Latviju pametuši gandrīz visi Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas programmā atvestie bēgļi. No 23 bēgļiem 21 jau ir Vācijā. Vienīgās palikušās ģimenes galva Robels, kurš patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā “Mucenieki” strādā par tulku, atzīst, ka viņu tas nepārsteidz, jo iekārtot dzīvi Latvijā bēgļiem ir gandrīz neiespējami.
Ja var atrast darbu, nav dzīvesvietas. Kur izdodas atrast mājokli, tur nav darba. Turklāt situāciju ietekmē ne tikai nelielie pabalsti bēgļiem, liedzot normālus dzīves apstākļus, bet arī vietējo iedzīvotāju attieksme — nepamatotas bailes, piesardzība un nevēlēšanās palīdzēt. Tāda attieksme veidojas stereotipu ietekmē. Lai tos mazinātu un kliedētu, ANO Bēgļu aģentūras Ziemeļeiropas reģionālā biroja komunikācijas koordinators Didzis Melbiksis stāsta, kāda ir situācija bēgļu uzņemšanā pasaulē, Eiropā un Latvijā.
— Vai uz Vāciju aizbraukušos bēgļus sūtīs atpakaļ uz Latviju?
— Var atbildēt apstiprinoši. Droši vien paši bēgļi neapzinās, ka cilvēks, kurš ieguvis šo statusu konkrētā Eiropas Savienības valstī, ir pielīdzināms trešo valstu pilsoņiem, kuri ieguvuši uzturēšanās atļauju. Tas nozīmē, ka bēgļa statusu ieguvušie var dzīvot un strādāt te, var arī brīvi ceļot Eiropas Savienības valstīs līdz 90 dienām, bet nevar citā valstī strādāt un legāli dzīvot. Protams, var paslēpties pie radiem vai draugiem, kuri viņus nelegāli nodarbina, bet, tikko viņus atradīs, Vācijas valsts iestādes sūtīs atpakaļ uz Latviju. Visiem bēgļiem ir noņemti pirkstu nospiedumi, kuri ievadīti kopējā ES datubāzes sistēmā. Pēc tiem var secināt, ka bēglim ir jābrauc atpakaļ uz Latviju. Tāpēc nav pamata priecāties, ka viņi ir prom un viss ir beidzies. Kad bēgļi atgriezīsies, viņiem vajadzēs iztikas līdzekļus, būs nepieciešama dzīves un darba vieta. Lai varētu dzīvot un strādāt citā ES dalībvalstī, Latvijā jānodzīvo vismaz pieci gadi. Pagaidām pabalstus viņiem maksā Latvija, taču pēc 90 dienām tie vairs nepienākas. Turklāt paredzēts pieņemt grozījumus likumā, kas paredz prasību katru mēnesi reģistrēties. Ja tas netiks darīts, pabalstu vairs neizmaksās. Savukārt Vācijā no Latvijas aizbraukušie bēgļi nekādus pabalstus nevar saņemt.
— Cik bēgļu ir Latvijā?
— Kad deviņdesmito gadu sākumā Baltijas jūras piekrastē uz sēkļa uzskrēja kuģis, kura pasažieru lielākā daļa bija no Irākas, ne Latvija, ne Igaunija viņiem nevarēja palīdzēt, jo vēl nebija atbilstoša likuma. Viņus ielika cietumā, jo šos cilvēkus uzskatīja par robežas pārkāpējiem. Izcēlās starptautisks tracis, kurā iesaistījās ANO Bēgļu aģentūra. Toreiz mums palīdzēja Ziemeļvalstis, kuras kuģa pasažierus savā starpā sadalīja un uzņēma. Šis notikums mudināja Latvijā sagatavot Patvēruma meklētāju likumu, kuru pieņēma 1998. gadā. Saskaņā ar to līdz bēgļu krīzei bēgļu statuss bija piešķirts apmēram 200 cilvēkiem, bet pēc krīzes sākšanās — vēl nedaudz vairāk kā 100 cilvēkiem. Tiesa, Latvijā ir palikuši krietni mazāk. Daļa aizbrauc diezgan ātri, jo nevar te iedzīvoties, bet ir arī tādi, kuri atrod darbu un paliek. Pieci cilvēki ieguvuši Latvijas pilsonību, turklāt viens no viņiem ir atradis darbu Briselē. Tas liecina, ka var apgūt gan latviešu valodu, gan sasniegt to, ko vēlas. Manuprāt, jādomā, kāpēc tik daudzi pamet Latviju. Acīmredzot mēs pret viņiem izturamies, balstoties uz nepamatotiem aizspriedumiem. Esmu runājis ar bēgļiem un secinājis, ka daudzās praktiskās lietās dominē nepamatoti negatīva attieksme. Ja zvana pēc sludinājuma par dzīvokļa īri, tad visu var sarunāt līdz brīdim, kad uzzina — īrnieks būs Sīrijas bēglis. Tad seko atteikums. Iespējams, nereti tas ir praktisku apsvērumu dēļ — baidās, ka nespēs maksāt īri, bet reizēm jūtama arī rasistiska attieksme. Tā notiek, lai gan saskaņā ar Latvijas likumdošanu diskriminācija pēc etniskās piederības nav pieļaujama.
— Kāpēc Latvijā ir patoloģiskas bailes uzņemt bēgļus?
— To varētu jautāt katram. Cik no mums ir sastapuši kādu no bēgļiem klātienē? Retais varētu atbildēt apstiprinoši. Informāciju par bēgļiem uzzina no masu saziņas līdzekļiem. Ir saprotams, ka cilvēkiem ir bažas un bailes, jo bēgļi ir kaut kas nezināms un nepazīstams. Turklāt televīzijā un preses izdevumos pārsvarā ir negatīvas ziņas — noziegumi, terorisms… Par normāliem bēgļiem raksta maz, jo īsti nav, par ko stāstīt. Protams, bailes rodas no tā, ka uzzinām par teroraktiem, kurus saista ar vietām, no kurām nāk bēgļi. Pēdējo piecdesmit gadu laikā teroraktus rīkojuši dažādi separātistu grupējumi Ziemeļīrijā un citās valstīs, bet tāpēc tos nesaistām ar īriem, pieņemot, ka visi īri ir teroristi. Tomēr nevar salīdzināt teroraktus Eiropā ar situāciju, piemēram, Afganistānā vai Irākā. Mans kolēģis bija Afganistānā, tur ziņas par bumbu sprādzieniem var salīdzināt ar laika prognozi, jo par tiem ziņo nepārtraukti.
Sešus gadus dzīvoju Zviedrijā, kur parlamenta deputāti un valdības ministri ir cilvēki, kuri savulaik valstī ieradušies kā bēgļi. Tas nozīmē, ka šie cilvēki var daudz sasniegt, ja viņiem dod iespēju. Tāpat tas var būt Latvijā. To apliecina Saeimas deputāts Abu Meri, kas ir no Libānas. Pie mums bēgļu vēl ir tik maz, ka diez vai tuvākajā laikā ar kādu sastapsieties, taču tieši tā iespējams pārliecināties, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Būtu jāsaprot, ka šie cilvēki bēg no terorisma. Bet mēs mēģinām viņus vainot par to, ko dara teroristi un karotāji. Arī Latvijas valsts piederīgie ir braukuši uz Tuvajiem Austrumiem, kur piedalās ar terorismu saistītās aktivitātēs.
— Kā notiek bēgļu uzņemšana Eiropas Savienības valstīs?
— Lielākā Eiropas Savienības problēma ir tā, ka dažas valstis uzņem ļoti daudz bēgļu, bet ir arī tādas, kuras neuzņem gandrīz nemaz. Tas nozīmē, ka bēgļu sadalījums nav proporcionāls, tāpēc var runāt par savienības valstu sadarbības krīzi. Eiropā dzīvo vairāk nekā 500 miljonu cilvēku. Pagājušā gada laikā Eiropā ieradās apmēram viens miljons cilvēku, kuriem vēl nav noteikts statuss — bēglis vai migrants. Vācija ir viena no lielākajām valstīm, kas uzņem daudz bēgļu. Tādas ir arī Austrija un Zviedrija. Savukārt Itālija un Grieķija ir bēgļu pirmā pietura, kur, ceļoties pāri Vidusjūrai nedrošās laivās, izkāpj krastā. Latvijai būtu vērts atcerēties, ka esam citā pierobežā. Ja kaut kas slikts notiek Krievijā, Baltkrievijā vai Ukrainā aktivizējas karadarbība, tad īsā laikā mūsu valstī var ienākt liels skaits bēgļu. Tas nozīmē, ka var veidoties līdzīga situācija kā Itālijā, kur dažu dienu laikā krastā piestāja vairāki desmiti tūkstoši bēgļu. Zviedrija, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu (apmēram 10 miljonu), pērn uzņēmusi nedaudz vairāk kā 160 000 bēgļu. Šī valsts bija spiesta ieviest ierobežojumus uz robežām, lai kontrolētu bēgļu plūsmu. Nebija vairs iespēju šos cilvēkus izvietot, tie dzīvoja gan baznīcās, gan Migrācijas pārvaldes Norčepingas centrālā biroja foajē. Tika izveidota telšu pilsētiņa bēgļu pagaidu izmitināšanai.
Latvija divu gadu laikā ir apņēmusies uzņemt 531 bēgli. Šobrīd ir uzņemti 94 cilvēki — tātad gandrīz piektā daļa, kas salīdzinājumā ar Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem ir labi. Kopējā ES bēgļu uzņemšanas programma izpildīta tikai par 3%, jo, piemēram, Ungārija atsakās uzņemt bēgļus.
Fakts
◆ Pēc ANO Bēgļu aģentūras datiem, bēgļu gaitās devušies nedaudz vairāk kā 65 miljoni cilvēku, taču divas trešdaļas no tiem nav ārpus savas valsts teritorijas — tās ir iekšzemē pārvietotas personas.
◆ Vairāk nekā puse no tiem, kas devušies bēgļu gaitās ārpus valsts, ir no Sīrijas, Somālijas un Afganistānas.
◆ No Sīrijas prom devušies
4,9 miljoni, bet iekšzemē pārvietojušies — 6 miljoni.
◆ 9 no katriem 10 bēgļiem ir tā saucamajās attīstības valstīs, kuras nav bagātas: Libānā, Jordānijā, Irānā, Etiopijā un Pakistānā.
◆ Jordānijas teritorija ir tikai nedaudz lielāka par Latviju, bet šajā valstī ir vairāk nekā 600 000 bēgļu.
