Sieviešu organizācija “Neretas papardītes” šogad piedalās Zemgales Plānošanas reģiona izsludinātajā un VAS “Latvijas valsts meži” finansētajā projektu konkursā, iesniedzot savu ideju “Katram pūralādē savs tautastērps”. Iegūtais finansējums — 500 eiro. Lai arī tas ir četras reizes mazāks par pieprasīto, naudu prātīgi sadalot, tās pietika gan samaksai aušanas meistaram par nodarbību vadīšanai, gan materiālu iegādei.
Svārku garums ir steļļu platums
Šogad ar aušanu nodarbojas divpadsmit neretietes, bet tikai pie vienām no piecām novada kultūras centrā esošajām stellēm auž tautastērpa brunčus. Mirdza Brūniņa, “Neretas papardīšu” vadītāja, stāsta, ka, piedaloties projektu konkursā, pieprasītā summa bija gandrīz četras reizes lielāka — 1800 eiro, lai naudas pietiktu praktiskajām un teorētiskajām nodarbībām, kā arī telpas, kurā neretietes pulcējas, remontam. Piešķīra vien piecus simtus eiro, bet naudu taupīgi sadalīja lektoram, vienam no Latvijā pazīstamākajiem audējiem Mārim Maniņam, kā arī kokvilnas diegiem un vilnas dzijai. Meistars Māris ar neretietēm sadarbojies arī iepriekš, bet šoreiz viņa vadītājās četrās praktiskajās nodarbībās sievas vēlējušās apgūt jaunu aušanas tehniku.
Projektā “Katram pūralādē savs tautastērps” uzsvars esot jāliek uz vārdu “savs”, proti, katram ir sava krāsu, rakstu izjūta, tāpēc, aužot svārkus, pamatam noder Sēlijai raksturīgie toņi.
Vasarā daudz darba laukā, sētā un mājā, tāpēc pie stellēm sēsties varēja, sākot no septembra. Līdz oktobra beigām darināti divi svārki un šobrīd top trešie. Vienu svārku platums ir ap trim metriem jeb vidēji trīs apkārtmēri, attiecīgi svārku garums ir steļļu platums.
Tautiska no galvas līdz papēžiem
Mirdza stāsta, ka aušanas ātrums atkarīgs no pieredzes, bet viņai vidēji izdodas noaust 15 centimetru divās stundās, ar nosacījumu, ja viss vedas raiti, piemēram, nepārtrūkst diegi.
Vai aušana un tautastērps mūsdienās atkal ir vērtība, un kāpēc vajag pašam savu, nevis nopirktu? Mirdza Brūniņa teic, ka viņu aust mācīja skolotāja Milda Buka Neretas vidusskolā, bet pirmie iespaidi par šo seno nodarbošanos ir no vecmammas un vecvecmammas. Mūsdienās vieniem tā ir aizraušanās, citiem — nepieciešamība. Mirdzai sava tautastērpa vēl nav, bet pašlaik arī nejūtot nepieciešamību. Lai arī vairāku gadu laikā uzaudusi piecus svārkus, tie visi atraduši savu valkātāju draugu un radu pulkā. Viena no “Papardīšu” dalībniecēm gan izvirzījusi sev mērķi savā 70. jubilejā uzvilkt pašas austus brunčus. Citas auž kā dāvanu, piemiņu no sevis mazbērniem. Starp Neretas audējām ir arī tādas, kurām tradicionālākas nodarbes vakariem — adīšana, tamborēšana — nevedas vai nevar to darīt veselības dēļ. Starp draudzenēm un radiniecēm ir tādas, kuras katros Jāņos ir pilnā tautastērpā — sākot no zeķēm un beidzot ar galvassegu, un citādus šos svētkus vairs nevar iedomāties. Esot ērti, silti un praktiski.
Sieviešu organizācija “Neretas papardītes” darbojas no 2005. gada 17. oktobra un savu dzimšanas dienu plāno apvienot ar novembrī ieplānoto Saimnieču dienu. Gatavojoties 18. novembra svētkiem, Neretas bibliotēkā atklās Mirdzas Brūniņas personālizstādi ar viņas austajiem darbiem. ◆
