Grāmata “Skrīveru skolotājs Leonīds Antons. Gandrīz viss par Šefu!” ir vēstījums ne vien par ievērojamo Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas pedagogu Leonīdu Antonu, bet arī par viņa dzimtu un laikabiedriem, skrīveriešiem jeb, kā saka grāmatas autore Luāna Loinerte, “Zaļā zeme 2”.
To, ka Skrīveru fizikas skolotāja Leonīda Antona dzīvesgājums bija grāmatas vērts, nešaubās neviens, kurš viņu pazinis, saticis. No viņa strāvoja vienkāršība, patiess cilvēcisks siltums. Viņš spēja pulcēt ap sevi cilvēkus — īpaši jauniešus, savus skolēnus, arī delverus. Iespējams, tas ir skolotāja nopelns, ka dažs labs, kurā bija klaiņotāja gars, mācības nepameta, bet turpināja apmeklēt skolu. Leonīds Antons vēlmi klaiņot jeb “dauzīties” spēja iegrozīt pozitīvā gultnē — kopā gāja pārgājienos, veidoja takas un darīja daudzas citas lietas, ko parasti veic tēvi kopā ar saviem dēliem. Deva dārgāko, kas cilvēkam var būt, — savu laiku. Lūk, tās ir manas atmiņas arī par manu fizikas skolotāju. Labi atceros dienu (1999. gada decembrī), kad viņa pēkšņi vairs nebija. Toreiz iestudējām kādu svētku lugu. Režisors bija aizgājis! Dižens vīrs, kurš vēl arvien spēj pulcēt cilvēkus — grāmatas atvēršanas svētkos piemirsās, ka mēs visi, dažāda gadagājuma un dažādu skolas izlaidumu absolventi, esam svešinieki. Piemirsās, ka skolotāja jau sen vairs nav.
Manuskripts jau ir
“Leonīds Antons!” nedomājot teikusi Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas skolotāja Daina Vancāne-Viļuma, kad apgāda “Jumava” prezidents Juris Visockis jautājis, vai viņai no tās Skrīveru grāmatas (“Skrīveru stāsti” — aut.) ir kāds cilvēks, kuru varētu saukt ne tikai par Skrīveru, bet arī par Latvijas lepnumu.
Tomēr, ja nebūtu ģimenisko attiecību, attiecību starp brāli un māsu, grāmatas nebūtu. Leonīda Antona māsai Rasmai Bodniecei jau bija uzrakstīts manuskripts. Tas bija izšķiroši — Visocka kungam stāsts patika.
Lai arī Luāna Loinerte ir vairāku grāmatu autore, tomēr atzīst, ka satikšanās dienā ar Rasmu Bodnieci bija nobijusies, atstājusi kādu savu iepriekšējo grāmatu un gaidījusi, kas notiks. Par pārsteigumu pašai, bija jāķeras pie grāmatas rakstīšanas, un sadarbība ar māsu izvērtās laba.
Nav ne reizi satikusi
Grāmatas autore ne reizi nav satikusi Leonīdu Antonu. Kāds viņš izskatījās, uzzināja no fotogrāfijām, rakstīja, balstoties uz citu atmiņām. “Rasmai ir fenomenāla atmiņa. Par notikumiem Sibīrijā nekas nav manis izdomāts. Māsa atcerējās dialogus. Atminējās, ko kurš teica. Sibīrijas atmiņās no sevis esmu pielikusi vien emocijas,” teic Luāna Loinerte. Tālākie notikumi pēc Sibīrijas balstīti uz citu atmiņām. “Nu ko es pati? Kā var rakstīt par cilvēku, kuru nepazīsti? Mēģināju klausīties, ko stāsta citi. Tikos ar tiem, kuriem bija laiks. Daži paši pieteicās, uzzinot, ka tiek rakstīta grāmata,” stāsta autore. Saprast, “uztaustīt” skolotāju palīdzējis arī kāds video, kurā Leonīds Antons filmēts fizikas kabinetā, rādot savu jaunāko fizikas grāmatu.
Skrīveru pravietis
Sākotnējais grāmatas nosaukums bija “Skrīveru pravietis”. “Tekstā mēģināju rakstīt, kad un kam viņš pravietojis. Nosaukums bija domāts kā filozofija, ne kā Bībeles personāžs, bet nesanāca. Viņa audzēkņi bija pieradināti pie uzrunas — Šefs. Pie tā arī paliku, to man ieteica Māris Skudra,” stāsta autore un atzīst, ka bijis brīdis, kad šaubījusies, vai grāmatā vispār ir par Leonīdu Antonu, jo rakstījusi pēc citu cilvēku stāstītā. “Tomēr viss dzīvē saistīts, tā ir ne tikai par cilvēku dižgaru, bet par Skrīveriem, par vēsturi, viņa laikabiedriem. Tā ir “Zaļā zeme 2”, vien uzvārdi un cilvēki ir īsti,” viņa teic. Dzīvesstāsta rakstīšana bija pētniecisks darbs. Piemēram, visi zināja, ka Šefs savā pēdējā dienā bija izrādē Operā. Tomēr neviens nevarēja atminēties tās nosaukumu. “Gāju uz Operu un arhīvā lūdzu sameklēt tās dienas repertuāru. Izrādījās, ka tajā dienā bija koncerts. Rasmai Bodniecei ir laba atmiņa, bet ko viņa kā bērns var atminēties no 1949. gada 25. marta? Viņa teica, ka izvešanas dienā visi darbi bija padarīti, tātad tas notika sestdien. Tomēr kalendārā tā bija piektdiena. Lielā piektdiena,” stāsta Luāna Loinerte.
Atmiņas par Leonīdu Antonu
Uldis Riekstiņš, skolas absolvents
Par Šefu vienmēr ir, ko teikt. Viņš bija labs skolotājs, fizika man patīk vēl šodien. Ar ko viņš bija īpašs? Leonīds Antons mums ļāva pārkāpt robežas, ko daudzi skolotāji neļautu. Atminos dažādas nianses, kuras negribu uzskaitīt, bet, ja mani bērni tā darītu, teiktu — tā nav labi darīt! Bet viņš atļāva. Tā bija viņa gudrība mūs audzināt — likt domāt pašiem, un tas deva plašāku skatu uz dzīvi. Viņa nopelns ir arī tas, ka uz dabu, saviem pienākumiem, atbildību pret citiem skatos citādāk.
Ģirts Pauriņš, 33. izlaiduma absolvents
Uz Skrīveriem atnācu 9. klasē no toreizējās Stučkas. Man bija pozitīvs pārsteigums, kā skolā tiek risināti jautājumi, kāda atmosfēra — skolēns nav sliktais, bet līdzvērtīgs. Draudzība ar Antonu veidojās viegli, viņš skolēnu neuzskatīja par niecību, spēja “nolaisties līdz mūsu līmenim”. Labi izturējās pret visiem, arī tiem, kas mācījās sliktāk. Viņam līdzi mežā veidot takas gāja mācībās ne tie cītīgākie skolēni. Un tas deva pašapziņu — varam paši lemt, kā dzīvot. Pati dzīve jau pierādījusi, ka “izsitas” tie, kas ir bijuši aktīvi, nevis pasīvi teicamnieki. Skolas gadi ar Antonu bija piedzīvojums! Gadā, kad dibināja Tautas fronti, ar draugu mežā izrakām bunkuru. Tas sabruka vien nesen. Skolotājs deva mums šo brīvdomības garu — tu vari būt citādāks, tu vari domāt citādāk, tas ir “ok”. Viņš man mainīja dzīvi. Ar viņu jūtos bagātāks. Salidojumos ar klasesbiedriem vienmēr aizejam līdz Šefa kabinetam.
Ģirts Kaķis, 29. izlaiduma absolvents
Takas, mugursoma, maize, spainis, tējas paciņa ir atmiņas no piedzīvojumiem mežā. Pasmēlām no Dīvajas ūdeni, sakūrām ugunskuru, tērzējām un strādājām. Šī rupjmaizes un tējas garša joprojām ir atmiņā. Arī fizikas stundas patika, Antons nekad nelasīja no grāmatas, stāstīja kā augstskolā. Viņš bija klases audzinātājs, bet tāpēc augstāku atzīmi fizikā nedabūjām. Bijām palaidņu klase, viņš mēdza arī dusmoties. Man tiešām kauns atcerēties visus nedarbus, nereti sastrādātie mēsli bija lieli, tomēr viņš sargāja no skolas vadības dusmām, strostēja pats. Bija gadījums — kāds no skolas pacēla dzelzceļa barjeru un salauza. Tajā laikā par to varēja aizsūtīt uz koloniju. Antons vāca parakstus, panāca, ka neaizsūta. Kas būtu, ja šo cilvēku aizsūtītu? Dzīve sabojāta. Viņš nebaidījās cīnīties par mūsu likteņiem.
