Režisora Viestura Kairiša filmas “Melānijas hronika” pamatā ir Melānijas Vanagas atmiņu grāmata “Veļupes krastā”. Skarbs spēka stāsts, kas liek apzināties latvisko identitāti.
Lāčplēša dienā šo filmu noskatījās aizkrauklieši. Tā ir stāsts par Melānijas Vanagas un daudzu citu sieviešu likteņiem, kuras 1941. gada 14. jūnijā kopā ar bērniem izsūtīja uz Sibīriju. Toreiz vīriešus, arī Melānijas vīru Aleksandru, žurnāla redaktoru, nošķīra no pārējās ģimenes. Vīra tālākais ceļš Melānijai nav zināms visu izsūtījuma laiku. Tā ir viņas cerība — satikt vīru —, kas viņu tur pie dzīvības, neļauj padoties, liekot izturēt visus pārbaudījumus.
Filmas sākumā, īsi pirms izsūtīšanas, Melānija ar vīru ir operā, un ar šo pašu ainu filma arī beidzās. Melānija pēc atgriešanās atkal ir operā, viņa atkal grib apmeklēt šo vietu un skatīties izrādi. Tikai bez vīra, viņa nupat kā uzzinājusi, ka Aleksandrs jau miris 1942. gadā. Melāniju šis fakts ir sagrāvis, bet, kad viņai jautā — kā ir Sibīrijā?, viņa atdzīvojas, it kā iziet no šīm sāpēm par zaudējumu, ar sirsnību un cieņu par savu likteni saka: “Tur visu laiku snieg!” Šī filmas aina man mazliet sasaucas ar pašu Melānijas Vanagas mantojumu — būt cilvēkam, neturēt ļaunu, piedot, dzīvot!
Sieviešu dažādie likteņi, pārbaudījumi un zaudējumi saista. Spēlfilma ir emocionāli piesātināta, liek just līdzi, satricinot līdz pat sirds dziļumiem. Tomēr filmas pēcsajūta nav tikai emocionāls pārdzīvojums, tā liek izvērtēt vērtības, palīdz “ieskatīties” vēsturē, māca novērtēt dzīvi, liek lepoties ar Latviju, no sirds dziļumiem laužas ārā — Dievs, svētī Latviju! ◆
Skatītāju vērtējums
Aina,
aizkraukliete
— Esmu lasījusi Melānijas Vanagas darbu “Veļupes krastā”, un, kā jau tas tradicionāli ir, arī šoreiz tas traucē — vienmēr šķiet, ka pieļauta kāda atkāpe no grāmatas. Tomēr filma ir jāredz. Tā parāda, cik briesmīga ir izsūtīšana, ko tā nozīmēja. “Melānijas hronika” ir smaga un piesātināta filma, ne reizi vien sažņaudzas sirds, bet jāsaprot, ka tajā izcelts vien būtiskākais, grāmatu lasīt ir vieglāk. Tas ir stāsts par vienas sievietes piedzīvoto Sibīrijā. Noteikti jāredz!
Vitālijs Kindzulis, bijis izsūtāmo sarakstos, bet neizveda
— Filma ir emocionāli smaga. To varēja darīt mazliet “vieglāku”, jo skaidrs, ka tādos apstākļos, kādus to parādīja režisors, izdzīvot nevar. Dažas nianses, manuprāt, bija par daudz pārspīlētas. Tomēr var arī režisoru saprast, esmu lasījis daudzu liecības par izsūtījumu, ticiet, ir vēl skarbāki stāsti. Bet, ja “tuč, tuč” vieglāka filma — iedotu cerību, būtu vieglāk līdz galam tai noticēt. Pietrūka kaut vai vienkārša sauciena — palīdzi, Dievs, vai piedod! Pati dzīve ir parādījusi, ja cilvēkam ir ļoti slikti, saucam māti. Bet, ja pavisam drūmi, gan ticīgie, gan neticīgie, pirmais, ko dara, sauc Dievu. Un zinām, ka izsūtītajiem bija jāpārdzīvo prātam neaptveramais, man pietrūka šīs cerības. Tomēr, neraugoties uz to, filma ir patiesa, nav melots. “Melānijas hronika” ir vērtīga filma, tā ir jāredz visām paaudzēm, kas būs pēc mums. Ne vienmēr var izstāstīt, kas bija izsūtīšana, bet filma to labi parāda.
Jānis Krievs, 1949. gada izsūtītais
— Filma ir tuva īstenībai, tāpēc tā ir ļoti reālistiska un vērtīga. Mani kopā ar vecākiem izsūtīja piecu gadu vecumā 1949. gada martā. Protams, man ir bērna atmiņas par Sibīriju, tāpēc brīžiem šķita, ka filmā krāsas ir sabiezinātas. Tomēr vēstures liecības liecina arī par to, ka daži izsūtītie piedzīvojuši vēl skarbākus apstākļus kā Melānija. Jāsaprot, katram izsūtītajam ir savs stāsts. Vien gribu iebilst režisoram — skats, kad no vagona baltos palagos izceļ ārā mirušo, nav ticams. Pats savām acīm redzēju, kā to dara — aiz kājām un rokām izgrūda uz uzbēruma, nekādas auklēšanās.
Mana sirds jau ir nocietinājusies, vairs neesmu tik jūtīgs pret šiem izsūtīto stāstiem, bet cilvēku ar jūtīgu dvēseli un maigāku raksturu filma varētu šokēt. Apbrīnoju vecākus, kas izturēja Sibīriju, grūti iedomāties, ko viņi realitātē piedzīvoja. Šodien daudzi psiholoģiski sabrūkam, ir depresija, nevaram izturēt pārejošas grūtības, bet, re, ko ir spējīgi izturēt cilvēki bez cerības. Nolemtības sajūta, ka tev jāparaksta dokuments bez tiesībām atgriezties dzimtenē ir ļoti sāpīgs. Manam tēvam tas kremta līdz pat nāvei. Vai tiešām pēc filmas noskatīšanās kāds vēl teiks — man vienalga, kas uzvar vēlēšanās? Šī filma ir vajadzīga šodienai!
