Divu ievērojamu vīru — Raimonda Paula un Jāņa Streiča — gadā dzimusi bebrēniete Daina Lapiņa. Viņiem visiem šis ir 80. jubilejas gads.
“Cūkkalni”. Tā sauc sētu, kur dzīvo Lapiņu jaunā un vecā paaudze. Nams ir sens. Piebūve celta 1935. gadā, citas informācijas par ēku nav. Savulaik mājām bijis vārds “Jurči”, bet, kad tā nonākusi muižas īpašumā, nosaukta par “Cūkkalniem”. “Varbūt nepatika tie, kas te dzīvoja, ierieba,” spriež Daina Lapiņa. “Mana vīra vecmamma bija pirmā no Lapiņiem, kas te sāka saimniekot, un te nu es esmu. Atskrēju vīram līdzi, ieprecējos,” viņa smej.
Atrāda kā lāci
Daina Lapiņa sevi par bebrēnieti sauc kopš 1958. gada decembra. Tā ir diena, kad viņa ieradās Bebros. Bija sniegputenis. Ceļu viņa zināja aptuveni, jo reiz bija bijusi vasarā. Tomēr tajā vakarā atmiņa pievīla — kā solis uz priekšu, tā grāvī. No grāvja ārā, solis uz priekšu, un atkal ķeza — kupenā. “Biju piemirsusi, ka ceļš ir līkumains. Gāju kaimiņmājā, vaicāju palīdzību, tante mani pavadīja līdz pat namdurvīm. Vidvuds (vīrs — aut.) strādāja, bija nosūtīts uz kādu vietu, tāpēc mani sagaidīja viņa vecāki. Lai gan negaidīja vis — domāja, ka tik vēlu vairs nebūšu,” iesmejas jubilāre. Dainas vīrs Vidvuds Lapiņš strādāja Siguldas meliorācijas stacijā. Viņam darbs bijis arī Stalbē, kur jubilāre strādājusi veikalā. Te arī viens otru ieraudzīja un iepazinās. “Vidvuds šņabi ar draugiem pirka,” smejas Daina, piebilstot: “diez tādas lietas jau nevar teikt!”
Abi laulību reģistrēja bez vecāku klātbūtnes, vien draugu lokā. Vecākiem tikai pateica — tāds notikums bijis. “Bet, kad atbraucu, vīratēvs pateica — nekā nebija! Kā tas var būt, ka Vidis ir apprecējies, bet kāzu nav bijis?” atminas jubilāre. “Mani kā lāci pa kaimiņu mājām izvadāja, atrādīja un lika visus aicināt uz kāzām. Tās nosvinējām Vecgada vakarā radu, draugu un kaimiņu lokā.”
Nav atsevišķu šķīvju
Abas saimnieces — Daina un vīramāte — vienā mājā sadzīvojušas labi. Viena saimniekoja, otra ne — iesmejas jubilāre. Vecie un jaunie satikušies vien pie galda. Viņa atminas gadījumu, kad mājās ieradies revidents pārbaudīt, kur viņas trauki un kur veco Lapiņu trauki. “Kā jauna ģimene prasījām piemājas zemi klāt, bet noteikumi bija strikti — jādzīvo atsevišķi. Mani kā muļķi visi bīdīja — ej, ej, rādi saimniecību, bet es neko nezināju. Šķīvju atsevišķu tak nebija, bet kaut ko jau rādīju, ko citu darīsi?”
Jubilāre slavē vīramāti, kas bijusi liela saimniece. “Mācēja labi ēst gatavot, bet es tikai pankūkas cept un kartupeļus vārīt,” iesmejas Daina. “‘‘Cūkkalnos” tiešām gatavoja dūšīgi, jo viesi mājās bija bieži. Daudzi brauca ar draugiem un draugu draugiem. Svinēja Jāņus, kapusvētkus, Jauno gadu, Ziemassvētkus mazāk, jo nedrīkstēja ar spozmi. Savukārt man nebija ķēriena uz ēst gatavošanu, mamma daudz strādāja, neierādīja, saimnieciskie darbi bija otrajā plānā. Man arī patika labāk lopus barot, tiem receptes nevajag, ēdīs visu, ko dos,” noteic sieviete.
Kopa buļļus
Daina Lapiņa ir apguvusi apdrošināšanas speciālista arodu. Tomēr tas nav gājis pie sirds viena iemesla dēļ. Neveicies ar līgumu slēgšanu, jo nemācēja iestāstīt. Pie sirds gājis darbs veikalā, kur darbojusies līdz ierašanās brīdim Bebros. “Biju pārsteigta, ka te veikalus nacionalizēja, ģimenes izsūtīja, mums Stalbē tas gāja secen. Lai gan otrajā izsūtīšanas tūrē vecotēvu un vecmammu atvedu šurp, lai paglābtu, jo bija lielsaimnieki.”
Sākotnēji Bebros strādājusi dažādus darbus, bet vēlāk dabūja uzskaitvedes amatu, tad grāmatvedes — rēķināja algas. Ir strādājusi arī pie lopiem sovhoztehnikuma buļļu fermā. “Tā bija nolaista, jo strādāja šādi tādi, kuriem nekas nerūpēja. Vidvuds reiz teica: “Paņemsim, savedīsim kārtībā, pastrādāsim, izstumšu mēslus.” Savukārt es pabaroju lopus. Tā septiņus gadus tur arī nostrādājām. Tik ilgi, kamēr bija veselība… Biju arī kasiere ciemā, aizgāju 1991. gadā. Pensijā.” Arī “Cūkkalni” savlaik bijusi liela saimniecība, ko veidojis Dainas vīrs, tomēr arī viņam veselība sašķobījās, 2003. gadā aizgāja mūžībā. Saimniekot mēģinājis dēls Jānis, tomēr, saskaroties ar dažādām ķibelēm, nolemts — pietiek! Tagad saimniecībā ir vien suns un kaķis.
Nedēļu dzīvo mežā
Jubilāres vissiltākās atmiņas ir par bērnību. Uz Stalbi viņai vēl šodien nesas prāts.
“No kara laika atceros vāciešus. Viņiem vienmēr bija šokolāde, ar ko cienāt. Vienkārši cilvēki. Māja bija ceļa malā. Kad vācu armija sāka atkāpties, tur ierīkoja lazareti. Vēl šodien atmiņā ir kāds kareivis. Viņu ienesa uz dēļa. Kājas vienās asinīs. Pārsējs nespēja uzsūkt, tās plūda. Toreiz kā bērns ar ziņkārību skatījos, bet tagad aizdomājos — droši vien, ka cilvēkam kājas bija jāzaudē. Šausmīgs skats.”
Savukārt, kad nāca krievi, ģimene muka uz mežu, kur pavadīja nedēļu. “Bija silts rudens, man ļoti patika!” viņa atminas. “Dzirdēju šāviņus, bet jutos drošībā. Pie ratiem, zem kuriem gulējām, bija piesietas govis, zirgi. Ļoti jauki! Lasīju ogas, bet vienā reizē lodes žvīkstēdamas pāri svilpa, un viena nokrita netālu no manis, bet mīkstās sūnās nesprāga. Pārbijos, ņēmu kājas pār pleciem, bet sajaucu puses — skrēju prom no nometnes. Tad nu visiem bija lielie smiekli. Bet, kad atgriezāmies, mājas bija izcūkotas — istabas piebradātas un, piedodiet, “pietaisītas”.”
Skaistākais laiks
Ceļa malā dzīvojot, nācies redzēt arī to, kā apsargātus cilvēkus mašīnās ved — kaut kur ved. “Iespējams, izveda. Es jau nesapratu. Mūsu ģimeni represijas neskāra, bet skolā vienā dienā pazuda klasesbiedri. Tos naktī paņēma ciet. Tagad domāju — kāds šausmīgs nodarījums cilvēcei, nav vārdu! Arī Lapiņus izsūtījums neskāra. 1948. gadā kolhozs jau dibinājās, priekšsēdētājs veco Lapiņu brīdinājis — lai stājas iekšā. Iespējams, citādi būtu izvedamo sarakstos. Kad viņam prasīja, kā patīk kolhozā, vienmēr atbildēja — labi! Būs vēl labāk, viņam noteica. Bet toreiz jau cilvēks nebija vērtība. Kolhozs cilvēkus iejūdza, atminos mammu, kas cieta… Lai gan biju vienīgais bērns, viņai jau nebija laika mani lutināt, daudz kreņķu un darba, tēvs nomira, kad man bija desmit gadu. Nu ir atvieglojums, ka Latvija brīva, vairs neesam pakļauti citām varām. Nav vairs sašautu kāju, ebreju apšaušanas… ” viņa domā. Un, kad no karu temata pārejam uz rimto dzīvi vecumdienās, viņa atzīst, ka sen vairs neskatās filmas ar vardarbību, šaušanu, labāk — romantiku. “Mans skaistākais laiks ir jaunība. Bērnus arī nebija grūti audzināt, palīdzēja vecmamma. Ar vīru kopā korī dziedājām, Dziesmusvētkos trīs reizes bijām…” Dzīvē būtu lielāks prieks, ja būtu veselība — rokas un kājas neklausa. “Nevaru vairs iet, kur gribu, jāgaida, kad kāds vedīs… Sēdēt un tarkšķēt varu, bet, kad jāiet un jādara, nav tik labi. Palīdz bērni. Bet man ir četri mazbērni un trīs mazmazbērni. Prieks!” ◆
