Vakardien satiku Rozāliju. Viņa nesaprašanā, ka es tik priecīga. Bet par ko man skumt — man ir svētku diena: divas dienas jau pagājušas kopš algas dienas, bet man vēl ir nauda. Ar algu esam kā divas nešķiramas draudzenes. Parasti divas dienas. Īpaši man patīk, kad mēs dodamies uz izstādi — pārdošanu. Parasti uz “Maximu”. Es apstājos pie katra produkta, to aptaustu, pēc tam jautāju naudai: “Vai to man vajag?” Un tā kā laulību ceremonijā laimīgā līgava atbild: “Jā! Jā! Jā!” Sapērku visādas nocenotas mantas, kārtīgi pieēdos un vismaz vienu dienu esmu priecīga. Nākamajā gan domāju: “Nu kāpēc man to vajadzēja?” Šim gadījumam esmu nodrošinājusies ar viena dietologa rakstu, kurā viņš ieteic, ka nevajag sevi šaustīt, ja gribas labi paēst un garšo kas trekns vai salds. Tas mūsu klimatiskajos apstākļos dzīvojošajiem ir atbilstoši, un svešzemju diētas mums piemērojamas visai reti. Ēšanas režīms, kas satur vardarbības elementus, nedod rezultātu. Dažādu diētu ievērošanai ir tikai īslaicīgs efekts, jo cilvēks ir neapmierināts ar sevi, līdz ar to sevi nemīl. Militāru režīmu ievērot ir grūti, vienlaikus tā ir sevis mocīšana. Sevi ir jāpieņem, kāds esi, atbrīvojoties no jebkādas vainas apziņas. Viens no liekā svara iemesliem ir sevis šaustīšana par aizliegumu pārkāpšanu, tādēļ arī rodas pretējs efekts. Vai nav patiess raksts? To es parasti lasu kritiskos brīžos, un tas pagarina manu svētku sajūtu.
Izabella
