Bijušajā Aizkraukles ledus hallē, ceturtajā stāvā, valda rosība — trīs reizes nedēļā uz treniņiem te sanāk Mihaila Šabarova trenētie Ērika Meirāna vārdā nosauktā cīņas sporta kluba “Olimp” audzēkņi.
Šī gada pavasarī nodibināta biedrība ar tādu pašu nosaukumu un ierīkota treniņu zāle vairāk nekā simts kvadrātmetru platībā. Patiesībā gan nodibinātas divas biedrības un darbojas divi klubi. Ērika Meirāna cīņas klubā trenera Mihaila Šabarova un trenera palīga Vitālija Selicka, kas ir arī šīs biedrības dibinātāji, vadībā bērni trenējas sambo, džudo un brīvajā cīņā. Savukārt Mihaila un Oļega Fjodorova dibinātās biedrības “ArtFighting” klubā jaunieši no 15 gadu vecuma trenējas kikboksā.
Svarīgi turpināt iesākto
Kamēr gatavojamies intervijai, treniņu zāles priekštelpā puikas gatavojas nodarbībai. Sarunas notiek latviešu un krievu valodā, un arī treniņi bieži aizrit divās valodās, jo te plecu pie plecu trenējas abu tautību bērni un jaunieši. Uz cīņas sporta veidu treniņiem sanāk no 12 līdz 15 bērniem, uz kikboksa treniņiem — vēl vismaz 15 jauniešu.
Mihailu atceros no spēka trīscīņas sacensībām, taču pleca traumas dēļ viņš aktīvi ar to vairs nenodarbojas. Mihails stāsta, ka kopš bērnības trenējies brīvajā cīņā, sambo un džudo un viņa pirmais treneris bija Ēriks Meirāns. Pēc viņa aiziešanas mūžībā Mihails uzņēmās atbildību turpināt trenēt bērnus šajos sporta veidos.
“Tagad Mihailam ir cits uzdevums — audzināt un trenēt jaunos čempionus cīņas sporta veidos,” piebilst aizkrauklietis Nikolajs Sokols, kurš pievienojies mūsu sarunai. Arī viņš ir Ērika Meirāna audzēknis un atbalsta abus Mihaila vadītos klubus.
Mihails stāsta: “Mums bija svarīgi turpināt mūsu trenera iesākto, saglabāt Aizkrauklē tradīcijas, kas agrāk bija ļoti spēcīgas. Cīņas sporta veidiem Aizkrauklē ir sena vēsture, mums ir bijuši spēcīgi sportisti. Kad braucām uz sacensībām, Aizkraukles komanda bija viena no labākajām, nekad mājās nebraucām bez medaļām. Es, Normunds Hāgurs, Igors un Jurijs Meirāni — mēs vienmēr bijām starp godalgotajiem sportistiem. Mums ir Latvijas čempioni, bet Jurijs Jankins kļuva par Eiropas vicečempionu.” Kluba dibinātāji apzinājuši bijušos trenera Meirāna audzēkņus un, izmantojot fotogrāfijas, kausus, medaļas un citas lietas, plāno kluba zālē izveidot vēstures un slavas stendu.
Pirmie panākumi
Mihails, kurš studējis Sporta akadēmijā un pabeidzis nepieciešamos kursus, lai varētu trenēt gan bērnus, gan pieaugušos, stāsta — lai arī klubs darbojas tikai nedaudz vairāk kā pusgadu, viņa audzēkņi jau startējuši starptautiskās sacensībās un guvuši panākumus. Pirmais bijis sambo turnīrs, kurā piedalījās pieci audzēkņi — viens izcīnīja pirmo vietu, četri — trešo. Oktobra sākumā Daugavpilī trīs Mihaila audzēkņi startēja pirmajās džudo sacensībās, un arī te gūta bronzas medaļa. Arī pats Mihails trenējas kaujas sambo un gatavojas drīzumā doties uz sacensībām Maskavā. Tāpat viņš regulāri apmeklē dažādus seminārus, lai apgūtu jaunu cīņas tehniku, papildinātu zināšanas un prasmes. Seminārus parasti vada meistari ar lielu starptautisko pieredzi. Tajā skaitā arī četrkārtējais olimpisko spēļu dalībnieks un bronzas medaļas ieguvējs Vsevolods Zeļonijs, kuram Mihails un Nikolajs saka paldies par atbalstu treniņu zāles tapšanā.
“Sākumā bija doma sadarboties ar skolām un sporta nodarbībās bērniem mācīt krišanas tehniku. Rīgā tas ir ļoti populāri, ir vismaz astoņas skolas, kur bērni to apgūst sporta stundās. Nodarbības vada Vsevolods Zeļonijs. Arī mēs sākām sarunas ar skolām, un bija pat doma šādu treniņu zāli ierīkot pilsētas sākumskolā, taču saskārāmies ar nesapratni un īstenot šo ideju neizdevās. Bija jāmeklē citas telpas, un puiši tās atrada bijušajā ledus hallē,” atklāj Nikolajs Sokols. V. Zeļonijs, kurš šobrīd ir arī Džudo federācijas ģenerālsekretārs un Sambo klubu asociācijas prezidents, uzdāvinājis paklāju, lai varētu iekārtot treniņu zāli.
Nekad nesaki “nekad”
“Šobrīd nekāda cita atbalsta mums nav, visa pamatā tikai treneru un bērnu vecāku, kā arī dažu sponsoru entuziasms. Paši maksājam par telpu īri, to apsildīšanu, esam priecīgi, ka asociācija mums uzdāvināja paklājus, viens uzņēmējs atveda spoguļus,” saka Nikolajs. Tāpēc kluba veidotāji būtu priecīgi, ja šādu atbalstītāju būtu vairāk, un cer, ka nākamajā gadā izdosies iegūt arī pašvaldības atbalstu.
Puiši cer, ka nākamā gada pavasarī Aizkrauklē varēs noorganizēt Ērika Meirāna piemiņas kausa izcīņas sacensības, kas būtu pirmās pēc vairāk nekā 15 gadu pārtraukuma. “Ļoti daudzi mūsu audzēkņu vecāki, arī Vitālijs, savlaik trenējušies cīņas sporta veidos, kādu laiku dzīvojuši ārzemēs, tomēr atgriezušies mājās un grib sniegt ieguldījumu savu bērnu un arī mūsu pilsētas sporta dzīves attīstībā. Mēs gribam cīņas sporta veidus atkal pacelt augstā līmenī. Gribam, lai bērniem būtu, ko darīt, lai nāk pie mums, nevis sēž mājās pie datora,” saka Mihails, kurš atklāj, ka vēl pirms kāda laika teicis, ka nekad nestrādāšot ar bērniem. “Kad izveidojām klubu, iekārtojām zāli un sākām trenēt bērnus, var teikt, ka atgriezos savā bērnībā, atcerējos, ko apguvu pats, tā ir mana pieredze. Lai gan, kad, studējot Sporta akadēmijā, biju praksē, teicu, ka nekad mūžā netrenēšu bērnus. Taču viss iegrozījās pavisam citādāk.” Mihails ir treneris arī Aizkraukles novada sporta skolā, trenē bērnus brīvajā cīņā. Nodarbības notiek arodskolas kopmītņu pagrabtelpā iekārtotā zālē, taču nevar salīdzināt 36 kvadrātmetru telpu tur ar 143 kvadrātmetrus plašo zāli ledus hallē.
Reģionālais centrs?
Aizkrauklē šobrīd bērni var trenēties karatē, tekvondo, tagad arī sambo, džudo un brīvajā cīņā. Nikolajam ir visai ambiciozi plāni — kāpēc gan Aizkraukle nevarētu kļūt par Zemgales reģionālo Austrumu cīņu centru? “Ja mēs paskatāmies apkārt, tad ne Jēkabpilī, ne Ogrē, ne Salaspilī nav tā aprīkotas zāles Austrumu cīņas veidiem, kā tagad ir mums. Džudo un brīvā cīņa ir olimpiskie sporta veidi, tas nozīmē, ka Mihails trenē bērnus olimpiskajos sporta veidos, kas zina, varbūt kāds no viņiem arī izaug līdz šim līmenim?”
Vienīgais risks ir tas, ka kluba zāle izveidota īrētās telpās, kas pieder bankai. Lielāka stabilitāte būtu, ja šādu zāli varētu iekārtot pašvaldībai piederošās telpās, taču pilsētā diemžēl šobrīd tādu nav. Nevienā skolā, pat ne lielajā sporta centrā, nav tik plašas zāles, kur varētu izveidot cīņas sporta veidu treniņu zāli. “Jā, Aizkraukles sporta centrā trenējas gan karatē, gan tekvondo, taču nevar salīdzināt mūsu plašumus ar zāli, kurā trenējas sporta centrā, un arī paklāju nevar tik vienkārši salocīt vai sarullēt, lai pārvietotu,” piebilst Nikolajs. ◆
