(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 11. novembra numurā.)
Krievijas cara Aleksandra III valdīšanas laikā pie Stukmaņiem tika veikti plaši grunts un ūdens straumes pētījumi vispāratzītu ārzemju speciālistu vadībā. Tika dots pozitīvs atzinums, ka visspēcīgākajā Daugavas krācē, tā sauktajā Grūbē, starp Stukmaņu miestu un Līkumu muižu var celt ražīgu ūdens spēkstaciju. Tas būtu veicams, izrokot kanālu Sēlijas pusē no Priedulāja krāces līdz Bebrulejai, lai iegūtu taisnāko ūdensceļu un neapplūdinātu brīnumskaisto Daugavas senleju, kura jau tolaik bija ļoti iecienīts tūrisma objekts. No Aiviekstes grīvas caur Grūbes krāci līdz tagadējam Pļaviņu centram bija vislielākais straumes kritums — 13 metri — ļoti īsā upes posmā. Daugava no Pļaviņām līdz Koknesei tolaik plūda 30 metru dziļā kanjonā ar augstām dolomīta klintīm krastos. Vēl viens pozitīvs faktors spēkstacijas būvei pie Stukmaņiem bija tas, ka 19. gadsimta beigās Daugavas posmā starp Aiviekstes ieteku un Bebruleju pavasaros nekad nebija plūdu.
Apķērīgais Indriķis Rumpe, uzzinājis par ieceri būvēt spēkstaciju un paredzot, ka šai vietai nākotnē būs svarīga nozīme visas Latvijas dzīvē, nopirka ne vien Līkumu muižu (Stabliten) ar ēkām un zemi, bet arī vēl visus tos zemesgabalus, kuri būtu vajadzīgi spēkstacijas projekta īstenošanai. Pēc laikrakstu ziņām, I. Rumpe tolaik esot ar humoru teicis: “Ja ķeizars Pēterburgā liks uzbūvēt te kanālu un (spēk)staciju, tad arī es būšu Pļaviņu ķeizariņš Indriķis Pirmais — pats uz savas Līkumu salas.” Krievijas impērijas valdība koncesiju Daugavas spēkstacijas būvei pie Stukmaņiem izsniedza kādam Francijas uzņēmumam, bet dažādu iemeslu šī projekta īstenošana tika novilcināta un vēlāk, sākoties Pirmajam pasaules karam, vispār atcelta.
Doma būvēt hidroelektrostaciju pie Pļaviņām atdzima neatkarīgās Latvijas laikā, kā varam lasīt laikraksta “Pēdējā Brīdī” 1932. gada 20. decembra numurā. LR valdības uzdevumā ASV inženieri Daugavā pie Pļaviņām veica ūdens straumes mērījumus un grunts urbumus dolomīta radzēs Rumpju ģimenei piederošās Līkumu muižas teritorijā. Amerikāņu inženieri konstatēja, ka Daugavas krastu radzes pie Pļaviņām un Līkumu muižas ir ļoti cietas, un deva savu atzinumu, ka spēkstacijas būvei uz Daugavas vislabākā vieta ir tieši pie Pļaviņām. Tomēr dažādu apstākļu dēļ arī 30. gadu sākumā šī iecere netika īstenota, līdz 1936. gadā LR valdība apstiprināja Ķeguma spēkstacijas būves līgumu ar Zviedrijas uzņēmumu, kas tika pabeigta 1939. gadā.
Mecenāts
Indriķis Rumpe dāsni atbalstīja dažādas Stukmaņu apkaimes latviešu biedrības to kultūras un izglītības pasākumu veikšanai, piedalījās vairāku ļoti talantīgo latviešu studentu mācību finansēšanā. Kad Vietalvas labdarības biedrība (VLB) 1883. gadā ķērās pie sava nama celšanas un kā pirmā latviešu sabiedriskā organizācija izlaida obligācijas (aizņēmuma vērtspapīrus) 25 cara rubļu vērtībā, Indriķis Rumpe, kurš bija VLB biedrs un dibinātājs, uzreiz nopirka astoņas obligācijas, ieguldot 200 rubļu. Kad naudas vākšanas pasākums biedrības nama celšanai īpaši nesekmējās, Rumpe piešķīra papildus 200 rubļu ziedojumu. Arī citi vairāk vai mazāk turīgie novadnieki materiāli atbalstīja šo pasākumu, un 1885. gadā Vietalvas labdarības biedrības nama būve tika pabeigta.
19. gadsimta beigās tika nolemts Stukmaņu miestā celt luterāņu baznīcu, un pagasta iedzīvotāji un apkaimes turīgie ļaudis, t. sk. arī
I. Rumpe, apņēmās atbalstīt dievnama būvi ar naudu un būvmateriāliem. Dažādu birokrātisku šķēršļu dēļ baznīcas būvēšana tika atlikta uz vēlāku laiku, un tikai 1910. gadā tika saņemtas vajadzīgās atļaujas no cariskās administrācijas. Indriķis tolaik jau bija miris, bet viņa dēli izpildīja tēva solījumu un piešķīra Stukmaņu baznīcas būvei cementa dakstiņus un grīdas flīzes vairāk nekā 1000 rubļu vērtībā. Jāpiemin arī citi Stukmaņu pagasta turīgie vīri, kuri ziedoja naudu un materiālus dievnama būvei, — Pēteris Cielavs un Kārlis Vilciņš, Hugo Apeltofts, barons R. Nolde un mācītājs H. Bahs. Baznīcu būvēt pabeidza 1912. gadā. Kaut arī Pirmā pasaules kara laikā baznīca stipri cieta, arī I. Rumpes dāvinātais jumta segums tika sapostīts artilērijas apšaudē, tomēr mūsdienās Sv. Pētera luterāņu baznīca joprojām pulcē dievlūdzējus un izdaiļo Pļaviņu pilsētas ainavu.
Ģimene un mūža noslēgums
Par Indriķa ģimeni plašāki vēstures fakti nav zināmi. Arhīvā saglabātajās Kalsnavas draudzes grāmatās rakstīts, ka 1867. gada 19. martā 24 gadus vecais Indriķis Rumpe Kalsnavas luterāņu baznīcā salaulājās ar Veckalsnavas pagasta “Ružu” māju saimnieka Drapāna meitu Madi. Indriķa sieva Made nav pieminēta vēstures literatūrā un periodikā, jo 19. gadsimta 50. — 60. gados latviešu lauku sievas ar ļoti retiem izņēmumiem piedalījās sabiedriskajā dzīvē, arī tā laika turīgu laucinieku sievu dzīves saturu var raksturot ar dažiem vārdiem — vīrs un bērni, sēta un baznīca. Tikai tautiskā atmodas laikmeta sasniegumi un “Jaunās strāvas” taisnīguma un vienlīdzības ideju izplatība 19. gadsimta beigās atnesa ievērojamas pārmaiņas arī sieviešu tiesību jomā.
Pēc kāzām jaunlaulātie dzīvoja “Ružās”, jo “Rumpju” mājas mantoja Indriķa vecākais brālis Pēteris. Septiņdesmito gadu beigās Rumpju ģimene pārcēlās uz jaunuzcelto namu Stukmaņu miestā. Indriķa un Mades laulībā piedzima trīs dēli — Pēteris (dzimis 1868. gada 21. jūlijā), Jūlijs (1871. gada 11. martā) un Teodors (1874. vai 1875. gadā).
Indriķa Rumpes darbīgais un raženais mūžs noslēdzās 1900. gada 10. septembrī. Viņš tika apbedīts paša izveidotajā ģimenes kapsētā priežu ieskautā paugurā blakus Līkumu muižai. Kā teikts latviešu laikrakstos publicētajā I. Rumpes nekrologā, aizgājējs kā tirgotājs un sava uzņēmuma vadītājs atstāja apzinīga, centīga un godsirdīga vīra slavu. Ar paša iegūtu lietpratēja izveicību un neatlaidību viņš trijos gadu desmitos savu uzņēmumu pacēla ievērojamā augstumā. Arī uzņēmuma darbiniekiem un apkārtējiem lauksaimniekiem Indriķis Rumpe palicis atmiņā kā labvēlīgs, izpalīdzīgs, taisnīgs un saticīgs cilvēks.
Indriķa Rumpes dēli
No trijiem Indriķa un Mades Rumpju dēliem vismazāk ir zināms par Teodoru. Cik noprotams no arhīvu materiāliem, viņš piedzimis 1874. vai 1875. gadā. No laikrakstu ziņām izriet, ka Teodors Rumpe pēc pamatizglītības iegūšanas 1891. gadā iestājās Rīgas pilsētas reālskolā. Pēc četrus gadus ilga pamata kursa apguves, kurā pastiprināti tika mācīta matemātika, fizika un dabas zinātnes, Teodors vēl divus gadus mācījās reālskolas tirdzniecības nodaļā un to absolvēja 1897. gadā. Indriķa jaunākais dēls Teodors apguva tirdzniecību, ļoti iespējams, tēva gribu pildot, jo vecākie brāļi izvēlējās studēt universitātēs. Pēc reālskolas Teodors sāka strādāt tēva uzņēmumā un pēc tēva nāves 1900. gadā viņš kļuva par tirdzniecības uzņēmuma “I. Rumpe Stukmaņos” “principālu” jeb vadītāju. Diemžēl Teodoram nebija lemts ilgs mūžs — jau 1902. gada 25. janvārī viņš pāragri nomira.
Indriķa un Mades Rumpju vecākais dēls Pēteris piedzima 1868. gada 21. jūlijā Veckalsnavas “Ružu” mājās. Lielu turību sasniedzis, lieltirgotājs Indriķis Rumpe varēja atļauties apmaksāt savu dēlu studijas augstskolās, kas tolaik tikai retajam latvietim bija pa kabatai. Pamatizglītību Pēteris ieguva Vietalvas draudzes skolā, kuru vadīja Indriķa Rumpes draugs jaunlatvietis Juris Kalniņš. Nolēmis dzīvi veltīt medicīnai, Pēteris četrus gadus mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, jo tolaik tikai ģimnāziju absolventi drīkstēja studēt universitātēs, bet reālskolu un pilsētas skolu beidzēji — tehniskajos institūtos un komercskolās.
Pēteris Rumpe 1889. gadā iestājās tolaik vienīgajā Vidzemes guburņas universitātē Dienvidigaunijas pilsētā Tērbatā (Tartu) medicīnas nodaļā un arī cītīgi studēja, lai kļūtu par labu ārstu. Brīvajā laikā viņš aktīvi darbojās vecākajā latviešu studentu korporācijā “Lettonia”, kura par savas darbības mērķiem un uzdevumiem izvirzīja studentu vispusīgu izglītošanu un audzināšanu par krietniem cilvēkiem un savas tautas patriotiem, kā arī gādību par latviešu tautas kultūras un labklājības uzplaukumu. Jāatzīmē, ka 19. gadsimta beigās studentu korporāciju pasākumos bieži tika lietots alkohols, un arī Pēteris studiju laikā sāka bieži iedzert.
Pēc Tērbatas universitātes absolvēšanas dr. P. Rumpe atvēra savu doktorātu Stukmaņos un ar laiku kļuva par plašā apkārtnē iecienītu ārstu. Lai veicinātu latviešu tautas izaugsmi kultūras, izglītības un zinātnes jomās, Pēteris Rumpe arī darbojās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā. Odzienietis Bernhards Mežmalis savās atmiņās stāsta, ka dakteris Rumpe nevienu pacientu neesot izlaidis no sava kabineta, līdz noteicis slimības diagnozi un tās ārstēšanas veidu. Kādreiz kāda slima sieviete no laukiem ieradusies doktorātā, bet Rumpe bija iedzēris. Paciente esot iesaukusies: “Vai, Dieviņ, ko nu darīšu, dakteris piedzēries?!” Taču P. Rumpe slimnieci mierinājis: “Nekas, māt. Rumpis piedzēries, bet dakteris skaidrā!” un spējis izārstēt pacienti. Latviešu tautas patriots Pēteris Rumpe bija laimīgs, kad tika nodibināta un karā izcīnīta Latvijas valsts, bet pieredzēt neatkarīgās Latvijas izaugsmi viņam nebija lemts. Daudzus slimniekus izārstējis, pats dr. P. Rumpe mūža beigās bieži slimoja un nomira 1921. gada 27. decembrī 53 gadu vecumā. Viņš tika apbedīts dzimtas kapu kalniņā blakus Līkumu muižai.
Vidējais dēls Jūlijs Rumpe (1871—1929) — matemātiķis un inženieris, viens no latviešu studentu korporācijas “Tālavija” dibinātājiem, Latvijas Atbrīvošanas kara dalībnieks, Pļaviņu aizsargu nodaļas dibinātājs un priekšnieks un jaunizveidotās Pļaviņu pilsētas pašvaldības pirmais vadītājs. Šķiet, tik izcila personība, ka ir vērts viņam veltīt atsevišķu publikāciju kādā no “Staburaga” turpmākajiem numuriem. ◆
