Ģimeņu svētkos Pilskalnē Pļepu ģimeni godināja kā dižģimeni. Ne pati kuplākā ciema saime, bet saliedētākā, teic Ineta Klimoviča. Viņa pārstāv vienu atzaru no Pļepu ģimenes koka.
Viens par visiem, visi par vienu
— Ko nozīmē būt dižģimenei?
— Tradicionāli tā ir liela ģimene, bet ar mūsu saimi ir citādi. Esam trīs māsas, un kopā mums ir seši bērni un mazbērnu pulks. Dižģimenes godu izpelnījāmies, jo esam draudzīgi, vienmēr kopā. Mammīte Maiga jau dus Dieva mierā, viņa bija pilskalniete, bet tētuks nāk no Viskupēniem Lietuvā. Abi satikās Pilskalnē. Tad “atskrējām” mēs — es, Dzintra un Mirdza. Visas te dzīvojam.
— Kāpēc palikāt Pilskanē?
— Apprecējāmies un palikām. Agrāk te dzīvība kūsāja, bet pēc skolas slēgšanas sabiedriskā dzīve ir vienmuļa. Bija ansamblis, gājām dziedāt, bet nu nav skolotājas, viss paputējis. Palicis vien deju kolektīvs, kurā lecam ar māsu.
Personīgajā dzīvē gan vienmulības nav, bērni brauc ciemos. Tāpēc, dzīvojot Pilskalnē, it nemaz nejūtos “apdalīta” un žēlojama, citkārt dzīve sit tik augstu vilni, ka kārojas mieru. Katru nedēļas nogali kāds atbrauc, un visi tiekamies mājās pie vectētiņa (tētis — aut.), kur dzīvoju arī es. “Čupojamies”. Nevienu lauku darbu neveicu viena, visu darām kopā — viens par visiem, visi par vienu. Man nav dienas, kad nesazinos ar māsu. Jau no bērnības ieaudzināts, ka ģimenei jāturas kopā. Citi jautā — kā varam bērnus uz kapusvētkiem dabūt? Bet tā taču svēta lieta! Līdzīgi kā Ziemassvētku svinēšana.
— Vai nav brīžu, kad gribas ievietot sludinājumu — pārdodu lauku mājas!
— Nē, “Grantiņi” mums ir kopš 1970. gada 1. septembra. Vecāki nopirka no saimnieces, kura gribēja iet uz pansionātu, bet, lai tur tiktu, bija jāgaida rindā. Tāpēc tantuks mājas otrā gala istabā nodzīvoja četrus gadus. Tur arī nomira, kad pienāca vēstule, ka ir vieta pansionātā. Atminos, kā uz “Grantiņiem” pārvācāmies zirga pajūgā. Septembrī apritēja 46 gadi, kā te dzīvoju. Tētis uzcēla kūti, garāžas, klētis, siena šķūni, lai var saimniekot. Atminos, kā mājai pamatus laboja, grīdas mainīja. Nezinu, kam jānotiek, lai es pamestu dzimtās mājas. Nevaru pat vecāku sagādātu galdiņu izmest, viss man mīļš. Tikai ar kājām pa priekšu! Mana meita diez vai te nāks, pilsētvide viņai tuvāka, kāds no māsas dēliem gan varētu saimniekot pēc manis.
Govis “līdz brošai”
— Palikāt “Grantiņos” pie vecākiem. Divas saimnieces vienā virtuvē, tas nav uz labu!
— Kāpēc? Mums tā nebija. Es nevaru iedot recepti, kā sadzīvot divām ģimenēm kopā, tas šķiet dabiski. Kad mamma bija dzīva, viņa gatavoja ēst, bet es pa to laiku kūtī lopus apčubināju. Kad 1989. gadā aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā un algota darba nebija līdz pat 2008. gadam, kopu saimniecību. Darba bija tik daudz, ka no sētas nevarēju ne uz mirkli izbraukt. Sadzīvojām. Nu saimniecībā ir četras govis, cūkas, kartupeļus, graudus audzējam. Pa dzīvi kuļamies, kā mākam un visi kopā!
— Vai bija viegli “izkustēt” no mājas un sākt strādāt algotu darbu?
— Tētis jau teica — varbūt iztiksim, nevajag iet strādāt? Bet man gribējās mainīt vidi, govis bija “līdz brošai”. “Simtlatnieku” programmā tiku visiem par brigadieri. Biju piemirsusi, kāda cilvēkiem daba, nācās iepazīt no jauna, ko nozīmē ļaunums, skaudība.
Pusi dienas esmu pagastmājā un pusi mājās. Un ticiet, katra diena ir citādāka. Ir tāds meža Aivariņš. Atvedu viņam kartupeļus, gaļiņu, bet vienā dienā viņš man atnesa ābolus. Atnesa to, kas mājās bija, kā pateicību. Saka, ka vide laukos degradējas, bet, re, arī lauku cilvēkiem ir dvēsele. Protams, ir, kas “pielej acis”, bet arī tādos ir labais iekšā. Galvenokārt bezdarbs ir tas, kas “parauj” cilvēku pudeles virzienā. Zinu katra sāpi un likteni, raksturu, personiskās problēmas. Nav jau še, Pilskalnē, cilvēciņu daudz. Lai gan ir pilsētnieki, kas te pērk māju, ielien kā alā, vientulību grib. Man ir kaimiņi rīdzinieki, bet nezinu, kā sauc.
— Gribētu arī ar viņiem “sačupot”?
— Jā, lai ir kā agrāk! Tad ir interesantāk dzīvot. Mums ir bijuši sirsnīgi kaimiņi, kas darba dunā spēja atrast laiku palīdzēt saimniecībā. Kartupeļu talkas rīkojām, cūku bērēs ar kāpostiem cienājām, svētkus kopā svinējām. Vien Ziemassvētkus ne, baidījāmies.
Ja sāpēja vienai, raudāja visas
— Tētis ir jūsu saimes kodols. Kāds viņš ir?
— Labs! Brīnos par tiem, kas tēti par “veco” vai “fāčuku” sauc. Tā nevaru, man viņš ir tētuks vai vectētiņš. Viņš lutināja, mīlēja, nav bijis ‘‘iemetējs’’. Nekad neesam pērtas. Lai gan abas ar Mirdzu reiz dabūjām sutu. Kaimiņienei bija piesēta vaga ar saulespuķēm, abas izrāvām piecas saulespuķes un pārstādījām savā dārzā, lai katram ģimenes loceklim būtu pa vienai puķei. Atceros, mamma ar žagaru nāca, veda pie kaimiņienes, lai sūdzam grēkus. Piecas saulespuķes, nesaki neko, teica kaimiņsieva, bet nē, mammuks bija strikts — pa svešiem dārziem ar saulespuķēm staigās?! Un uzšāva. Bērnībā, ja kādai sāpēja, raudājām visas trīs. Māsas skolā gāja, es sāku vēlāk, ja dabūju konfektes, katrai māsai šķīvītī bufetē liku, gaidīju. Ja kaimiņš iedeva vienu, pārgriezu uz pusēm, ieliku viņām.
— Piedodiet, sirmgalvji mūsdienās ir nasta.
— Kāds ir ceturtais bauslis? Rūpēties par tēvu un māti. Nevaru iedomāties, ka tētuku aizvedu uz pansionātu. Mēs te sēžam, pļāpājam, bet vectētiņš mani jau gaida, kur esmu palikusi. Zinu, viņš vāra kartupeļus rukšiem un ēdienu suņiem. Ņiprs! Ar dzīšanu pie miera nedabūsi. Kad saku — tētuk, ej atpūsties, viņš atsaka: meitiņ, vai esmu kāds suns, lai ietu gulēt? Pirms diviem gadiem, būdams 80 gadu vecs, mainīja jumtu. Vai arī pienāk un saka — es tev jaunu koka lāpstiņu uztaisīju, jo pamanījis, ka vecā ieplaisājusi. Rūpes ir mīlestības pierādījums. Arī mēs viņu lutinām, uz Rīgu, teātri braucam. Ģimeņu godināšanas svētkos ballē bijām. Padejojām. Ar viņu ir viegli būt kopā. Man citāda dzīve nav saprotama.
Otrās kāzas
— Zvanot jums, kā gaidīšanas signāls telefonā skan jestra latgaliešu melodija. Tai ir nozīme?
— Mūzika ir ikdienas dzinulis un svarīga svētkos. Neesam pasīvie svinētāji. Tētuks agrāk akordeonu spēlēja, bet tagad liekam diskus un dejojam. Spēlējam spēles. Jo jautrāk, jo labāk. Svinam! Ir gadījies, ka pēkšņi atskārstam — o, jau rīts, jāiet pie lopiem! Svētkos cenšamies viens otru pārsteigt. Pirms diviem gadiem 8. jūlijā bija mana sudrabkāzu jubileja. Ar vīru nospriedām, ka atbrauks vien māsas, pacepsim šašliku. Gatavojot marinādi un griežot gaļu, Dzintra teica — vajag vēl, liec vairāk gaļas! Vēlāk skubināja ātrāk apdarīt kūts darbus. Vēl pēc laika pagalmā iebrauca sapušķota mašīna, izkāpa meita ar lielu ziedu pušķi. Darba dienā Pilskalnē! Aicināja braukt līdzi. Sasēdāmies, tētis arī, un aidā visādos piedzīvojumos līdz Neretai, Zalves pagriezienam, Vanagu tiltam un uz kultūras namu! Katrā vietā sagaidīja draugi vai ģimenes locekļi ar visādām jestrām izdarībām. Bija jānodejo mūsu pirmais valsis, ko dejojām savā kāzu dienā. Torte, šampanietis, “rūgts!” katrā vietā. Kā kāzās. Emocijas un asaras pa gaisu. Pusnaktī aizsēja acis, aizveda uz dīķi, sēdināja laivā. Dīķa mala — svecēm rotāta, salūtu šāva. Sirsnīgi! Naktī visi brauca prom, steidza uz darbu.
— Es teiktu — grandiozi! Kā ikdienā izdodas atrast laiku pašam tuvākajam cilvēkam? 25 gadi laulībā nav joks.
— Man nekad nav bijis iemesla, lai kravātu čemodānus. Ja nebūtu labo vārdu ikdienā, droši vien būtu grūtāk sadzīvot. Es tiešām nezinu recepti ilgai laulībai. Izrādīt uzmanību var dažādi — ar mazu dāvaniņu, pārsteigumu. Ziedus ikdienā reti saņemu, laukos tas nav tik izplatīti. Mums arī nav laika brokastis gultā ēst, jāskrien uz kūti. Domāju, cilvēkus vieno arī kopējais darbs plecu pie pleca, labie vārdi.
Ikdienas sīkumi
— Jums ir arī brīži savām nodarbēm?
— Adīšanai ir. Mamma bija naska adītāja un izšuvēja. Vilnas zeķes pieadītas, bet skāde, neviens vairs negrib tās nēsāt, visu var nopirkt. Tās vairs nav tik ierastas kā agrāk. Ēdiena gatavošana ir mans meditācijas process, tad izdomāju — varbūt tā darīt, bet varbūt šādi? Tā risinu sadzīviskas problēmas un lietas. Azarts gatavot rodas, kad zinu — atbrauks savējie. Tad ir degsme pie plīts stāvēt, lai izdodas, lai smeķē!
— Vai esat uzadījusi šalli Latvijas karoga krāsā?
— Vai tiešām to kādam vajag? Latvju simbolika cepurītēs un zeķes papēdī ir moderni, it sevišķi pilsētniekiem, bet laukos tas ir mazsvarīgi. Provincē latviskums izpaužas ikdienas sīkumos. Latvijas karodziņa lenti nēsāju vien Patriotu nedēļā. Vīrs brauca uz Baltijas ceļu, manifestācijā bija. Un kāpēc brauca? Vajadzēja! Vīrs un vārds — lūk, patriotisms! Nu citi laiki, zinu, ka “Grantiņi” būs, bet vai būs Pilskalne? Esam kā augonis, piedodiet, uz dibena, jo viss aizgājis uz galu. Paši zināt — kur nav darba, tur posts.
Pieturzīmes
◆ Ineta Klimoviča.
◆ Dzimusi Neretā 1963. gada 3. jūlijā.
◆ Vidējā speciālā izglītība, mācījusies par bērnudārza audzinātāju.
◆ Laulībā jau 25 gadus, ir meita. Māsas — Mirdza, Dzintra.
◆ Pašvaldības darbiniece.
