Sarmīte Rode
***
Viens vienīgs vārds —
Pēdējais sirdspuksts bija
Latvju strēlnieka krūtīs
Kā sapnis degošs — Latvija.
Vienu vienīgu vārdu —
Māte zvaigžņu segā ierakstīja,
Mūžu gaidot dēlu mājās —
Kā savu zvaigzni — Latvija.
Viens vienīgs vārds —
Cauri gadu simtiem vijas
Ceļā, kas nebeigsies nekad —
Ikviens mēs esam Latvija.
Anita Liepiņa
Cepure ar pievienoto vērtību
Kur paslēpjas manas domas,
Kad paceļu cepuri sveicienam?
Tik daudz varavīkšņainu,
Klusi plīstošu ziepju burbuļu
Virmo virs galvas man…
Kā turpināt ceļu, manu domu dzirksts aizdegtam,
Redzot mani, cepuri paceļot, tālumā aizejam?
Tie vēji, tie vēji!
Grūstot viens otru, strīdas.
Pamanu cepuri savu ļaužu pūlī uz grīdas…
Kur gan kavējas domas,
Kamēr tās kājas pa cepuri mīdās?
Dienas rit: riet vakars, aust rīts.
Kur godīgā mātesmeita,
Kas pacels cepurīt’?
Naula Dzirkale
Agrais sniegs
— Vai tu mūs gaidīji nākot?
Sniegpārslas bērzam sauca
Un viņa dzelteno tērpu
Ar baltām zvaigznītēm jauca.
— Kādēļ jūs šogad tik agri?
Pārsteigts vaicāja koks.
— Man jūsu apskāviens baltais
Liekas tāds neizdevies joks.
Sagūlās pārslas zem koka,
Lūdzot lai lapas tas ber,
Ziemas baltajam tērpam
Zeltains dzīpars klāt der.
Bira jau dzeltenās lapas
Baltajā sniegā paties’.
Tikai nevilies, ziema,
Ja rudens vēl garām te ies!
Sarmīte Rode
***
Bērzs, ieaudzis Daugavas krastā,
Tavus sapņus vislabāk jūt,
Man kā dziesmai dvēseles mastā
Ļauj par tavu bērzu būt.
Ne vējā noliekties, bet lepni
Plaukstošos zarus debesīs vīt.
Nosargāt tavu vislielāko sapni —
Brīvības vārdu mūžībā ierakstīt.
Ārija Āre
***
Mums visiem Latvija dāvā
Zemi, sauli un debesis.
Dāvā mums dienas, naktis
un zvaigznes, kur sapņiem aizlidot.
Ko varam dāvināt mēs
Latvijai dzimšanas dienā?
Katrs pa ziedam —
Latvija rudenī uzziedēs.
Katrs pa gaismas staram —
Latvija pretim iemirdzēs.
Katrs pa melodijai —
Latvija dziesmās ieskanēs.
Un staros mūsu zemīte
savā dzimšanas dienā —
gaismā, ticībā valodā.
Latvijai sirds ir viena,
savus sirdspukstus
liksim tai klāt,
tie vienos mūs
darbos un svētkos
ar cerību dzīvot laimīgāk.
Naula Dzirkale
Varbūt
Es gāju pa tavām pēdām,
Man jautri un viegli bij’ iet,
Vai sniega kupenās baltās
Vai piekrastē ievas kad zied.
Tad pēkšņi tu pagriezies sānis
Un aizgāji projām bez takas,
Vai iet, vai palikt, kur esmu,
Jo ardievas nepasaka…
…Reiz gāju pa tavām pēdām,
Bet manējās aizbēra sniegs.
Varbūt, ka labāk tā bija?
Varbūt nu pretī nāks prieks?
Gina Viegliņa
Kritušajiem latviešu zēniem
Vējš aiz loga raudāja,
Putenis tam līdz,
Mājās zēnu pārveda,
Bērzs pie loga trīc.
Spoža zvaigzne nokrita,
Tāds bij’, toreiz rīts,
Ledu upē sasita,
Mātes pleci trīc.
Nebija tam meitene,
Tā, kas raudātu,
Katru dienu mīļoto
Cieši gaidītu.
Tagad, puisēn, guli tu,
Tur, kur balta smilts,
Zaļa sūna, eglaine,
Varavīksnes tilts.
Lai tev naktis gaišākas,
Mēness sveci dedz,
Ejot garām, ļautiņi
Tavu kapu redz.
Asaras kā rasa krīt,
Vēji eglē līdz,
Puisīt, tevi atceras
Tēva, mātes sirds.
Gina Viegliņa
Mana zeme
Mana zeme lēnām
Krāsojas brūna,
Zem kājām man virši
Un mīksta sūna.
Prieka asaras leju,
Redzot bērzu balto,
Kā stārķis es eju
Pa rasu salto.
Vēl veldzēju slāpes
No visdzidrākā strauta,
Mana zeme ir skaista,
Kaut smagumā kalta.
Skrien gadi, jau dzirdu,
Birzī dzeguze zvana,
Es noliecu galvu —
Vai visa man gana?
Es mīlu šo zemi
Un pakalnus, lejas
Un zīlīti mazo,
Kas pretī man smejas.
Anita Liepiņa
Latvijas dēli un meitas
Latvim būt — ir kas vairāk kā būt tikai latvietim.
Latvim būt — savai tautai ne tikai piederēt.
Latvim būt — citam ar citu tā saderēt,
Lai kopīgā plauksmē noderēt.
Es, latviete, latve vēlos būt!
Dzīvot šai zemē, kur man izredzēts būt
Un pieglaust pie Mārzemes Latvijas krūts
Ikvienu, kas cieņu un bijību jūt.
Te kopā ar latvju sievām un vīriem
Aizlūgt latviešu valodā tīrā
Par mankurtiem tautiešiem, paceltām glāzēm
Un pasaulē klīstošām “metastāzēm”,
Par katru, kas tīšu nemierus ceļ par “piesārņotu” latvietību.
Vēl īpašu svētību izlūgt gribu
Tiem latvjiem, kas, sakņoti paaudzēs sen,
Savas Mārzemes ģimenēs dzimtas atvases dzen.
Būt latvim — tas tikums, tas tautas gods.
Ne katram latvietim latvim būt dots…
Ārija Āre
***
Es iekūru ugunskuru rudenī,
salnām spītējot.
Liesmas izgaisa mākonī,
vien oglītes atstājot.
Es zīmēju sauli rudenī,
salnām spītējot.
Saulstari sabira ūdenī,
vien atspulgu atstājot.
Bet es vēl smaidu
šai rudenī,
salnām spītējot.
Manī maiga apziņa
uzzied —
viss vēl būs.
Būs balti ziemas sniegi,
būs pavasaris jauks,
būs ziediem klāta vasara
un atkal rudens jauns.
Jūtos labi, jo man līdzās
apziņa skan — viss vēl būs.
Ārija Āre
***
Kur aiztraukusi jaunība,
kur trauslais ziedu laiks?
Aiz loga baltas sniegpārslas
mums ziemas dienas skaita.
Laikā, kad sniega dzirnavas maļ,
sniedz pretim man savas plaukstas,
lai mūsu vasaras sapņiem
ziemas sniegos nekļūtu auksti.
Baltajiem puteņiem cauri iziesim,
klausies — kā sniegpārslas dzied!
Tā ir melodija, kuru vēji pūš,
tā ir ziemas dziesma abiem mums.
Anita Liepiņa
Viens otram esam
Kas tev ir Latvija? —
tiek nepārtraukti jautāts,
Un, vārdiem virknējoties,
atbildam ar prieku:
Tā sirmā Rīga,
likteņupe Daugava
Un, protams,
seši mazi bundzinieki.
Kas man ir Latvija?
Dzimst domās neskaitāmas ainas:
Tā lazda pagalmā,
pie akas ūdensspainis
Un strauts, kas saules atspīdumu aiznes.
Bet Latvijai?
Kas savai dzimtai zemei esmu es?
Šos vārdus atklāti sev tuvāk pielaist vairos.
Pret tādu tiešumu ir manī paslēpts vairogs.
Vien sevī bažījos, — vai palikšu bez atbildes?…
