Sestdien, 12. novembrī, Aizkraukles pilsētas kultūras namā koncertu sniegs grupa “Otra puse”. Tās solists Normunds Pauniņš kopš rudens redzams TV ekrānos pašmāju šovā “Izklausies redzēts”. Nākamgad muzikālā apvienība ar koncerttūri plāno atzīmēt divdesmit piecu gadu jubileju. Par koncertu, grupas tuvākajām iecerēm, mūziku un dzīvi “Staburags” sarunājas ar grupas solistu Normundu Pauniņu.
— Ko piedāvāsiet klausītājiem koncertā Aizkrauklē?
— Noteikti skanēs mūsu lielākie hiti, bez tiem neiztiekam nevienā koncertā. Būs arī mūsu pašu deviņdesmitajos gados radītās, bet piemirstās dziesmas. Aizkrauklē dziedāšu duetā ar Aiju Andrejevu. Ceru, ka Aija nodziedās arī kādu no savām jaunākajām dziesmām.
— Kas šobrīd aktuāls grupas “Otra puse” dzīvē?
— Šoruden bija plāns izdot jaunu albumu, bet visu izjauca telefona zvans augusta sākumā, kad saņēmu piedāvājumu piedalīties šovā “Izklausies redzēts”. Tas paņēma visu manu laiku, un doma par albumu atvirzījās malā. Turpmākajā pusgadā gan strādāsim pie jaunām dziesmām. Nevaram sēdēt uz lauriem, ir jārada kaut kas jauns. Nākamgad rudenī grupai būs 25 gadu jubileja, un šobrīd jau sāku par to domāt, plānot jubilejas koncerttūri. Tā varētu būt lielākajās Latvijas pilsētās.
— Kāpēc izlēmāt piedalīties šovā?
— Man kā personībai tas bija nozīmīgi. Jutu, ka esmu pārāk iesīkstējis, un nevienu brīdi nenožēloju savu lēmumu. Tā ir pilnīgi jauna pieredze, un ieguvums negaidīti liels — vide, cilvēki, profesionalitātes celšana, jauna pārliecība par sevi. Līdz šim lielākoties esmu dziedājis tikai mūsu pašu grupas dziesmas, nekad ārzemju, krievu, kas bija izaicinājums.
— Vienā no koncerttūrēm devāties ar mērķi vākt līdzekļus atbalstam cilvēkiem, kuri cietuši no pēcdzemdību depresijas. Vai pašam ir pazīstamas skumjas, melanholija?
— Laikam nē, esmu ļoti liels optimists. “Gruzīties” māku, taču ar laiku saprotu, ka tas neko labu nedod. Protams, jābūt kādām pārdomām par savu dzīvi. Pārdzīvoju, ja uzstāšanās nav izdevusies vai kādā intervijā esmu kaut ko ne tā pateicis — “gruzos” pat vairākas dienas, nevaru atiet. Bet nav jēgas domāt par pagājušo, jo tas ir nemaināms, nav jēgas skumt. Ir jādomā par šodienu, nākotni.
— Vai dažkārt šķiet, ka visa mūzika jau uzrakstīta?
— Jā, īpaši pēdējā laikā. Ka pilnīgi viss — tā nav, kaut kāds procentiņš ir palicis. Bet maziņš. Ar katru gadu arvien grūtāk un grūtāk uzrakstīt kaut ko nebijušu, oriģinālu. Arvien grūtāk ir radīt kaut ko jaunu. Veidojot jauno, ieklausos, saprotu — šis kaut kur jau ir dzirdēts, tam līdzīgs motīvs. Man labākās dziesmas atnāk brīžos, ko saucu par mirkļa zvaigžņu stundu. Tas notiek uzreiz, vienā īsā mirklī, nevis sēžot un ilgi, cītīgi strādājot. Notis pēkšņi atnāk un ir galvā! Labi, ja pie rokas ir diktofons un var ierakstīt. Šādas dziesmas arī ātri atrod klausītāju sirdis. Tās ilgi rakstītās ir ok, bet nav no tām, ko sauc par superhitiem.
— Kura ir šāda pēdējā?
— Dziesma “Uzzīmē mani”.
— Tad drīz jābūt atkal kādam zibsnim?
— Ceru! Bet jābūt labos sakaros ar kosmosu, lai smadzenēm atsūta īpašos labos signālus. Un, ja vairs nesūta, tad jāsāk strādāt. (Smejas.)
— Vai Latvijā var dzīvot, darot tikai šo darbu?
— Es varu. Nezinu, kas notiek ar pārējiem, pieļauju, ka daudziem ir grūtāk. Arī citu industriju pārstāvji visi kā viens saka, ka pamazām regresējam. Tomēr — lai kādi laiki būtu, labi muzikanti vienmēr izdzīvo. Deviņdesmitie gadi bija ļoti grūts laiks. Toreiz vispār viss tirgus bija sačakarēts. Bardaks valstī, un mūzikas nozare nebija izņēmums. Pat nezinu, kā mūziķi izdzīvoja. Neko daudz nepelnīja, bet kaut kā iemācās pie visa pierast. Pielāgojas. Tagad ir daudz labāk. Ja vēl cilvēku Latvijā būtu vairāk, kā tas bija agrāk.
— Varakļānu pašvaldības izdevumā izlasīju, ka organizējāt riteņbraukšanas sacensības.
— No bērnības atceros, ka septiņdesmitajos gados Varakļānos jūnijā notika lielas riteņbraukšanas sacensības. Tajās piedalījās labākie Padomju Savienības sportisti. Sacensības organizēja varakļānietis, leģendārais riteņbraucējs Vladimirs Ribakovs. Viņš spēja sapulcināt republikas labākos sportistus. Bija vasara, karsti, un mēs, bērni, stāvējām ceļa malā, lējām uz braucējiem ūdeni. Ļoti spilgtas un patīkamas atmiņas palikušas no šiem pasākumiem. Vienā brīdī tas beidzās. Tā kā es pats pēdējā laikā nopietni nodarbojos ar riteņbraukšanu, trenējos un piedalos sacensībās, tad vērsos Varakļānu novada domē. Priekšsēdētājs Māris Justs bija atsaucīgs, pats riteņbraukšanas fans. Apzinājām trasi un sarīkojām sacensības. Pirmajā reizē bija ap 250 dalībnieku, bet otrajā jau 400. Varakļānos ik pa brīdim atgriežos, kādreiz tur dzīvoja vecāki, tagad palikuši draugi. Un centrā pie kultūras nama man ir trīsistabu dzīvoklis.
— Vai jūtat sevī latgaliešu temperamentu?
— Gan jau, ka ir, bet astoņpadsmit gadu vecumā pārcēlos uz Rīgu, un tas daudz mainīja.
— Latgaliešu valoda arī nav sveša?
— Perfekti zinu! Līdz piektajai sestajai klasei latgaliski nemācēju, jo ģimenē runājām latviski. Kad vasarās vairāk sāku braukt pie savas vecmāmiņas uz dziļākiem laukiem, nebija variantu — visi runāja tikai latgaliski. Tur arī samācījos. Vienreiz sanāca arī dziedāt — pagājušajā gadā Rēzeknē, Latgales vēstniecībā “Gors”. Kopā ar Guntru Kuzminu izpildījām “Vysskaistuokū meitini”.
— Tagad ir tik daudz iespēju sevi parādīt — internets, talantu šovi. Jūsuprāt, jaunajiem mūziķiem mūsdienās “izsisties” vieglāk, nekā tas bija deviņdesmitajos?
— Katrā laikā ir savas priekšrocības un grūtības, lai gan pieļauju, ka tolaik bija vienkāršāk. Tagad ar visām globālā tīmekļa iespējām tik viegli nav. Un tomēr — vai tie būtu deviņdesmitie, divtūkstošie gadi vai šodiena, ir svarīgs piedāvājums. Ja tas, ko piedāvā, būs labs, saistošs, kvalitatīvs, noderīgs, tad atradīs ceļu pie klausītāja. Neatkarīgi no tā, vai ir sponsori, finanses vai nav. Agri vai vēlu. Protams, ja dziesmu “nenoliksi skapī”. Labas dziesmas vienkārši atrod ceļu līdz klausītājam un tik vienkārši nepazūd.
— Vai sapnis par mūziku bija jau bērnībā?
— Nē, kad mācījos pirmajās klasēs, gribēju būt smagās mašīnas vadītājs. Tas tāpēc, ka mans vecākais brālis strādāja par šoferi. Viņš bija mana autoritāte. Nākamais sapnis bija par sportu. Tas svarīgs joprojām. Kad biju sīks, visi apkārtējie — skolā, radi, draugi — teica: tev ir liels talants dziedāšanā. Jā, es dziedāju, uzstājos, taču tas tik ļoti neaizrāva. Sports gan. Uz to nebija tik liels talants kā uz muzicēšanu. Patika tehniskie sporta veidi — augstlēkšana, tāllēkšana, barjerskriešana. Viss, kur vajadzīga laba tehnika. Mamma pasūtīja žurnālu par vieglatlētiku, tas bija krievu valodā, es lasīju, iedziļinājos. Likās, sports ir skaists. Pamatskolas laikā trenējos diezgan daudz. Tolaik Varakļāniem tuvākā manēža, kur ziemā varēja darboties vieglatlētikā, bija Aizkrauklē. Tā divus vai trīs gadus kā Madonas rajona izlases sportists braucu uz Aizkraukli, nedēļu, divas dzīvojām, sportojām. Devītajā klasē sāku spēlēt Varakļānu kultūras nama ansamblī. Sports nepalika malā, piedalījos sacensībās, bet vairs tik daudz netrenējos, jo laiku vajadzēja grupai. Tolaik spēlēju arī diskotēkas. Līdz pat 18 gadiem nezināju, ko darīt ar savu dzīvi, nebiju pārliecināts, vai mūzika ir tas ceļš, kas man jāiet. Mūzika bija vaļasprieks, tieši tāpat kā sports. Pienāca moments, kad jāapgūst profesija, un beidzot uzdevu sev jautājumu — džekiņ, ko tu darīsi tālāk? Tikai 18 gados nāca sapratne, ka jāiet pa muzikālo līniju. Bet tad mani iesauca armijā, dienēju Azerbaidžānā Baku armijas orķestrī, iemācījos spēlēt tubu.
— Jums bija diezgan viegls ceļš uz skatuvi un publikas atzinību.
— Man personīgi tas bija ļoti veiksmīgs ceļš, jo sāku spēlēt grupā, kuru dibināja viens no tā laika latviešu popmūzikas guru Aigars Grāvers. Viņš bija cilvēks ar vārdu. Ļoti paveicās, ka viņš mani paņēma savā grupā un nebija jāiziet sevis reklamēšanas un pierādīšanas ceļš. Sevi vajadzēja pierādīt tikai Aigaram Grāveram, pārējo paveica viņš un visa tālaika dzīve, apstākļi. Tā bija reālākā veiksme. Tomēr, lai līdz tam nokļūtu, galvā jāuzbur liels liels sapnis. Un tam jābūt patiesam. Man tāds sapnis bija — stāvēt uz lielas skatuves, kur priekšā ir pilns cilvēku. Tas bija mans sapnis. Nepagāja divi trīs gadi, kad tas piepildījās. Vajag tikai stipri gribēt. Iztēloties. Ja to darīs speciāli, diez vai sanāks, bet tam jānāk no sirds. Īsti no sirds, un tad sanāks. ◆
