“Savu pirmo grāmatu gaidīju četrus gadus, bet dzīves astoņdesmitajā gadā apgāds “Zvaigzne ABC” izdeva četras manas grāmatas,” saka rakstniece Māra Svīre. Viņas dzimšanas dienu svinēja arī Staburaga pagastā. Kā saka pati jubilāre: “Vietā, kur esmu iedzimtā.” Sirsnīgais pasākums un siltie vārdi vēlreiz apliecināja — rakstnieci mīl un godā. Jā, arī tikai viņai piemītošās īpašās ironijas un tiešuma
Laimīga par dāvanām
“13. oktobrī katru gadu es sākos no jauna,” savulaik teikusi Māra Svīre. Šoreiz jauna sākums Staburaga saieta namā aizritēja kuplā viesu pulkā — viņas jubilejas pasākumā “Man nepietiek vasaras” piedalījās lasītāji, pašvaldību un iestāžu pārstāvji, un rakstnieci jubilejā ar dziesmām sveica vīru koris “Staburags”.
Katru apsveikumu rakstniece uzņēma ar neviltotu prieku un sev raksturīgo humora dzirksti. Ieraugot, ka Jaunjelgavas novada dome dāvinās viņai gleznu, rakstniece atklāj, ka tā viņai iepatikusies izstādē un Staburaga pagasta pārvaldes vadītāja Aina Ķīse esot solījusies parunāt ar mākslinieku, lai to pārdod, bet neko vairs neesot teikusi. “Tā es likos mierā. Tagad man nekas cits neatliek kā teikt: aaai!” izsaucas rakstniece. Arī par Seces pagasta pārvaldes dāvanu — Astrīdas Mencendorfas gleznotajiem ziediem — jubilārei bija līdzīgs stāsts.
Šajā dienā rakstniece saņēma arī Jaunjelgavas novada Goda pilsoņa nosaukumu, zīmi pasniedza domes priekšsēdētājs Guntis Libeks. Sirsnīgus laba vēlējumus teica Jaunjelgavas literātu biedrība, novadu bibliotekāri, Seces luterāņu draudze, staburadzieši un citi.
“Man visu mūžu bijusi tāda dīvaina sajūta, it kā personības dalīšanās, šādus labus vārdus klausoties, un man liekas, ka tie nav īsti man domāti, bet viņai, Mārai Svīrei,” saka rakstniece. “Ja mani pamodinātu nakts laikā un jautātu — kas tu esi? —, ātri noskaitītu: Alūksnes 1. vidusskolas skolniece Māra Brīdaka! Nav tā, ka domās ļoti daudz dzīvoju bērnībā, bet manī diemžēl vai par laimi ir daudz no bērna. Es varu priecāties kā bērns, arī šobrīd. Tāpat varu dusmoties kā bērns un pat apraudāties. Kaut raudu ļoti reti. Atceros, mana vedekla, kad pārnāca dzīvot pie mums, ļoti skaisti raudāja. Viņai no lielajām acīm tecēja spožas asaras. Acis neaiztūka un nekļuva sarkanas, un, kad asaras nožuva, viņa bija vēl skaistāka. Es nedrīkstu raudāt, jo tad jūtos briesmīgi un arī izskatos tāpat.”
“Tā ir mana katedrāle”
Viņa bilst: “Staburags ir vieta, kur esmu kļuvusi iedzimtā, un no šejienes laukā mani nedabūsiet!” Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks māju “Staburags” uz Staburaga un Seces pagasta robežas iegādājās pirms 40 gadiem. “Šo māju ieraudzījām 1976. gada 10. oktobrī. Tā bija dēla četrpadsmitā dzimšanas diena, tāpēc tik labi zinu,” stāsta rakstniece. “Rudenī māju nopirkām, bet sākām dzīvot nākamā gada pavasarī.”
Kad Vladimira vairs nebija, izskanējušas baumas, ka rakstnieces ģimene pārdos māju un ies projām. “Neceriet, tā nenotiks!” vieš skaidrību viņa. “Godīgi sakot, man nav viegli šeit vienai. Lai gan visi apkārt ir ļoti atsaucīgi un cenšas man palīdzēt, bet tik un tā esmu viena. Es runājos ar Vladimiru, saku: redzi, es to varu izdarīt! Viņš vienmēr ienesa malku, kūra krāsni un teica: “Tu jau nemāki špicku uzraut!” Atbildēju: jā, jā, nemāku! Man tas bija pat izdevīgi, jo nebija jādara. Tagad ikreiz atceros, ka ikvienai malkas pagalei, kuru paņemu, ir pieskāries arī viņš: skaldījis, nesis šķūnī, krāvis. Kurinu krāsni un saku: redzi, Vladimir, špicku uzrāvu! Es runājos ar puķēm. Runājos ar liepām. Karstajās vasaras dienās apsēžos pie akmens galda pagalmā, paceļu acis uz slaido liepu galotnēm, un tā ir mana katedrāle. Balsī runājos ar Daugavu. Varbūt arī tas pieskaitāms pie kaut kādas personības dalīšanās? Bet tā ir vieglāk, un man šķiet, ka vairs neesmu tik viena…” Rakstniece piebilst: “Neuzskatiet to par gaušanos, jo man ir ļoti labi Staburagā. Jau tagad gaidu pavasari un aprīlī būšu te klāt, kā likts!”
Pabeidz vīra darbu
Māra Svīre stāsta, ka pagājušajā ziemā viņa piesēdusies un uzrakstījusi turpinājumu vīra nepabeigtajam romānam. Viņš nekad nevienam nestāstījis, ko rakstīja un kāds būs darba sižets. “Es arī nekad necentos apskatīties, kas ir uz rakstāmgalda,” saka Māra. “Zināju, ka tad, kad būs pabeigts, viņš dos izlasīt un gribēs zināt, ko es par to domāju. Man bija ļoti grūti pieķerties šim darbam, bet tad sadūšojos, izlasīju, sapratu, ka tas ir par romāna “Meitene no nekurienes” varoņu likteņiem, pārrakstīju datorā un uzrakstīju turpinājumu.”
Abu kopīgais romāns iznāks pēc Jaunā gada, tā nosaukums būs “Vēstule”. Grāmatā Vladimira Kaijaka uzrakstītais beigsies jebkurā lappuses vietā, Māras Svīres turpinājums sekos jaunā lapā. Ķīpsalas grāmatu svētkos paredzēta romāna atvēršana. “Tad nu gaidiet! Tas gan skan smieklīgi, it kā jums nekā cita dzīvē nebūtu, ko gaidīt,” ironizē rakstniece. “Tomēr — ziniet, ka pavasarī būs mūsu kopīgais romāns.”
Rakstniece atklāj, ka šīs ziemas iecerētais darbs ir uzrakstīt par dzīvi Staburagā. “Tie nebūs memuāri, bet gabaliņi par to, kā mums ar Vladimiru šeit gājis,” stāsta Māra Svīre. “Piedzīvojumi, par kuriem varēs pasmieties vai vismaz pasmaidīt. Mēs ar Vladimiru jau sen runājām, ka vajag to visu uzrakstīt, un viņš teica: ja tu neuzrakstīsi, tad es to izdarīšu! Atbildēju, ka tas nav viņa žanrs. Vladimira sižeti vienmēr bija nopietni, pat traģiski. “Likteņa līdumnieku” režisore man sacīja: vai tur nevar ielikt kaut ko jocīgu? Es teicu: “Džīna (režisore Virdžīnija Lejiņa — aut.), Kaijaka gabalā jocīgu?! Vai tu prātīga? Kaijakam nav nekādu joku!” Lai gan dzīvē katru dienu par kaut ko izsmējāmies.”
“Man visu laiku gribas teikt: mēs ar Vladimiru. Atvainojiet, ka nevaru par viņu nerunāt…” saka rakstniece. Vēlāk viņa man bilst: “Man ļoti grūti pieņemt jēdzienu “miris”. Cenšos samierināties ar domu, ka viņa vairs nav…”
“Pie tā arī paliksim!”
Kad jautāju, kā rakstniece jūtas savos 80 gados, viņa iesmejas: “Ziniet, varu teikt: labāk, ja gadu būtu mazāk! Tad es varbūt skatītos tālāk nākotnē. Taču savus gadus patiešām nejūtu. Varbūt tas bija maģiski, ka savā četrdesmitajā dzimšanas dienā pateicu: “Man ir četrdesmit, un pie tā arī paliksim!” Vienmēr esmu centusies nedomāt par saviem gadiem un nejūtos 80 gadu veca. Jūtos vēl pietiekami varoša, lai rakstītu. Varu kustēties, iet uz teātri, veikalu un visādiem pasākumiem. Vasarā tieku galā ar darbiem Staburagā, arī ar citu cilvēku palīdzību, gan par paldies, gan par naudu,” saka viņa. Un sev raksturīgajā ironijā nosmej: “Jūtos kā cilvēks, kurš vēl nestāv uz nāves sliekšņa!”◆
Biogrāfija
◆ Māra Kaijaka (pseidonīms Māra Svīre) dzimusi 1936. gada 13. oktobrī Alūksnes tuvumā, Jaunlaicenes pagasta Majora 1. pakāpes pamatskolā. Tur māte Rozālija Brīdaka strādāja par skolotāju, tēvs Jānis Brīdaks — par grāmatvedi pienotavā.
◆ 1959. gadā absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti, iegūstot jurista kvalifikāciju. Šajā profesijā nostrādājusi tikai pusgadu — bijusi līgumu daļas inspektore Jūrmalas vasarnīcu trestā. Jau universitātes laikā pievērsusies žurnālistikai, bet 1960. gadā sākusi strādāt Latvijas Radio bērnu un jaunatnes raidījumu redakcijā par redaktori. No 1970. līdz 1975. gadam bijusi žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” nodaļas redaktore.
◆ Kopš 1975. gada — profesionāla literāte. Šajā laikā izdotas 28 Māras Svīres grāmatas (četras no tām atkārtoti). Autore kinoscenārijiem filmām “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Durvis, kas tev atvērtas”, “Likteņa līdumnieki” (Vladimira Kaijaka tetraloģijas ekranizācija).
◆ Rakstniece jubileju sagaidīja ar četrām jaunām grāmatām: “Stāsti pilnmēness vakariem”, kas ietver dažādā laikā rakstītu prozu, atkārtoti iznākušas grāmatas “Ja pulkstenis nenodos”, “… un neuzzinās neviens”, “Ar vakardienu kabatā”. Šogad izdotajā vairāku latviešu autoru grāmatā “Stāsti” arī Māras Svīres darbs.
◆ Vīrs — rakstnieks Vladimirs Kaijaks (miris 2013. gadā). Dēls Māris, trīs mazbērni un trīs mazmazmeitas.
Vēlējumi Mārai Svīrei 80. dzimšanas dienā
Stipru veselību, dzīvesprieku, tuvinieku, draugu un talanta cienītāju mīlestību!”
Raimonds Vējonis, Valsts prezidents
“Jums jāzina, ka Jūs mīl un godā ne tikai Rīgā un ne tikai šaipus Daugavas, bet arī tās labajā krastā. Mēs Jūs ļoti mīlam un esam pateicīgi, ka allaž ierodaties uz mūsu pasākumiem.”
Leons Līdums, Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs
“Paldies, ka esat mums un visai latviešu tautai!”
Arnis Mencendorfs, Seces pagasta pārvaldes vadītājs
“Teikšu kā ģenerālis: jums jādzīvo līdz simt gadiem! Pēc simt varat dzīvot, cik ilgi vien vēlaties.”
Juris Vectirāns, Saeimas deputāts
“Kundze, kura zālē sēž man blakus, baksta man ar elkoni un saka: cik viņa šausmīgi labi izskatās! To novēlu arī turpmāk — izskatīties tikpat labi!”
Biruta Eglīte, Lauku bibliotēku atbalsta biedrības vadītāja
