Šodien Ikšķiles vidusskolā notiek Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) iniciatīvas “Skolnieks, kuram es gribu pateikt paldies”, un “Pedagogs, kuram es gribu pateikt paldies” noslēguma pasākums. Turp devusies arī Kokneses novada Vecbebru Profesionālās un vispārizglītojošās internātvidusskolas (VPVI) 9. klase kopā ar skolotāju Daigu Andersoni.
Pārsteigumu gatavo slepus
Šīgada sākumā VBTAI izsludināja konkursu, dodot iespēju skolēniem un skolotājiem novērtēt īpašos cilvēkus, kuri viņu dzīvēs bijuši nozīmīgi. Piesakot savus nominantus, iesūtīto darbu autoriem bija jāpastāsta par cilvēku, kurš devis kādu nozīmīgu dzīves mācību vai palīdzējis ar savu piemēru vai konkrētu rīcību. Pieteikumu varēja veidot dažādi — kā eseju, prezentāciju, fotokolāžu, taču īpaši gaidīti bija videopieteikumi. VPVI pavasarī vēl 8. klases audzēkņi izlēma pateikties savam īpašajam cilvēkam — klases audzinātājai, latviešu valodas un literatūras skolotājai Daigai Andersonei.
“Piedalīties iniciatīvā “Pedagogs, kuram es gribu pateikt paldies” mūs pamudināja Lības tante,” stāsta 9. klases skolniece Sigita. Lības Zukules vārds bebrēniešiem nav svešs, viņa ir bijusī skolotāja, nekad neaptrūkstoties idejām un enerģijai, aktīvi darbojas Sarkanajā Krustā, veic brīvprātīgo darbu. Gatavojot videopieteikumu, klase sadarbojās gan ar Daigas mammu, gan viņas pamatskolas laika klases audzinātāju — videomateriālā iekļauta gan eseja par skolotāju, gan fotogrāfijas no laika, kad skolas solā sēdēja pati Daiga. Īpaši aizkustinošs mirklis izveidotajā video ir priekšnesums, kurā visa klase dzied skolotājas mīļākās dziesmas. Uzzinot, ka pieteikums izvirzīts finālam, jau maijā pārsteigumu audzinātājai atklāja svinīgā un sirsnīgā pasākumā. “Skolotāja raudāja, mēs arī raudājām,” atceras devītie.
Kā daudzbērnu mamma
“Kad piektajā klasē par mūsu audzinātāju kļuva skolotāja Daiga, mēs bijām nevaldāma, mežonīga un nepaklausīga klase, bieds skolotājiem,” stāsta Ligita. “Nesaprotam, kā skolotāja mūs savaldīja.”
Te nav paraugklase, un piecpadsmit skolēni ar dažādiem likteņiem un dzīvesstāstiem nav paraugbērni. Viņi ir tādi paši jaunieši kā ikvienā citā skolā — aktīvi, kūtri, atsaucīgi, noslēgti, atvērti un draudzīgi. Darbs, ko šīs klases audzināšanā, līdzi dzīvojot ikvienam, ieguldījusi skolotāja Daiga Andersone, ir liels.
“Esam lielākā un viena no draudzīgākajām klasēm skolā. Tomēr mums katram ir savs raksturs un dažreiz “iet augstos toņos”, esam diezgan lieli spridzeklīši. Pasakām viens otram visu, ko domājam, pastrīdamies, bet vienmēr visu cenšamies izrunāt,” skolotāja stāsta par saviem audzināmajiem tā, kā mammas mēdz runāt par saviem bērniem. Viņa pasmejas, ka arī jūtas kā daudzbērnu mamma. “Parastajā skolā bērni pēc stundām aiziet mājās, un tālāk ar viņiem darbojas vecāki, bet internātskolā vairumā gadījumu vecāku lomu uzņemas klases audzinātāji. Un dara to, kas skolotāja darba pienākumos nav rakstīts — mēs esam izmeklētāji, kārtības sargi, psihologi. Kādreiz darbdiena ievelkas pat līdz pusnaktij. Ir, ko papūlēties, lai tiktu galā. Ja vecāki ir atsaucīgi un seko līdzi bērna gaitām, parūpējas, lai bērns dotos uz skolu, seko līdzi sekmēm, sazinās ar skolotāju, tad cīņa nav bezjēdzīga. Dažkārt, pārnākot mājās, ir pilnīgs spēka izsīkums, tomēr esmu gandarīta par paveikto. Strādāt internātskolā nav viegli. Bērnu ir daudz un dažādi, katram no viņiem savs liktenis. Kopā ir daudz jādzīvo un jāpārdzīvo.”
Būs, ko atcerēties
Paralēli matemātikai, ķīmijai, bioloģijai un citiem mācību priekšmetiem devītie apguvuši kaut ko ļoti svarīgu — līdzjūtību. Iepazinuši došanas prieku un nezina, ko nozīmē garlaicība. Konkursi, akcijas, pasākumi, labdarība — tā ir cilvēcības stunda, kas nav nevienā mācību programmā.
Vai jauniešus viegli motivēt? “Ja no mazākajām klasēm iesāc, tad bērni pamazām pierod pie tā, un citādi nemaz nevar. Visu darām kopā, labprātīgi piespiedu kārtā, un aktīvākie pamudina kūtrākos,” atklāj skolotāja. “Esam aktīvi un cenšamies izmantot visas iespējas. Mazākiem esot, bijām “Staburaga” bērnu lappuses “Runčuks Punčuks” bērni, sūtījām zīmējumus, priecājāmies par balviņām. Paaugoties piedalāmies visur, nelaižam garām nevienu labu iespēju.” Skolotājas mudināta, klase veiksmīgi startējusi daudz dažādos konkursos, gūstot darbošanās prieku, pārliecību par saviem spēkiem, kā arī balvas. Zīmējumu konkurss pērn pavēra iespēju visai klasei bez maksas apmeklēt hokeja maču Rīgā.
“Aktīvi esam ne tikai konkursos, arī paši protam priecāties — pabeidzot pamatskolu, būs daudz atmiņu, kas fiksētas fotomirkļos, būs, ko atcerēties,” teic skolotāja un piebilst: “Īsti nezinām par skolas tālāko likteni, kas un kā būs, bet vismaz priecājamies, ka mums būs iespēja te pabeigt pamatskolu. Pagājušajā gadā klasē bija 21 skolēns, šogad par septiņiem mazāk — kad sākās ažiotāža par skolas pastāvēšanu, vairāki vecāki sameklēja citu mācību iestādi. Lai kā būtu, devītie jau domā par izlaidumu, krājam naudu ballītei.”
Stereotipus lauzt grūti
“Mēs mēģinām parādīt, ka neesam tikai patērētāji,” stāsta Daiga, atzīstot, ka lauzt stereotipus ir grūti. “Sabiedrība uz internātskolas audzēkņiem skatās ar neuzticību. Sadarbojoties ar Sarkano Krustu, šoruden gribējām palīdzēt vietējiem senioriem sanest malku. It kā izdevās vienoties, taču beigās labos nodomus izjauca neuzticēšanās — vai tad šīs skolas bērni strādās, un kas atbildēs, ja kaut kas notiks, nesot malku.”
Retajam ir tik maz, ka nav, ko dot citiem. Daiga savējiem iemācījusi, ka jādalās — vecļaudis, vientuļie seniori, dzīves pabērni ir tie, ko devītie cenšas iepriecināt. Cilvēki, kuri nokļuvuši aprūpes centrā, nav tikai cienījama vecuma vientuļi seniori — no slimībām, vientulības, negaidītiem dzīves pavērsieniem nav pasargāts neviens. Jau trešo reizi klase brauks ciemos uz sociālās aprūpes centru “Pārdaugava” Rīgā. “Katrā viesošanās reizē sagatavojam priekšnesumu, pagājušajā reizē tas bija mūzikls. Skolā divus gadus iestudējam mūziklus, arī šogad plānojam. Jo vairāk dara, jo vairāk paspēj izdarīt, un skatuve ir vieta, kur var realizēt savu enerģiju. Galvenās lomas — skaļākajiem, aktīvākajiem. Ja pēc tam jūties kā pēc kārtīga darba kartupeļu talkā, tātad viss paveikts godam,” stāsta audzinātāja. “Rīkojam pasākumus senioriem arī pie mums skolā, un citas sajūtas rodas, saprotot, ka mēs varam palīdzēt, mēs varam dot.”
Raksta senioriem
Šoruden, atsaucoties skolotājas ierosinājumam iesaistīties biedrības “No sirds uz sirdi” projektā “Tu neesi viens”, devītie kļuvuši par “eņģeļiem”. “Uzzināju par Līgas Uzulnieces aicinājumu — iepriecināt aprūpes centros dzīvojošos seniorus, cilvēkus ar veselības problēmām, nosūtot viņiem ar roku rakstītu sveicienu. Pirmos 35 apsveikumus kopā ar rudenīgu ziedu pušķiem un āboliem nogādājām sociālās aprūpes pansijā Iršos, pēc tam vairāk nekā 40 apsveikumu aizvedām uz sociālās aprūpes centru Sausnējas pusē,” stāsta Daiga Andersone. “Daļai vecļaužu ir piederīgie, kas raksta, bet daļai nav neviena, un viņi vairs vēstules negaida. Vēlāk aprūpes centra direktore rakstīja: “Nevarēju iedomāties, ka vienkāršs apsveikums var radīt tādu saviļņojumu.” Mēs apņēmāmies ik mēnesi rakstīt vēstules un sūtīt sveicienus, uzmundrinošus novēlējumus. Svarīgākais taču ir vienkārša cilvēciska uzmanība, saules stariņš ikdienā. Un to nevar nopirkt. Darot labos darbus, paši kļūstam labāki.”
Viedokļi
LIGITA: Pateicoties audzinātājai, esam ļoti aktīvi. Nespēju iedomāties ikdienu, kurā mēs neko papildus nedarītu, nekur nepiedalītos. Pie skolotājas varu vērsties kaut vai nakts laikā, viņa nekad neatteiks un palīdzēs. Viņa ir kā otra mamma.
SIGITA: Skolotāja Daiga ir ļoti aktīva, radoša, ar viņu nekad nav garlaicīgi. Vakaros bieži apsēžamies mūsu klasē pie apaļā galda, runājamies. Viņa ir cilvēks, kuram var uzticēties. Skolotāja man pat palīdzēja izvēlēties dzimšanas dienas dāvanu mammai.
GITA: Esmu no Aizkraukles, šajā skolā mācos no 5. klases. Priecājos, ka esmu nonākusi te, jo iepriekšējās mācību iestādēs nespēju iejusties. Šeit jūtos kā lielā ģimenē, gan pateicoties saviem klasesbiedriem, gan skolotājai Daigai.
ELĪNA: Skolotāja Daiga dažreiz ir skarba, bet ar viņu vienmēr var izrunāties, ja ir problēmas ģimenē vai kaut kas tāds, ko nevienam negribas stāstīt, viņa vienmēr palīdz ar padomu. Daiga ir kā psiholoģe, un ar viņu ir ļoti viegli saprasties.
KLINTA: Mūsu audzinātāja ir ļoti jauka, atsaucīga un izpalīdzīga. Man šajā skolā šis ir pirmais mācību gads. Te ļoti ātri pieradu, klasē visi ir draudzīgi. Jūtos tā, it kā šajā skolā mācītos sen, jau pirmajās dienās biju kā starp savējiem.
