(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 12. augusta numurā.)
Ziniet, reizi pa reizei kļūst gauži garlaicīgi — tā diendienā spēlēties tikai ar brāli. Ar mazo cilvēku nekādas rotaļas nesanāk, bet pārējiem cilvēkiem bieži pašiem savi darbi darāmi. Ko lai tādās reizēs viens mazs kaķēns iesāk? Šķiet, zeme pat pārstājusi riņķot!
Bet šī tomēr nebija tā diena, paldies, saimniek! Ak, kas šī par neaizmirstamu dienu izvērtās, jo saimnieks mājās pārradās ar tādu mazmazītiņu radībiņu, tādu pīkstošu. Cik jautri — uzspied ar ķepiņu, un tas pīkst! Uh, nu gluži kā tāda maza poga telekastes pultij. Un tomēr, kas tas ir par radījumu? Tas neņaud kā mēs ar brāli, tas arīdzan nerunā kā cilvēki. Tas ir tik sīks kā Lego Duplo spēļu klucītis. Savādi, bet tas nepārtraukti cenšas aizbēgt no mums. Es gan tam neko ļaunu nevēlēju, bet, ja gar degunu tāds mazs radījums lēkā un skraida, man sirsniņā iedegas tāda kā uguntiņa (vēlāk gan saimnieks izstāstīja, ka tie ir mammas dabas dāvātie kaķu instinkti). Nu paskraidīju tam nedaudz pakaļ, pabakstīju, pabikstīju, laikam beigās pāri nodarīju… Nemūk. Nepīkst. Nedaudz saskumu neizpratnē par notiekošo.
Saimnieks pienāca pie manis, noglaudīja galvu, paslavēja. Sacīja, ka tas ir labs darbs, ka peles ķert ikvienam kaķim ir goda lieta. Varbūt tas tā arī ir, bet tomēr žēl tādam mazam draudziņam pelītei pāri darīt.
Runči esot mednieki, un arī es kādu dienu izaugšu par lielu un spēcīgu runci. Tāda dzīve, tādus daba mūs radījusi.
Bija jauki te reizīti nedēļā ar jums tikties, bet nu man pienācis laiks atvadīties. Ne uz ilgu laiku, nebēdājiet. Šie bija vien daži stāsti, kas man stāstāmi jums, pārējos jau visai drīz varēsiet lasīt manā grāmatiņā, tā būs gaidāma ap pavasari, kad laiks kļūs siltāks un patīkamāks. Ja vēlaties to iegādāties arī sev, droši jautājiet manam saimniekam. Bet pagaidām — uz redzīti!
Teksts: Laura Soboļeva un Jans Ikes
