Kad esam jauni, mūsu vēlmju grozs ir pilns līdz malām — gribam gan naudu, gan mīlestību, gan labu darbu, bet, gadiem ejot, viss mazinās, galvenajā vietā izvirzot veselību un bieži vien arī vēlmi pārraut vientulības cilpu. Kļūstot vecākiem, draugu un paziņu loks mainās, sarūk un izjūk. Tā gribas ar kādu parunāt, bet nav jau vairs, ar ko. Sociālā izolētība raisa vientulību, cilvēks jūtas nekam nederīgs un atstumts no sabiedrības. Un laimīgs tas, kuram tā nav. Mana nejauši sastaptā paziņa Anna (vārds mainīts) līdz mielēm izbauda pirmo variantu un ir laimīga, ja kāds kavē laiku viņas vientulības stundās.
Mūsu sarunu nevar uzskatīt ne par interviju, ne sūdzēšanos. Anna tēmas, par ko runāt, izvēlējās pati. Tajās bija gan pārdomas un šaubas, gan prieks un bēdas, gan bezcerība… Tas viss kā mazi mozaīkas gabaliņi veidoja gleznu, kurai nosaukums ir “Annas dzīve”.
Smags dzīves krusts
— Tā nu sanācis, ka es dzīvoju viena, — stāsta Anna. — Dievs katram dodot krustu, kādu viņš var panest. Manai ģimenei tas bijis gana smags. Mans tēvs tika izsūtīts uz Sibīriju tikai tāpēc vien, ka viņu kāds nosūdzēja par ieroču glabāšanu. Bet tās bija muļķības. Viņš bija tikai liels makšķernieks, un tie arī bija visi viņa “ieroči”. Vēl tagad atceros, kādus viņš brekšus un līņus žāvēja. Kad tēvs atgriezās no izsūtījuma, bija ļoti vārgs. Tad atkal nāca satricinājums — kolhozu dibinot, mums atņēma zirgu un govi. Mamma, smagi strādājot, apsaldēja kājas.
Visskaistākais — brauciens Ziemassvētkos
Visspilgtāk man no bērnības palicis prātā brauciens kamanās Ziemassvētkos uz Kokneses luterāņu baznīcu. Mani ievīstīja lielā kažokā, lēni krita sniegpārslas, un mēs braucām. Ko runāja mācītājs, nesapratu, bet mani sajūsmināja lielā egle ar spoži degošajām baltajām svecītēm. Tās sajūtas nav vārdos izstāstāmas. Toreiz man varēja būt gadi trīs, četri, bet šo ainu es vēl tagad bieži redzu sapņos. Atceros arī, kā Lieldienās ar putraimiem un dabas materiāliem krāsojām olas, pēc tam tās salikām groziņā un baznīcā nolikām pie altāra.
Zaudē gan meitu,
gan mazmeitu
Tā vien šķiet, ka nelaimei paticis staigāt manās pēdās visu mūžu. Bet, kāpēc man tā sanācis, nesaprotu. Laikam jau taisnība manai mammai, kura man kāzu dienā teica: “Meitiņ, tu visu mūžu raudāsi!” Zinu, ka laimīgs jau nevar būt katru dienu un katram laimei ir savs mērs, bet… kas var būt briesmīgāks, kā mātei zaudēt bērnu un mazbērnu. Bet ar mani tā ir noticis — mana meita gāja bojā autokatastrofā manā dzimšanas dienā. Kopš tā laika tai manā dzīvē vienmēr ir rūgtuma garša. Mans vienīgais acuraugs palika mazmeita, taču arī pret viņu liktenis izrādījās nesaudzīgs. Viņai bija krītamā kaite, un 34 gadu vecumā arī mazmeita aizgāja aizsaulē. Bez mātes palika mans mazmazdēls, kurš ar tēvu tagad dzīvo un mācās Rīgā. Ar viņu iznāk tikties ļoti reti — kādreiz vasarā atbrauc. Esmu ļoti priecīga, ka manam mazmazdēlam ir ļoti labs tētis, jo es viņu nespētu izaudzināt.
Jūt līdzi “Likteņalīdumniekiem”
Mans vīrs, kurš savulaik strādāja kolhozā, bija labs sava amata pratējs, tiesa, patika arī “sīvo iemest”, nu jau vairāk nekā desmit gadu miris. Daudz asaru viņa dēļ esmu izraudājusi.
Es pati vairāk nekā 20 gadu nostrādāju slimnīcā, neilgi strādāju arī Rīgā dzemdību nodaļā. Tagad vakaros mans labākais draugs ir televizors. Kad rādīja seriālu “Likteņa līdumnieki”, man tās bija svētku dienas. Es to varētu skatīties neskaitāmas reizes. Jutu līdzi varoņiem un ne reizi vien noraudāju. Taču man ļoti bieži ar to televizoru ir ķibeles — nevar pārslēgt kanālus. Cik reižu saukts meistars, bet nekādas jēgas. Paņem tik naudu, un pēc laika atkal tas pats.
Palīdz zeltsakne
Tagad esmu palikusi viena ar savām sāpēm. Ir reizes, kad tik tikko varu paiet. Lietoju pretsāpju tabletes. Arī sirds streiko, reizēm galīgi no ritma iziet. Man ir ļoti labs ģimenes ārsts, bet viņš jau arī nav Dievs. Iekšējo sāpju remdēšanai lietoju nošpu, bet cik tad ilgi to ķīmiju dzersi? Nesen zvanīja medikamentu izplatītāji un piedāvāja zeltsaknes tabletes. Teica, ka līdzot pret nogurumu, stiprina nervu sistēmu un sirdi. Es pasūtīju tikai 30 tabletes, bet viņi atsūtīja 90, un dabūju uzreiz samaksāt 33 eiro. Nu jau kādu laiku tās lietoju, liekas, ka ir jūtami uzlabojumi. Reizēm man ir tā, ka nevaru pakustēt — tad rāpus tieku līdz durvīm, lai tās atslēgtu. Nesen biju iedzīvojusies jostas rozē. Biju vienās vātīs. Dakteris teica, ka tas varot būt uz nervu pamata. “Turi savus nervus kārtībā, lai tā stīga nepārtrūkst,” tāds bija viņa ieteikums.
Neveicas ar malkas pirkšanu
Nevaru iztikt ar savu pensiju, tāpēc nereti esmu spiesta ņemt kredītu. Man kaut kā neveicas ar malkas pirkšanu. Lai gan sludinājumu avīzē ir daudz, tomēr ne visiem var uzticēties. Nesen pat — solīja atvest labu, sausu malku, bet atveda slapju bērza malku un klucīšus, kuri vēl aplīmēti ar kaut kādu plēvi un ievietoti tīkliņos. Par visu šo kravu man paprasīja 150 eiro. Es jau gan pārdevējiem teicu, ka prasīju malku nevis klučus, bet kur tad nu taisnību dabūsi! Jā, malka man ir liela problēma, tagad pat, kad mājā bija iegriezies vējš, tas tik ātri izpūš visus pakšķus, ka es sēžu istabas vidū, jo tur siltāk. Tā kā ārdurvis lāgā neturas ciet, tās pieslēdzu, par ko saņēmu pārmetumus no saviem īrniekiem. Par tiem man ir īpašs stāsts.
Zelta laiki beigušies
Pirms pāris gadiem kāda mana paziņa iepazīstināja ar nejauši satiktu, ļoti sirsnīgu un patīkamu sievieti. Viņa mani vēl toreiz savā automašīnā no slimnīcas atveda uz māju. Vārds pa vārdam, un es viņai izstāstīju savu dzīvi un teicu, ka man veselības dēļ ir ļoti grūti uzturēt māju. Tā man palika mantojumā no vecākiem. Māja ir pagasta centrā, ir saimniecības ēka, bet viss brēktin brēc pēc remonta. Teicu, ka labprāt to kādam norakstītu, lai tikai man palīdzētu atvieglot vecumdienas — parūpētos par siltumu, aprūpētu, sagādātu zāles. “Nav nekādu problēmu,” teica sieviete, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņai draudzene esot notāre. Tā mēs ļoti ātri nokārtojām līgumu. Domāju, ka beidzot esmu uz zaļa zara un nu man sākušies zelta laiki. Pirmajos gados tā arī bija — tiku apdienēta kā karaliene. Bet tad viss mainījās — tā sieviete aizgāja strādāt uz citurieni un šeit parādās ļoti reti. Toties tagad te dzīvo viņas dēls ar draudzeni. Neko sliktu jau es par tiem jaunajiem nevarētu teikt — šķūnim jumtu uzlika, otro stāvu paremontēja, sevis dēļ jau to dara. Taču saskaņas man ar viņiem nav. Viņu acīs esmu kā traucēklis, ja ko man palīdz, tad ne jau ar mīlestību. Mūsu attiecībās valda pārmetumi, dusmas, strīdi…
Vistuvākais cilvēks — pastniece
Tā nu sanācis, ka man viens no tuvākajiem cilvēkiem kļuvusi pastniece. Visu mūžu man viņa uz mājām nesusi “Staburagu”, “Latvijas Avīzi”, “Mājas Viesi”. Man jau nevienam citam nav, kam lūgt palīdzību. Visas manas draudzenes nomirušas. Pastniece man tagad palīdzēja sagādāt arī nomalīšus, ar ko kurināt krāsni, ja ko vajag, atnes no veikala, palīdz aizpildīt kredīta papīrus. Saprotu jau, ka viņai ir sava dzīve, bet, ja man ir kāda problēma, zvanu viņai. Tā gribas ar kādu parunāt. Es jau katru dienu lūdzu Dieviņu, lai mani ātrāk ņem pie sevis, bet, redz, Viņam ir citi plāni.
***
Galvenais — lai mājās būtu miers. Tā savu monologu beidza Annas kundze. Taču — vai viņu kāds sadzirdēs? Saka jau: paēdušais izsalkušo nesapratīs, bet vai reizēm nav arī tā, ka jaunais veco nesaprot? ◆
