Rudens zveja
Pie Jēriņmātes ciemos atbrauca mazdēls Ivo.
“Tu pasēdi, atpūties. Es tūlīt. Ēdīsim svaigu zivtiņu.”
Mazdēls bija traks pēc svaigām zivīm.
Jēriņmāte savos deviņdesmit gados, sāpošās kājas mētādama, steidzās pie dīķa pagalma malā. Te viņa audzēja karpas, jo makšķerēšana bija sirmgalves mūža vaļasprieks.
Dīķītim krasti bija stāvi. Pirmo karpu izmetusi, Jēriņmāte centās to atsvabināt no āķa. Lielā karpa spārdījās. Makšķerniece, to savaldot, sapinās makšķerauklā un ar blīkšķi iegāzās ūdenī.
Skaļi lamādamās, Jēriņmāte izrāpoja krastā, noģērba slapjās drānas un pilnīgi plika aizkliboja uz māju, pavēstīdama: “Stiprinies, dēliņ! Šodien ēdīsim skumbriju tomātu mērcē…”
Guntis Gailītis