Pirms vienpadsmit gadiem, kad šo māju uzcēla, nokrāsoja, to skatīties nāca vai puse Skrīveru. Sarkanas sienas — tāda uzdrīkstēšanās ne katram pa spēkam. Šodien māja ir nozīmīga ne tikai ar savu ārieni. Tajā un līdzās esošajā guļbūvē radīts savdabīgs dzimtas muzejs. Šo vēstures bagātību krājēji un sargātāji ir skrīverieši Ināra un Dzintars Griķi.
Daudz senlietu un katra ar savu stāstu — kādēļ te nonākusi, kam piederējusi. Privātais muzejs, kurā ļauts ielūkoties vien dažiem, bet kurš tajā nonācis, ilgi netiks laukā — cik daudz te, ko skatīt un pētīt.
Māja celta vietā, kur agrāk skrīveriešiem bija mazdārziņi. Četrpadsmit simtdaļās jeb vagās pārsvarā rosījās pagasta skolotāji. Neatkarības gados šo vietu piedāvāja privatizēt, un iepriekšējie saimnieki to izmantoja, sāka celt māju, bet darbi apstājās pusdarīti, līdz jaunbūvi iegādājās Griķu ģimene. Vairāk stāsta Ināra.
Atgriešanās Latgalē
pēc 30 gadiem
— Mājas apkārtnē par mazdārziņiem nekas vairs neliecina. Cik sarežģīti bija panākt tādas pārvērtības?
— Saka, vārdi meklē vietu, un var dabūt pa mēli. Es reiz izteicos, kā būtu, ja man iedotu pļavu un es no tās varētu kaut ko uztaisīt? Pļavu ieguvām, un pārējais pēc izjūtām. Pārvērst vagas gludā zālienā nebija viegli. Krājām visu melnzemi, ko norakām, pirkām arī klāt. Frēzējām, līdzinājām, atkal frēzējām. Iesējām zāli un piesējām klāt balto āboliņu, tāpēc arī karstās vasarās zāliens neizdeg. Joprojām meklējam akmeņus, tie mums vienmēr noder — kaut ko uzmūrēt, izveidot, bet, tā kā visapkārt privātīpašumi, jaunus akmeņus atrast nav tik viegli.
— Dārza vidū guļbūve — pirts, atpūtas nams? Apkārt tai senatnīgi priekšmeti — piena separators, ecēšas, zirga rati, patronu lente, piena kannas, katli un daudz kas cits. Gribējāt mājās mazu muzeju?
— Iespējams, sākums tam visam ir vīramātes mājas. Kad tajā dzīvojām, verandā iekārtojām atpūtas vietu un no tēva mājas atvedām dažas senlietas, piemēram, mucu, un verandiņa pamazām piepildījās. Tas vēl bija pirms atmodas. Vēlāk, kad iegādājāmies māju, prātojām, kur to visu salikt? Reiz iegriezāmies stādaudzētavā “Meža Rasas” Jēkabpils pusē un tur ieraudzījām guļbūvi, ko izmantoja kā biroju. Ēka tik ļoti iepatikās, nolēmām, ka mums arī tādu vajag. Sazvanījām meistarus un jau nākamajā dienā tādu iegādājāmies. Esam domājuši arī par klētiņu, bet tā gan varētu būt sena. Labi iederētos vienā dārza malā un būtu arī vieta, kur salikt daļu no savāktajiem priekšmetiem. Tagad vairums, pārsvarā no Latgales radiem atvesto, priekšmetu ir pirts mājas abos stāvos.
Mājiņa sāka apaugt ar lietām. Tam par dzinuli kalpoja arī uzdevums mazākajiem bērniem vēstures stundā — interesēties par dzimtas vēsturi. Kad skolā gāja vecākie bērni, pietika ar tuvāko radu vārdiem, bet jaunajos laikos skolotāja Māra Burka gribēja vairāk pierādījumu — fotogrāfijas, dokumentus, lai bērnam būtu labāks priekšstats par dzimtu, senčiem. Tā kā mana tēva dzimtā ir Latgale, Krāslavas puses Kombuļi, braucām uz turieni meklēt radus. Pirms tam Latgalē biju pirms 30 gadiem.
Ziņas lasa ar šermuļiem pa kauliem
— Izklausās, ka ļoti nopietni uztvērāt skolotājas uzdevumu.
— Jā, ļoti nopietni. Tēva māsīca izveidoja ko līdzīgu melnrakstam — ar radu vārdiem. Braucām, meklējām, atradām. Visi savākto materiālu oriģināli apkopoti vairākos sējumos, bet brauciens pie radiem uz Latgali nu mums kļuva par tradīciju. Lai tas notiktu, jau astoņus gadus abi ar vīru atvaļinājumā dodamies vienā laikā.
Vēlāk skolā arī citus radu bērnus mudināja vākt vēstures liecības, tāpēc arī mēs iesākto turpinājām, uz Skrīveriem atvedām ne tikai fotogrāfijas, bet arī priekšmetus — sadzīves lietas: mazas, kā virtuves piederumus, un lielas, piemēram, zirga ratus. To atvešanai mūsu vieglais auto bija par mazu.
Mūsu dzimtas vēsture iesieta divos biezos ātršuvēja vākos. Vienā dienā to nepārlapot. Uz daudzām, kopā līmētām lapām, kas izklātas mērāmas vairākos metros, izveidots dzimtas koks. Tā saknes — ieraksti no 1780. gada, kuros mēs atradām Kursīšus vai Kurcišus, katrā no dokumentiem uzvārdi atšķirīgi. Manai mazmeitiņai viņi ir tik attāli radi, ka vārda daļa “vec” jāraksta četras reizes. Vēlāk aprakstus veidojām arī par Skrīveriem, ievērojamākajiem cilvēkiem un vietām. Skumji, ka jaunībā daudz ko palaidu gar ausīm, neieklausījos, nejautāju un nepierakstīju. Tagad šermuļi skrien pa kauliem, kad saņem izziņu no arhīva, un apzinos, kādi tik cilvēki ir mūsu rados. Te ir arī dokuments no 1897. gada 1. cariskās Krievijas tautas skaitīšanas. Tajā rakstīts, ka māja pieder tam, precējies ar to un to. Interesanti, ka sākumā skaties bildes un nav saprašanas par tajās redzamajiem cilvēkiem, līdz kādā brīdī nāk apskaidrība, kas ir kas.
Uz veikalu vatenī un velteņos
— Esam pirtiņā. Kuras krāsns, uz galda deg milzu svece. Esmu apmulsis, jo tas, ko redzu, pārspēj jebkādas manas fantāzijas par to, kas varētu slēpties aiz pirtiņas sienām. Simtiem lietu no pirmskara laika, padomju gadiem. Acis skrien un cenšas aptvert tik mazā telpā apkopoto bagātību.
— Mantas atrod cilvēku, un pirkts te reti kas. Dzīve piespēlē savus variantus, no kuriem pat vairākkārt atsakies, līdz tie tik un tā atrod ceļu pie mums. Te rīkojam ģimenes pasēdēšanas un priekšmetus nereti izmantojam. Skrīveros dzīvo arī divas manas māsas, un ģimeņu kopāsanākšanas ir bieži. Daļu priekšmetu atnesuši skrīverieši, jo uzskata, ka te viņu lietām būs īstā vieta. Bet sēžam pie galda, uz kura klāts manas mammas jaunības dienu galdauts.
— Ģimenes pasākumos te varētu iet jautri.
— Tā kā dzīvojam vienā miestā, tad viena pie otras “velkamies” jeb ejam ciemos. Esam trīs māsas — meža meitas —, jo mūsu tēvs bija mežsargs. Toreiz valsts politika bija — nav ko dzīvot laukos, visiem jāiet uz pilsētu. Mēs gan palikām astoņus kilometrus no Skrīveriem, meža vidū, lielā mežniecības mājā — saimniecība ar kūti, ratnīcu un pārējo. Iespējams, ka māja bija atņemta kādai ģimenei un cilvēki izsūtīti. Mūsu ģimene vēlāk pārcēlās uz Skrīveriem, un katras māsas ģimene uzcēla te savu māju. Vēl viena reize, kad vārdi atrada vietu. Vēl nebijām nopirkuši šo, kad reiz, braucot uz kapiem, nodomāju — kādi traki cilvēki, pie kapiem ceļ māju! Pagāja daži gadi, un mēs paši bijām tie trakie, kas šo māju iegādājās. Tagad ģimenes pasākumos jautrībai mēdzam iejusties padomju laikā. Jaunieši velk velteņus, vateņus, ņem tajos gados ierasto tīkliņu un dodas uz veikalu Skrīveru centrā. Neesam atraduši galošas, kas lieti noderētu, bet secinājām, ka sietie tīkliņi patiesībā ir neērti, jo piepildīti izstiepjas gari un tos grūti nest.
Piedzīvo koncentrācijas nometnes šausmas
— Padomju laika veikala neatņemami atribūti — svari un skaitīkļi, vairākas skrīverieša gleznotāja Kārļa Melnmata gleznas, bērnu rotaļlietu ezīšu kolekcija, grāmatas vecajā drukā, radioaparāti, mūzikas instrumenti, tautastērps no Skrīveru vidusskolas, senie gludekļi. Pastāstiet par dažām te redzamajām lietām!
— No koka gatavotais virtuves piederumu statīvs ar plauktiņu ir no laika, kad biju nepilnu gadu veca. Precējās mana tante, un šis komplekts bija viņai kāzu dāvana. Lielais vējlukturis ir no mana vecātēva mājām Kombuļos. Ar roku darbināmās kafijas dzirnaviņas atvestas no manas mammas draudzenes mājām. Te ir arī pilna latu kolekcija un daudzas citas lietas no nesenās pagātnes.
Žēl, bet tā sanācis, ka ne man, ne vīram nav saglabājušās senču mājas. Mana mamma ir no Baltkrievijas, kara laikā kopā ar savu mammu pabija arī Salaspils koncentrācijas nometnē un vēlāk nonāca pie saimniekiem kā kalpone. Mammas māsai, kas arī bija nometnē, paveicās, viņu izvēlējās ģimene, kurai nebija bērnu, un audzināja kā savējo. Bija apzinātas arī tās mammas bērnības draudzenes, kuras bija izkļuvušas no Salaspils nometnes. Šī gada aprīlī nomira pēdējā no viņām. Mana vecāmāte bija strādīga latviete, vecaistēvs baltkrievs un ciemā turēja bites, audzēja zemenes. Vectēvam Maskavā dzīvoja divas māsas. Kad robeža ar Latviju nebija slēgta, braucām ciemos. Skatījāmies svētku parādes, bijām mauzolejā. Viens no mātes brālēniem, arī maskavietis, taisīja pulksteņus, un šis pie sienas ir viens no viņa darbiem. Jā, apstājies, vajadzētu labot. Esmu ievērojusi, ka “Staburagā” kāds ievieto sludinājumu, ka labo senos pulksteņus. Vienreiz vajadzēs piezvanīt un sarunāt.
Jo košāk — jo labāk
— Vai tik daudz no dažādām vietām nākušas lietas sev līdzi neatnes arī enerģiju — pozitīvu, negatīvu?
— Esmu par to domājusi. Līdz šim neko sliktu neesmu jutusi. Ja mantu pieņem, ja tā neriebjas — viss kārtībā.
— Fotogrāfijās redzama mājas un pirtiņas tapšana. Daudzās ir jūsu vīrs. Vai tiešām viss paveikts pašu rokām, bez brigādēm un algotiem strādniekiem?
— Visu vīrs izdarīja savām rokām. Jaunceltni, kas bija tikai sienas un jumts, pārvērta dzīvojamajā mājā. Protams, lieli palīgi bija visa ģimene, arī bērni, lai arī toreiz viņiem bija 12, 13 gadu. Divu gadu laikā viss bija gatavs. Ar pirtiņu bija interesanti. Kaimiņiene brauca uz darbu, atgriezās pēc diennakts un netic savām acīm — kur agrāk bija dārzs, “izaugusi” guļbūve.
Patīkami, ka man ar vīru par daudzām idejām ir līdzīgs uzskats un tās pieņemam kā pašsaprotamas. Kaut ko ieraugu, un viņš jau saka — to liksim, stādīsim tur, tas izskatīsies tā. Arī to, ka māja būs tumši sarkana, nevis tradicionāli latviski zemes toņos — pelēcīga. Trīs mēnešus skrīverieši brauca skatīties. Bijusī kaimiņiene vēlāk atzinās: veikalā dzirdu runājam, ka pie kapiem kādi dullie māju sarkanu nokrāsojuši. Nenocietos, sēdos uz riteņa un braucu skatīties. Laika gaitā krāsas tonis nedaudz mainījies, bet toreiz tā skaitījās kā “norvēģu lašu krāsa”. Arī mājas iekšsienas ir spilgtas, piemēram, virtuve ir spilgti sarkana.
Vēlāk bijām Salaspilī un tur noskatījām, ka privātmājas krāsotas kolosālās krāsās — violets ar baltu, zeltīts. Arī Līvānu skolas košās, gandrīz elektrospilgtās krāsas man ļoti patīk.
Jāuzmanās ar vēlēšanos
— Savs stāsts arī par ģimenes mīluli — šarpeja šķirnes suni.
— Atmodas laikā kādā jauniešu žurnālā šāds suns bija uz plakāta, un vēlāk kādā publikācijā to ieraudzījām līdzās aprakstam par kādu ministru. Abi ar vīru nolēmām — mums arī būs tāds suns. Tolaik mājdzīvniekus varēja nopirkt Rīgas pusē, Rumbulā, pārdeva no mašīnām. Aizbraucām, bet cenas augstas. Nenopirkām, bet, mājās atbraukuši, ierāmējām plakātu ar suni un pielikām pie sienas. Visiem, kas nāca ciemos, teicām, kas tas ir mūsu suns. Domu spēks ir liels, un reiz atskanēja telefona zvans — cilvēki brauc uz ārzemēm, neesot, kur likt trīs gadus vecu šarpeju, bet, zinot, ka mums tādi patīk, vai būtu ar mieru paņemt? Tā viņš nodzīvoja pie mums astoņus gadus. Nobeidzās. Meklējām vietā jaunu, un to mums “piespēlēja” vīramāte. Suns slimoja, nobeidzās un meklējām nākamo. Bērni internetā atrada Ventspilī. Cena laba, bet tas gabals! Sazvanījāmies, un tās pašas dienas vakarā pārdevēji no Ventspils bija Skrīveros. Dažreiz pat dusmas uz sevi — atliek tik padomāt, kā tas jau notiek. Darbā iedomājos, ka dārzā kaut ko varētu iestādīt — atbraucu mājās, vīrs to vietu jau uzfrēzējis, un braucam pēc stādiem.
Kapi ir romantiska vieta
— Kā ir dzīvot tik tuvu kapiem? Veļi netraucē?
— Cilvēki, kas atbrauc pie mums pirmo reizi, domā, ka tas ir parks. Nav vairs tie laiki, kad bērēja ar orķestri un lielām cilvēku masām. Tagad bieži vien nemaz nezinām, ka ir bēres, jo klusi piebrauc un tikpat klusi aizbrauc. Kas var būt labāks kā pastaiga pa kapiem?! Mums tur guļ daudz radu, draugu, kaimiņu un uzskatu, ka viņu veļi mūs sargā. Jā, kapi ir arī romantiski, jo jauni cilvēki, pāri tos izvēlas kā tikšanās vietu. Kad iegādājāmies māju, mans tēvs bija miris, un pie sevis nodomāju — opapiņš atnāks ciemos un apskatīsies, kā mēs dzīvojam. Pagaidām nekā, nenāk, vismaz neesam manījuši.
— Tagad, kad viss iekopts, izveidota patīkama vide, varat iedomāties kādā vietā sākt visu no jauna?
— Neliegšos, par to ir domāts. Kad braucam uz Latgali, redzam, cik tur ir skaisti. Pēc gadiem, kad abi būsim pensijā, varbūt. Bija brīdis, kad bērni pabeidza skolu, viens uz Īriju, otrs — uz Norvēģiju, pārējie vēl kaut kur. Teicu vīram — kam mums tik liela māja, pārdodam un ejam uz Latgali. Bija jau konkrēta māja noskatīta. Doma joprojām nav atmesta kā nederīga. ◆
