(25. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
249. diena
Dāvanā esam saņēmuši ceļotājiem daudz noderīgu lietu, bet vakarā ejam skatīties strūklaku šovu — tas ietver gaismas, mūziku un ūdens strūklas. Burvīgi! Strūklaka būvēta 1929. gadā, un gadā tā piesaista 2,5 miljonus tūristu. Un šovs ir bez maksas! Ziemā to var skatīt tikai piektdienās un sestdienās, bet vasaras tūrisma sezonā katru dienu no otrdienas līdz svētdienai.
250. diena
Dodamies apskatīt Gueļa parku un Svētās Ģimenes baznīcu — La Sagrada Familia. Parks tiek uzskatīts par kataloniešu arhitekta Antonio Gaudi vienu no lielākajām darbu apkopojuma vietām. Tas ir Karmela kalnā. Sākumā šī parka ideja bijusi veidot ekskluzīvu privātu ciematu — dārzu ar 60 mājām, taču tas neizdevās, jo pēc mākslinieka nāves ģimene šo parku uzdāvināja Barselonas pilsētai, padarot to publiski apskatāmu. Tikai ieeja te ir 8 eiro. Apskatām visu, ko var apskatīt bez maksas, un vēlāk atrodam arī nelielu izstādi, kurā ir viss par Gaudi.
Tālāk dodamies uz Svētās Ģimenes katedrāli, kuras autors arī ir Gaudi, un tā piesaista 3 miljonus tūristu gadā. Pirms 100 gadiem te bijis klajs lauks, un pilsēta gadu gaitā izaugusi ap to. Pagājušajā gadā tika pabeigti 75% tās būvniecības. Pilnībā katedrāli plānots pabeigt 2026. gadā, kas būtu 100 gadus pēc Gaudi nāves. Un katra nopirktā biļete palīdz īstenot šo ieceri.
251. diena
Šodien pēdējā diena Barselonā. Vēl tikai aizskriesim līdz La Rambla ielai. Slavens spāņu dzejnieks Federiko Garsija Lorka ir teicis: “Šī ir vienīgā iela pasaulē, kura varētu nekad nebeigties.” Tā sākas Katalonijas laukumā un beidzas līdz ar Kolumba pieminekli. Ir tāds teiciens — ja neesi gājis pa šo ielu, nevari teikt, ka esi bijis Barselonā. Taču te arī jāuzmanās no kabatzagļiem. Redzam arī gotisko Barselonas daļu, kas ir pilsētas vecākā daļa. Šauras ieliņas ar skaistām baznīcām, laukumiem un tirdziņiem.
252. diena
Šodien laiks doties tālāk. Mēģināsim tikt līdz Andorai. Tā kā ar stopēšanu neveicas un esam nogājuši lielu ceļa gabalu, nolemjam kādu gabalu pabraukt ar vilcienu. Vismaz tikt ārā no Barselonas. Esam aizbraukuši krietni tālāk, nekā norādīts biļetē. Izkāpjam no vilciena un redzam — jāiet cauri īpašai sistēmai, jānodod biļete, un tur priekšā policija. Domājam, kur sprukt, bet tad no vilciena izkāpj bērnu koris un viņiem atver īpašas durvis izkļūšanai no stacijas. Ar bērniem kopā pa tām arī “izšmaucam”.
Esam Manresā, jau tālu no Barselonas. Tagad zinām, ka jābrauc “par zaķi”, tikai ārā jākāpj nevis galastacijā, bet iepriekšējā pieturā kārtīgos laukos, kur neviens neko nepārbauda.
Tālāk atkal stopējam, un apstājas kāds misionārs, kurš kopā ar sievu palīdz ielas bērniem tikt galā ar atkarībām. Esam tikuši līdz Bergai, ļoti skaistai pilsētiņai kalnos. Laikam šī ir skaistākā Spānijas daļa. Turpinām stopēt. Apstājas viena meitene, kas arī ceļojusi ar stopiem. Viņa mums piedāvā naktsmājas. Jauki, tomēr nolemjam doties tālāk. Stāvot ceļa malā, pamanām policijas mašīnu. Mūs brīdināja, ka par stopēšanu nepiemērotā vietā var sodīt, esam pamatīgi nobijušies. Taču piebraukušie policisti saka, lai ejam 100 metru uz priekšu, tur būšot labāk. Esam šokā, bet ejam uz viņu norādīto vietu. Taču nemaz tik jauki tur nav. Tomēr izdodas apstādināt divas mašīnas un pabraukt vēl kādu gabaliņu. Viena meitene mūs ieved kempingā, kur uzceļam telti un varam ieiet arī dušā. Vēl kāda meitene mums sarunā mašīnu līdz Andorai, kas ir 40 kilometru attālumā. Lieliski!
253. diena
Ar sarunāto vedēju braucam uz Andoru. Ko zinām par šo valsti? Tā ir tūkstoš gadu sena. 16. mazākā valsts pasaulē platības ziņā un 11. mazākā iedzīvotāju skaita ziņā. Tajā ir 85 tūkstoši iedzīvotāju — gan pastāvīgo, gan iebraucēju. Te ražo tabaku, un tā ir lētāka nekā Spānijā vai Francijā. Viena no retajām valstīm Eiropā, kurā joprojām atļauts smēķēt iekštelpās publiskās vietās. Šī ir vienīgā valsts pasaulē, kur valda divi prinči, tie dala vienu pozīciju, bet neviens no viņiem nav no Andoras. Viens ir Francijas prezidents Fransuā Olands, otrs — no Sicīlijas salas. Tā ir arī vienīgā valsts, kur viens no tās vadītājiem ir citas valsts ievēlēts, bet otru vadītāju iecēlis citas valsts galva — šajā gadījumā pāvests. Te kataloniešu ir oficiālā valsts valoda, un te ir beznodokļu zona, tāpēc viss ir lētāks. Taču te nav kazino, nav striptīzklubu.
Te ir brīnišķīgs infocentrs. Mums par brīvu iedod grāmatas un bukletus un vēlāk vēl pajautā, kā mēs domājam, kā uzlabot tūrismu valstī?
Te patiešām ir skaisti, tā ir Pireneju galvaspilsēta. Te ir arī pilns ar tūristiem — vasarā tie, kam patīk staigāt pa kalnu takām, ziemā — slēpotāji. Galvaspilsēta ir ļoti skaista, un tai blakus daudz citu mazu pilsētu, taču viss saplūdis kopā — vairs nevar atšķirt, kur viena sākas un kur cita beidzas. Diemžēl mums nav laika izstaigāt visas skaistās kalnu takas, taču, ja būtu iespējams, mēs te paliktu. Skati ir neaprakstāmi.
Vietējo iedzīvotāju gan te ir maz, vairāk franču un spāņu, bet Andoras pilsonību iegūt nav nemaz tik viegli. Turpretī vietējiem esot daudz privilēģiju, un šī esot bagāta tauta.
Mūsu nākamā pieturvieta ir Monako. Taču mums jāatgriežas Spānijā un tad caur Franciju turp. Taču izkļūt no šīs valsts ar stopiem nav nemaz tik viegli, tas būtu tā, kā stopēt Rīgas centrā. Tāpēc braucam ar autobusu un pēc brīža jau esam tuvākajā Spānijas ciematā. Tad jāsasniedz Francijas robeža, un tā pa mazam gabaliņam uz priekšu.
Ilgi nav jāgaida, piestāj viena mašīna, un dodamies uz robežu. Šķērsojam lielāko kalnu ieleju Eiropā, apkārt 3000 metru augsti kalni, skats brīnišķīgs. Galvenais, kas jāredz ceļojot, ir daba, ar to mums ir liela saikne, ko nezin kāpēc cenšamies pārraut, arvien attīstot tehnoloģijas un urbanizējoties.
Esam uz Spānijas un Francijas robežas. Nu jātiek uz Marseļu, Kannām, Nicu un Monako.
254. diena
Meklējam ceļu, kur varam stopēt uz pirmo lielāko pilsētu Francijā. Taču izrādās, ka 2,5 stundu ilgo braucienu varam mērot ar autobusu, kas maksā tikai vienu eiro! Kad tiekam galā, mēģinām noskaidrot, kā tikt tālāk, taču viss velti. Te neviens nerunā angliski. Uzrakstām norādi un mēģinām stopēt. Te uz lielceļa visur ir kameras, cerams, kāds apstāsies ātrāk, nekā atbrauks policija, par kuru esam dzirdējuši visādus trakus nostāstus. Bet mums paveicas. Apstājas viens vīrietis, ar kuru runājam par sportu un veselīgu uzturu, jo viņš ir regbija treneris un uztura speciālists. Kad atvadāmies, esam pusceļā līdz Kannām.
(Turpmāk vēl.)
