no degvielas akcīzes nodokļa. Turklāt abu kaimiņvalstu iedzīvotājiem ceļu nodoklis nemaz nav jāmaksā — tas tiek aprēķināts un proporcionāli iekļauts arī degvielas akcīzes nodevā. Tas taču ir loģiski — maksā tikai tas, kurš brauc.
Drošības izjūta Latvijā saistībā ar Krievijas aktivitātēm ir mazliet saspringta. Krievijas lidmašīnas, kuģi un zemūdenes visu laiku ir tuvu klāt, dažkārt arī neatļauti tuvu. Grūti pateikt, kas Putinam par plāniem, bet drošs tagad nevar būt ne par ko. Tomēr, ja jāsalīdzina drošības izjūtu ar laiku pirms divdesmit pieciem gadiem, tikko pēc neatkarības atgūšanas, tad tagad ir daudz drošāk. Šo izjūtu stiprina arī pārliecība, ka nepieciešamības gadījumā palīgā nāktu NATO. Lai gan pašiem mums vairs nav obligātā militārā dienesta, tomēr bruņojums ir labāks, spēcīgāks, karavīriem notiek daudz nopietnu apmācību, ir attīstīta zemessardzes kustība, domāju, ka esam stiprāki.
Pagājušās nedēļas otrajā pusē Koknesē svinīgajā valsts svētku pasākumā saņēmu Kokneses novada Goda pilsoņa nosaukumu. Necerēti, godīgi sakot, nejūtos kaut ko īpašu izdarījis. Nebiju ko tādu gaidījis, bet, protams, ir ļoti patīkami saņemt šo novērtējumu.
Esmu kultūras cienītājs, tādēļ, cik vien bieži iespējams, apmeklēju visdažādākos pasākumus. Kur tieku, tur braucu. Gan tepat Koknesē, gan Rīgā. Arī aizvadītajā nedēļas nogalē apmeklēju divas teātra izrādes. Priekšroku dodu komēdijām, jo drāmu mūsu valstī pietiek tāpat.
