Varbūt tomēr esi dzimis 18. novembrī? Tā padomju laikos ietekmīgi cilvēki jautājuši secietim Gundaram Lāzeram. Tomēr viņš savu jubileju, šogad 45., svin dienu pirms Latvijas dzimšanas — 17. novembrī.
Tincina līdz asarām
Gundars toreizējo tincināšanu par dzimšanas dienu īsti nav izpratis. Dīvaini šķitis arī tas, ka jātaisnojas. Tāpēc solījies pajautāt mātei, kā tad īsti ir. Varbūt, ka tiešām melots, viņš domājis. Tomēr māte viņam apliecinājusi, ka dzimis 17. novembrī. “Tad arī sāku interesēties par to, kas tad ir 18. novembris. Kāpēc man par šo datumu jātaisnojas?” stāsta Lāzers. Ar varu viņam bijusi saķeršanās arī, kad dibinājās Tautas fronte, 1987. gada rudenī. “Kā studentiem mums iedeva no burtnīcas vidus izrautu līniju lapu, kur bija jāpierakstās. Prasīja adresi, dzimšanas gadu un citu sensitīvu informāciju, tāpēc nepierakstījos. Man jautāja — kāpēc neraksties, atmoda taču?! Bet es gribēju saprast, kas notiek — vienkārši pierakstīties taču nav jēgas, ir kaut kas arī jādara. Esmu piesardzīgs, atminos laikus, kad Siguldā dzīvojām, čekisti brauca uz mājām, mūs, bērnus, tirdīja — ko dara vecāki? Citkārt līdz asarām tincināja. Tikai tāpēc, ka tēvs partijā un radi ārzemēs.”
Jautāju, vai šāds rūdījums viņu darījis par Latvijas patriotu, Gundars atbild: “Diez vai par mani tā var teikt, jo savā dzīves laikā esmu nomainījis vairākas dzīvesvietas. Deviņas. Katri pieci gadi citā vietā. Tas nav patriotisms, bet valsts man ir svarīga.” Viņš atzīstas, ka Secē uz dzīvi ir otrreiz. Brauca ciemos pie draugiem un palika, apprecējās, un jau 15 gadus viņš ir secietis.
Ar ziediem uz Maskavu
Dzīve Secē esot laba. Pirms vairākiem gadiem pati Vaira Vīķe -Freiberga to apliecinājusi, teikdama: “Pie jums ir skaista daba.” Toreiz vien ceļš bijis slikts, bet tagad pagastā augstu vilni sit kultūras dzīve. Īpaši teātris, ansambļi, spriež vīrietis un ar nožēlu atzīst, ka vērtīgāk būtu bijis, ja tik aktīvi kā par kultūru domātu par aktivitātēm, kas ceļ ekonomiku. “Tas ir baigais teātris, ka ir tikai teātris. Bet Secē ir arī labi zemnieki. Cepuri nost!” viņš vērtē. Arī pats izmēģinājis, kā būt zemniekam, un secinājis: “Nevajag līst, kur nevajag. Nekas nesanāca. Esmu cita tipa cilvēks, ne cīnītājs. Tāpēc tagad esmu tālbraucējs. No Latvijas uz Maskavu vedu rozes. Citreiz neļķes, gerberas, tulpes. Ziedi tiek pārvadāti kastēs. 12 tonnas ziedu vienā vedumā. Darbs ir saspringts, jo puķēm galā jābūt laikā, kamēr nav savītušas. Ceturtdien uzkraujos, svētdien jau esmu Maskavā. Uz robežas “ziedu konvojam” ir priekšroka, rindās muitā nav jāstāv.” Darbs ar ziediem izglītojis Gundaru — nu puķe nav tikai puķe. Vēl viņš vēro dzīvi. Maskavā, piemēram, vienkāršie cilvēki nebaidās kritizēt Putinu, kā ierasts lasīt presē. Bailes vairāk ir amatpersonu privilēģija, jo visi patur prātā, ka diktators tomēr var darīt, kā grib. Dzīve Krievijā uzlabojas, viņš domā, jo ceļi ir labi, bet ne labāki kā Latvijā.
“Eju uz 110!”
“45 gadi ir puse no 90. Eju uz 110!” smej secietis un skaidro, ka zinātnieki solījuši, tie, kas sasniegs 50 gadu slieksni, dzīvos līdz 110!” Jautāts par pusmūža krīzi, viņš teic: “Ir jāpārskata vērtības un pie tām jāturas. Nedrīkst dzīvot pēc tām vērtībām, kādas bija jaunībā. Man patīk igauņi — tik lēni, ka vēl pat ekonomisko krīzi nav pamanījuši. Jādzīvo ar apdomu, jo pēc katras uzdzīves nāk krīze. Jāsaglabā vērtības un jākustas uz priekšu. Man ir bijis, ka dzīve pilnībā apstājas. Kustībai vajag degvielu — iemeslu. Man tāda nu ir, divus gadus pie manis dzīvo dēls. Iepriekš audzināja māte, izdarīja grūtāko, es vieglāko daļu, puikam jau 14 gadi. Viņš ir mans dzīves uzrāviens. Bērnībā brīnījos — kā var būt šķirtas ģimenes? Tagad brīnos par cilvēkiem, kuri kopā nodzīvo 25 gadus! Man tas nav izdevies, esmu šķīries. Lai labi sadzīvotu, jāmācās koncentrēties uz otra labajām īpašībām, ne kļūdām. Arī ekonomika ietekmē ģimenes dzīvi. Svarīgi, lai ģimenē nedomā par to, kā tapetes līmētas — cik kurš ieguldījis laika, cik naudas. Māka dzīvot mierīgu dzīvi — tā ir ģimene — spriež secietis. Viņaprāt’, katras ģimenes modelis ir valsts modeļa spogulis. Proti, viņam ir piederīgie, kas dzīvo Latvijā un arī ārzemēs. “Latvijā tautieši atgriezīsies vien tad, kad svešumā vairs neies tik labi. Ja man iet labi, tad par ģimeni varu piemirst. Ir gadījies, ka pat pusgadu pie mātes neaizbraucu, bet, līdzko palika grūti, atbraucu. Man nekad nepārmeta, sagaidīja,” viņš stāsta. “Lūk, arī tāda ir ģimene!”
***
Parasti dzimšanas dienas Gundars nesvin. Šajā dienā viņš ir ceļā ar ziedu kravu. Šogad būs izņēmums, viņš dosies uz festivālu “Staro Rīga”. Pati vērtīgākā viņa dzīves dāvana ir dēls. Un gumijas zābaki bērnībā. Brūni ar maliņu un zīmējumu! Tādi, par kādiem bija sapņojis. ◆
