Aizkraukles pagasta “Lazdās” septiņdesmito jubileju novembra pirmajās dienās atzīmē Vija Krumberga. Jubilejas reizēs “Lazdās” kopā sanāk liels radu pulks, taču šoreiz meitas dzimšanas dienas pārsteigumu mammai sarūpējušas Rīgā un gaidīs viņu ciemos pie sevis.
Izdarīga un saimnieciska
Lielākas radu tikšanās pēdējos piecus gadus ir arī 22. decembrī, kad visi pulcējas Rīgā pie Vijas krustmeitas, kurai šajā dienā ir dzimšanas diena. “Smejos, ka tā ir gada pārskata sapulce. Tas ir labs laiks — Ziemassvētkus katrs grib svinēt savā saimē, Jauno gadu sagaidīt skaļāk, ar draugiem, bet pirms svētkiem tāda tikšanās ir tieši laikā — izrunājamies, izsmejamies, uzzinām, kā kuram klājas. Un tad līdz nākamajai reizei,” stāsta Vijas kundze.
“Jubilejas svinam plaši pie īpaši pilniem galdiem,” pajoko Jānis Krumbergs, Vijas dzīvesbiedrs jau 36 gadus, viņš piebilst: “Esmu saimniecisks, un man pievilka ne jau tā romantika, bet izdarīgs cilvēks. Vija ir veikla, izdarīga, strādīga un ļoti saimnieciska.” Arī gaidot ciemos “Staburagu”, Vijas kundze skaisti saklājusi galdu, kurā likti saimnieces pašas gatavoti gardumi. Viņa atzīst, ka ne brīdi nevar nosēdēt mierā, enerģija plūst pāri malām, arī saripojušos septiņus gadu desmitus nejūtot. “Jūtos tā starp 50 un 60 gadiem, ne vairāk. Visu laiku gribas kaut ko darīt.”
Darbīga viņa bijusi allaž — līdz aiziešanai pensijā paralēli darbam vienmēr bijusi neliela saimniecība, vēl pērn turēta slaucama gotiņa, šogad gan tikai divi bullīši. “Nebija, kur likt pienu, cik tad mums pašiem vajag, tagad no vietējiem nopērku.” Ja zeme ir, tad tā jāapsaimnieko, atmatā atstāt nedrīkst — darba netrūkst arī tagad — lopiņi, dārzs, kartupeļi, bet ziemas vakaros top siltas zeķes bērniem un mazbērniem.
Anta, Agra, Ija, Vija — tā ir laba kompānija!
Vija dzimusi Kokneses pusē, dzimtas senču saknes ir zilo ezeru zemē — Dagdas pusē, Ezernieku ciemā. Vecāki bēgļu gaitās nonāca Kokneses apkaimē, dabūja gabaliņu zemes un pamazām sāka saimniekot. “Latgalieši ir visur, tagad taču pilna Rīga, un viņi ir visforšākie cilvēki!” smejas jubilāre.
“Piecīši bijām, brālis piedzima 1936., māsas viena pēc otras — 1938., 1940., 1941. gadā. Tēvu neatceros, kara laikā bijis gūstā, atgriezies, un tad 1946. gadā piedzimu es, sakasnītis.” Pēc kara sieviešu bija daudz, vīru maz. Vija vēl nebija gadu veca, kad tēvs ģimeni pameta. Gribējis atgriezties, bet mamma bija lepna, nepieņēma un “piecīšus” audzināja viena. Ilgs mūžs viņam nebija atvēlēts, drīz vien — 1953. gadā — nomira.
Pēckara laiks bija grūts, kolhozā neko daudz nopelnīt nevarēja. “Bija, kā bija, bet badu nemirām. Kolhozā maksāja maz, bija sava neliela saimniecība — turējām cūciņu, gotiņu, vistiņas. Mamma pati maizi cepa, pāršuva drēbes. Mēs jau no mazotnes mājas darbus darījām, mammai kolhozā palīdzējām biešu laukus ravēt, rudzus sējām kūlīšos bez cimdiem, rokas bija asinīs.”
No “piecīšiem” nu palikušas četras, brālis Nikolajs, kuram šoruden septembrī nosvinēja 80 gadu jubileju, neilgi pēc tam aizgāja aizsaulē. Bet četras māsas turas braši. “Anta, Agra, Ija, Vija — tā ir laba kompānija!” — skolas laikā bija skaitāmpantiņš. “Visas esam pie labas veselības un strādājam kā trakas!” smejas Vija. “Divas māsas dzīvo Rīgā, bet vecākā — Anta, kurai jau 78 gadi, Madlienas pusē. Vīrs nomira, bet viņa viena audzē divas slaucamas govis, plēšas ar darbiem. Saku, kam tev vajag? Bet viņa — ko es darīšu?”
Darbā — dažas dienas pēc izlaiduma
Pēc Viskāļu septiņgadīgās pamatskolas beigšanas Vija iestājās Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumā — augļu un dārzeņu pārstrādāšanas tehnologos. Četrus gadus un četrus mēnešus mācījās, izlaidums bija 30. decembrī, un ar 2. janvāri bija jāsāk strādāt. Savā pirmajā darbavietā Skrīveru pārtikas kombinātā viņa nostrādāja 34 gadus un 5 mēnešus. Pirmos 18 gadus Vija veica konfekšu ceha meistares pienākumus, vēlāk strādāja ražošanā. “Ne tikai saldumus ražoja — sulas spieda, visādus konservus gatavoja. Pašā sākumā bija pat vafeles un saldējums, bet drīz to pārtrauca. Astoņdesmitajos gados aronijas vagoniem sūtīja uz Azerbaidžānu,” atceras Vija.
Skrīveru pārtikas kombinātā gan strādāja kārtīgi, nopelnot sociālistiskā darba trieciennieka nosaukumu, gan atpūsties mācēja — tolaik tur bija rosīga pašdarbības dzīve. Vijas kundzes albumi glabā daudz iemūžinātu jautru brīžu no kombināta rīkotajām ballēm, Jaungada, Sieviešu dienas un citiem pasākumiem. Pati jubilāre ilgus gadus dziedāja ansamblī, ko vadīja skolotāja Edīte Aneraude. “Kādreiz bija grūti, bet labi laiki, cilvēki prata priecāties, arī tagad nav slikti, tikai katrs par sevi. Laikā, kad dzīvoju Aizkrauklē, dziedāju korī un divreiz piedalījos Dziesmu svētkos, taču, pārceļoties uz “Lazdām”, vairs nevarēju izbraukāt.”
“Kad deviņdesmitajos gados viss juka un bruka, pārtikas kombināts mainīja ražotnes vietu, nebija, kur produkciju pārdot, sāku domāt par citu darbavietu. Ilgi meklēt nenācās, deviņus gadus nostrādāju pansionātā “Ziedugravas” par noliktavas pārzini. Esmu ļoti pateicīga Imantam Runcim, toreizējam “Ziedugravu” direktoram. Tur nopelnīju sev normālu pensiju, ja nebūtu bijuši šie gadi, tad pensija tagad būtu pavisam niecīga,” atzīst Vija.
Māju uzbūvē paši
Pirmās attiecības, kurās piedzima vecākā meita, Vijai jau krietnu laiku bija beigušās, kad viņa satika savu Jāni. “Man bija trīsdesmit pieci, viņam par desmit vairāk, abi tādā nopietnā vecumā. Decembrī būs 36 gadi, kopš esam kopā. Laulību reģistrējām divatā, klusi, bez lieciniekiem. Lauvai un Skorpionam raksturi stipri. Katrs esam liels un spēcīgs, protams, ir kopīgi darbi, bet labāk katrs darām savas lietas, tad ir mierīga līdzāspastāvēšana,” stāsta Vija. Kopā paveikuši daudz — paši savām rokām uzbūvēja māju, brauca uz mežu, gāza kokus, zāģēja baļķus, mūrēja un betonēja divi vien.
Divas meitas izaudzinātas. Auklēt jaunākos bērnus palīdzēja lielā meita — viņa padsmit gadu vecāka par māsiņām. “Vecākā meita jau gadu projām Īrijā — aizbrauca pie bērnības draudzenītes, ar kuru kopā no triju četru gadu vecuma, un palika tur. Darbs Skrīveros bija, bet meita gribēja pārmaiņas un nu ir ļoti apmierināta. Abas jaunākās meitas ar savām ģimenēm dzīvo Rīgā, ik mēnesi mūs apciemo. Viņas pašas saviem spēkiem paveikušas daudz, izmācījās augstskolās, budžetā. Jaunākā meita ir mūžīgā studente, jau 28 gadi, bet studē doktorantūrā. Kā sāka ģeogrāfos mācīties, tā turpina un visu laiku budžetā. Slovēnija, Norvēģija, Spānija — kur tik viņa bijusi, pateicoties šīm studijām. Manas supermeitenītes, par viņām ir milzīgs prieks!” ◆
