“Negaidījām, ka koru konkursā Moldovā iegūsim Zelta diplomu, tādēļ mums visiem tas bija liels pārsteigums, par ko priecājāmies no sirds, jo mēģinājumos Aizkrauklē bijām ieguldījuši ļoti lielu darbu,” stāsta jauktā kora “Aizkraukle” dziedātāji.
Par festivālu Moldovā, Kišiņevā, un ceļu līdz šim lieliskajam panākumam iztaujājām jauktā kora “Aizkraukle” diriģentu Eduardu Grāvīti.
— Ko latviski nozīmē festivāla nosaukums “A ruginit frunza din vii”?
— Tas ir vienas dziesmas fragments, ko varētu tulkot tā — nodzeltē lapas, un arī cilvēks aiziet kā lapa, bet mežs, koki paliek… Dziesmas autors ir festivāla pirmsācējs, organizators, diriģents un komponists Viktors Kreanga. Dziesmas pamatā ir tautas dziesma, kuras apdari komponists ir veidojis korim.
— Kā sākās jūsu sadarbība?
— Mūsu draudzība sākās padomju laikā, apmēram pirms 40 gadiem. Būdams Latvijas Konservatorijas pēdējā kursa students, devos studentu praksē uz Kišiņevu, tur Viktors Kreanga bija partnerkora diriģents. Pēc tam viņš sūtīja man savu komponēto dziesmu notis, dziesmas apguvām Latvijas Mākslas akadēmijas kamerkorī, ko vadīju. Koncertos braucām pie saviem jaunajiem draugiem, viņi savukārt koncertēja Latvijā. Šo festivālu viņš nesagaidīja, jo 2014. gadā aizgāja mūžībā. Tā kā informācija par festivālu bija internetā, pieteicāmies, jo korim “Aizkraukle” bija labi rezultāti ikgadējā koru skatē.
Visi koristi gan nepiedalījās, jo pašiem bija jāsedz ceļa izdevumi. Braucām ar autobusu, ceļš bija diezgan grūts un tāls — cauri Lietuvai, Polijai, Ukrainai…
Autobusā pavadījām divas naktis — turp un mājupceļā. Paldies kora dalībniekam Vilnim Laizānam, kurš bija noorganizējis autobusu un sīki izplānojis, kur kad brauksim un nakšņosim! Tas ļāva justies komfortabli. Konkurss norisinājās Kišiņevā, Dabas un etnogrāfijas muzejā, kas ir liela, vēsturiska, pagājušā gadsimta sākumā jūgendstilā celta ēka ar ļoti labu akustiku.
— Koristi stāsta, ka jūs Ļvovā esat meklējis zāli mēģinājumam. Vietējie iedzīvotāji par to nebija izbrīnīti?
— Mūsdienās cilvēki pie daudz kā ir pieraduši, tā ka šāds lūgums viņus pārāk neizbrīnīja. Aptaujātās personas man neatteica, taču sākumā telpas bija par mazām — bērnu un jauniešu centrs, par Eiropas naudu izremontēts datorsalons, kuru man ieteica vietējie iedzīvotāji. Koristiem sacīju, ka notiks mēģinājums, tikai neviens nezināja, kurā vietā. Apmēram divdesmit minūšu laikā izdevās sameklēt skolu, kuras direktore bija ļoti atsaucīga un atļāva mums dienu pirms konkursa visiem pulcēties mēģinājumā.
— Kuras dziesmas dziedājāt konkursā?
— A capella dziedājām piecas dziesmas, pirmā bija Ērika Ešenvalda dziesma “Seši mazi bundzinieki”. Pats dziedāju kopā ar kori un spēlēju bungas, bet diriģēja Lelde Kamzole-Gagaine, kura ir laba, profesionāla diriģente. Bungas komponists ir paredzējis skaņdarba izpildījumā, un tās arī konkursā drīkstēja izmantot. Arī otru dziesmu — skandināvu komponista Knuta Nīsteda skaņdarbu “Laudate” latīņu valodā — diriģēja Lelde. Pārējās dziesmas diriģēju es — Ilonas Rupaines dziesmu “Aizej, lietiņ”, angļu renesanses laika komponista Tomasa Tomkina skaņdarbu “Too much” un visbeidzot Uģa Prauliņa “Daugavu”, bet Lelde dziedāja solo. Apmēram mūsu priekšnesuma vidū pults, uz kuras bija novietotas notis, pagriezās, sasvērās, un visas notis izbira uz grīdas. Tomēr tās nelasījām, turpinājām dziedāt, it kā nekas nebūtu bijis.
— Esot bijusi stingra žūrija?
— Žūrija bija ļoti kompetenta, tajā strādāja Itālijas starptautiskā kora festivāla Rimini pilsētā direktors, AERCO prezidents un koru eksperts Andrea Angelini, Saratovas Kora mūzikas teātra direktore, bērnu un jauniešu koru diriģente, mūzikas institūta pasniedzēja Aneta Nikolajeva, Džordžes Enesku vārdā nosauktās Rumānijas mūzikas un mākslas universitātes profesors, kora diriģents Džordže Dumitriu, Moldovas Mākslas universitātes pasniedzēja, kora diriģente Svetlana Postolake, kā arī pārstāvji no Moldovas un Ukrainas. Žūrijā bija iekļauts arī Latvijas pārstāvis — mūziķis, kordiriģents, pedagogs Jevgeņijs Ustinskovs no Daugavapils, viņš ir pazīstams arī kā Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla “Sidraba zvani” mākslinieciskais vadītājs un Latgales Dziesmu svētku Daugavpilī virsdiriģents un mākslinieciskais vadītājs. Jevgeņijs Ustinskovs gan tika nosaukts kā Lietuvas pārstāvis, un visu konkursa laiku uz galda bija Lietuvas karodziņš, lai gan organizatori tika informēti, ka viņš ir no Latvijas. Arī kori “Aizkraukle” sākumā nez kāpēc pieteica kā kori no Lietuvas. Mēs gan iebildām, ka esam no Latvijas, un šo kļūdu laboja.
— Kāds bija citu koru sniegums?
— Vērtējot pēc skaitliskā sastāva un mākslinieciskā potenciāla, konkursā piedalījās arī tādi kori kā mūsu “Aizkraukle”. Ņemot vērā to, ka konkursa dalībnieki ir arī mūzikas augstskolu studentu kori ar ļoti augstu māksliniecisko līmeni, biju iedomājies, ka mēs varētu nodziedāt bronzas diploma līmenī, labākajā gadījumā iegūt sudraba diplomu. Ja tu esi iemācījies uz “8”, tad vari atbildēt uz “10”, “6” vai “8” — atkarībā no tā, cik tu tajā dienā būsi uz to spējīgs. Koris “Aizkraukle” nodziedāja uz maksimālo — uz “10”, un tas ir patiesi labs sasniegums. Godīgi sakot, varbūt par kādiem septiņiem procentiem mēs varētu nodziedāt vēl labāk. Koris bija ļoti labi sagatavojies, tik labi, ka par paveikto konkursā man nav kauns. Zelta diplomu mūsu grupā ieguva tikai divi kori, sudraba godalgu — neviens, bet bronzas — vairāki kori.
— Dziedātāji stāsta, ka pirms tam mēnesi kopā ar jums esot mēģinājuši nevis vienu, bet divreiz nedēļā.
— Tas bija pamatīgs darbs, dziedātāji apzinīgi apmeklēja mēģinājumus ne tikai trešdienās, kā ierasts, bet tam veltīja arī sestdienu pirmo dienas pusi.
— Vai pēc konkursa Kišiņevā piedalījāties arī koncertos?
— Dziedājām trijos koncertos. Garīgās mūzikas koncertā dziedājām pareizticīgo klosterī, kur bija daudz apmeklētāju, un visi stāvēja kājās. Mūsu dziesmas skanēja kā lūgšanas Dievam. Piedalījāmies tautas mūzikas koncertā un festivāla noslēgumā — galā koncertā, pavisam tajā bija pārstāvēti 26 kolektīvi. Sākotnēji organizatori bija paredzējuši, ka dziedāsim kādi sestie vai septītie, tomēr pēc konkursa izvērtējuma sacīja — galā koncertā jūs dziedāsiet paši pēdējie.
— Ko tas varētu nozīmēt?
— Organizatoriem jau labāk redzams, kāds būs koncerts kopumā, viņi programmu veidoja tā, lai klausītājiem būtu interesanti, lai tā būtu mākslinieciski vienota un sniegtu lielāku baudījumu. Noslēgumā man tika uzticēta festivāla kopkora vadīšana.
— Kādas jums bija izjūtas pēc Zelta diploma saņemšanas?
— Ir tā — ja tu visu laiku ļoti, ļoti koncentrējies darbam, tad tajā brīdī izjūtas pazūd otrajā plānā. Mums bija ļoti liela slodze, katru dienu koncerts. Tās labās izjūtas atnāk tikai pēc tam, tikai tagad, atgriežoties mājās, sāku izjust, ka mēs esam paveikuši ko labu.
— Pamanīju, ka korī ir jauni dziedātāji.
— Mums pievienojušies dziedātāji, kuri iepriekš korī “Aizkraukle” nav dziedājuši.
Noteikti korī gaidīsim jaunas dziedātājas un dziedātājus vecumā līdz 45 gadiem. Koris ļoti daudz ko dod dziedātājiem, bet gribētos, lai dziedātāji spētu dot arī korim ar savu vēlēšanos un varēšanu. Koristi ir atvērti, gaiši. Man prieks, ka šajā merkantilisma piesātinātajā laikmetā ir cilvēki, kuriem atliek laiks sirdij, dvēselei. Tas viss uzlādē un gribas strādāt. Paldies visiem!
— Kad varēsim dzirdēt kori Aizkrauklē?
— Jauktais koris dziedās valsts svētku koncertā 18. novembrī Aizkraukles pilsētas kultūras namā, un trīs dziesmas paredzētas kopā ar kori “De Cantare”. Skanēs arī dziesmas, kuras izpildījām festivālā Kišiņevā.
Viedokļi
Gunita Elksne:
— Konkursā Kišiņevā bijām ļoti uztraukušies, bet visi dziedājām tik labi, cik vien spējam, dziesmā ieliekot sevi visu. Kad koru festivāla noslēgumā izpildījām Ērika Ešenvalda “Dvēseles dziesmu”, kurā ir vārdi “Dzied, mana dvēsele dzied”, šķita, ka dvēsele paceļas spārnos augstu, augstu. Tas bija brīnišķīgs brīdis — skanēja ovācijas, un šķita, ka ir paveikts kaut kas patiešām ļoti labs. Korī “Aizkraukle” dziedu tikai pirmo mēnesi, kolektīvs ir labestīgs, daudzas situācijas uztver ar humoru. Mēģinājumi kopā ar diriģentu Eduardu Grāvīti rada ne tikai muzikālu, bet arī intelektuālu baudījumu. Tas, kā viņš redz, dzird, uztver dziesmas un prot dziesmu būtību un noskaņu nodot tālāk mums, rada fantastisku baudījumu. Diriģents vienmēr uzsver, ka ikviens dziedātājs, ikviena balss ir ļoti svarīga, un tas savukārt ir svarīgi mums.
Līga Mutjanko,
kora dziedātāja kopš 1975. gada, ilggadējā kora prezidente:
— Ziņu par Zelta diploma iegūšanu uztvēru ar ļoti patīkamām izjūtām. Jāatzīst, ka mums skanēja ļoti labi! Korim piepulcējušies jauni dziedātāji, arī vīri, un viņu balsu skanējums ir liels ieguvums. Ja tik labi skan vīriem, vairāk cenšas arī sievas. Diriģents Eduards Grāvītis prot no kora dziedātājiem panākt tādu skanējumu, ka mums pašiem par to ir pārsteigums. Noslēguma koncertā Kišiņevā viņš atraktīvi diriģēja kopkori, visi dziedājām ļoti skaistu dziesmu moldāvu valodā, un klausītāji kopkora sniegumu uztvēra ar lielu sajūsmu. Mums ir brīnišķīgs kolektīvs, kurā esmu iepazinusi daudz jauku, labu cilvēku un kā kora prezidente vienmēr esmu jutusi lielu atbalstu. Kad kori 1971. gadā dibināja, tajā dziedāja arī mana mamma un tētis, tad sāku dziedāt es, vēlāk arī mana meita Inese — pēctecība turpinās, un dziesmas mīlestība tiek nodota no paaudzes paaudzei.
