(10. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 12. augusta numurā.)
Kādu dienu es, māsiņa un lielais brālis bijām jau gana paaugušies, lai saprastu, ka ir ne vien skaisti jāizskatās, bet arī jāsmaržo. Tas attiecināms kā uz kaķiem, tā arī uz cilvēkiem. Man šad tad ir gadījies nejauši uzost saimnieka smaržas. Ja godīgi, tad man nepavisam neiet pie sirds tas aromāts. Tādēļ nolēmu, ka mums saimniekam jāpalīdz. Tā teikt, jāparāda, kas ir īsts aromāts, patīkams. Diemžēl todien mūsu prieks aprāvās ar brangu mācību par to, ka gaumes mēdz būt dažādas.
Mēs klusi klusītiņām lavījāmies pa gaiteni ar katru soli tuvāk tam jaukajam plauktiņam, kurā cilvēki liek savus apavus, kad tos nenēsā. Paļaujoties uz ožu, ātri vien atradām saimnieka skaistās, melnās darba kurpes. Uh, kāda laime bija ar savu kaķa dabisko odekolonu iesmaržināt tās. Jā, nu ikvienam kaķim ielās saimnieks šķitīs pievilcīgs!
Bet, tavu nelaimi, saimnieks ātri vien atklāja mūsu it kā nedarbu. Viņš sacīja, ka tā esot nesmuka rīcība, patvaļa! Vārdu sakot, saimnieks bija saskaities ne pa jokam, mukām kur nu kurais varēja aizmukt un ilgi acīs nerādījāmies. Kauns par saimnieka apbēdināšanu. Gaumes tiešām mēdz būt dažādas, tagad mēs to saprotam, kā arī saprotam to, ka nevaram citiem uzspiest savas domas un patiku.
Teksts:
Jans Ikes un Laura Soboļeva
(Turpmāk vēl.)
