Īsti veči dzer alu un uzkož speķīti — tā pašmāju TV šovā “Īstie veči” savus ikdienas paradumus raksturo dalībnieks Jānis Mednis no Skrīveriem. Resnīšu šovs Latvijā vēl nebijis, un, tā kā aptaukošanās vairs nav tikai amerikāņu nācijas problēma, tad daudziem jau iemīļots šis veselīgu dzīvesveidu popularizējošais un humorpilnais “dzīves seriāls”. Ja ne līdzīgas problēmas ar lieko svaru liek vērot vīrus, tad kaut vai cilvēciskā vēlme patīksmināties — re, kāds es smuks un slaids, un kā tie resnīši kaut ko nevar! Vai arī gluži vienkārši paskatīties — izklaides pēc, just līdzi un priecāties par panākumiem.
Laba saimniece labi baro
— Mums patīk pasmieties, ka īsts latvietis sākas no simts kilogramiem…
— Nu nē! (Smejas.) Labi, labi, sveru vairāk nekā 100 kilogramu, bet šīgada laikā esmu “sarucis” — vidukļa apkārtmērs sākumā bija 139 cm, bet pēdējo reizi mērot — jau 115! Arī fiziski daudz vieglāk, zini, grūti pieliekties, kad tāds bumbulis priekšā. Tagad jāpērk jaunas drēbes, meituks sasūtīja no Anglijas, tām cita kvalitāte. Viņa jau arī “vainīga” pie mana šīgada lielā piedzīvojuma, tieši meituks, man nezinot, nosūtīja pieteikumu. Viņa mani iedrošināja. Laikam jau mums, vīriešiem, dažreiz vajag tādu mazu pamudinājumu, stimulu, lai sāktu kaut ko jaunu darīt, noticētu sev. Pakontrolēt ēdienkarti vajadzēja, tikko parādījās liekie kilogrami. Toreiz tam piegāju ar humoru — tik uzsit pa punci un priecājies, ka laba saimniece mājās un labi baro. Svarā sāku pieņemties, kad pajuka uzņēmums, kurā vairāk nekā septiņus gadus biju nostrādājis par autovadītāju. Darbā arī smagumus — mēbeles — staipīju, vārdu sakot, bija kustība. Kad paliku bez darba, tikai ikdienas rosīšanās mājās — zālīte jānopļauj, ziemā malka jāsanes, jāiekurina un ēst jāpagatavo, tie arī visi lielie darbi.
— Pamanot liekos kilogramus, mēģinājāt kādu diētu vai pasportot?
— Nē, tādēļ sanāca, ka šovā svaru nometu pirmo reizi mūžā. Tāpēc arī to darīju lēni, lai tas ir pamatīgi un uz ilgu laiku. Manuprāt, nevajag pārforsēt, darīt sakostiem zobiem. Es vairāk cīnījos ar sevi, nevis lai kaut ko kādam pierādītu. Un, manuprāt, tas ir galvenais — atrast sevī cīņassparu. Ar mazumiņu, ko esmu panācis, ir uzlabojusies veselība, labāk jūtos, bet pats galvenais — ir uzdrīkstēšanās. Mums ar Uldi bija visgrūtāk, jo bijām vissmagākie.
— Lai izliktu sevi publiskai apskatei, ir jābūt drosmīgam, zinot, cik ļoti daļai cilvēku patīk citus anonīmi kritizēt.
— Drosmei jābūt. Vienreiz piesēdos pie datora un mazliet palasīju tos komentārus, godīgi sakot, tā ir riktīga “figņa”. Un kādi ir tie komentētāji? Anonīmi raksta ķengas, paši varbūt pat pakustēt no resnuma nevar, bet apķēza citus. Nelasu vairs, un par to man galva nesāp!
Agrāk vistām, tagad pašam galdā
— No visiem pieciem šova dalībniekiem, šķiet, jums visgrūtāk bija mainīt savus ieradumus, ēdienkarti un vispār viedokli par to, kas ir veselīgi. Kā tad ir ar speķi? Iznīdēts no ēdienkartes?
— Par speķi runājot, nu neuzbaro tas! Mums saka — ēdiet vistas fileju, diētiskākā, labākā, bet kas tajās filejās ir iekšā?! Mēs arī vistiņas audzējām, bet tādā ātrumā, kā tas notiek fermās — dažos mēnešos, broilerīti normāli izaudzēt nevar. Tad viņam jāgrūž pa visiem galiem iekšā. Ēd tādu un pats “briesti”. Pati labākā ir liesiņa cūcīte, un pati garšīgākā ir speķmaizīte — par pretējo mani neviens nepārliecinās. Draugs ar sieviņu bija ciemos, prom braucot prasa: Janča, kur ceļakāja? Ar speķmaizīti nepacienāsi?! Nu, apēd to maizīti — tur nekā slikta nav!
— Uz galda atgriezušies kartupeļi un kotletes vai tomēr esat pārņēmis veselīga dzīvesveida paradumus?
— Ēdu biežāk, bet veselīgāk. Visu var ēst, tikai kā pagatavo. Liesu gaļiņu var — protams, sašlikam prasās treknumiņš. Veselīgāk ir grilēt. Majonēzi, makaronus, mērcītes esmu aizmirsis, nedzeru kolu. Šajā laikā kartupeļus esmu ēdis tikai dažas reizes un tad jau likās par smagu. Manas paaudzes cilvēkiem vispār ēšanas paradumi ir atšķirīgi: gaļa, kartupeļi, riktīga miltu mērcīte ar sīpoliņiem — tāds parasts ikdienas ēdiens. Šovā puiši nesaprata, ka visam — zupai, pat kartupeļiem — maizi ēdu klāt, taču viņi jau nav dienējuši, tas ir paradums no dienesta. Pa šo pusgadu to esmu ierobežojis, tomēr prasās. Tas pats saldējums — tagad pilni veikali, pērc, kādu gribi. Bet toreiz — stāvi rindā un dažreiz netiec nemaz klāt, jo prece beidzas, taisni asaras bira. Atveda no Rīgas pusizkusušu, vairākkārt sasalušu, un ēdām gardu muti. Bet vispār, ieturot diētu, nevajag tēlot balto zvirbuli — nedrīkstu to vai šito. Jubilejā vīnu — lūdzu! Vai kaut ko stiprāku iedzert, kaut ko apēst vairāk — var. Bet otrā dienā uztaisi atslodzes dienu ar auzu klijām un kefīriņu. Pie auzu klijām šovā nācās pierast, ēdu un domāju: redz, kā — kad vistiņas turējām, viņām devām klijas, tagad pašam jāštopē. Šī vasara, lai gan pozitīvā nozīmē, tomēr prasīja smagu darbu pašam ar sevi. Visvairāk par veselīgu uzturu iemācījos Vitalitātes akadēmijā. Divas nedēļas pabiju pasakā, un tas, kas iespējams tur, mājās nav izdarāms.
Grēko abi ar suni
— Ikdienā arī gatavojat ģimenei?
— Jā, bet, tā kā ģimenē pārējie netievē, tad pārsvarā sev gatavoju atsevišķi. Tiesa, kundze man piebiedrojās un atbalstīja, nekārdinot ar veco ieradumu vakarā apēst smalkmaizītes. Baltmaizi nelietoju, bet, ja gribas, gabaliņu apēdu. Kad vecaistēvs grib baltmaizi, es taču viņam neatteikšu, tāpēc baltmaize mājās ir. Bet kā man vienu dienu sagribējās čipsus, ārprāts! Aizgāju un nopirku. Mājās vēl pagatavoju ķiploku mērcīti, un vakarā abi ar suņuku Rio, skatoties šovu, ēdām. Viņam arī čipsi labāk ar mērcīti. Uh, kas var būt labāks! (Smejas.)
— Un kā ar sportiskajām aktivitātēm?
— Labprāt panūjoju, to iemācījos šovā. Smejas, ka nūjošana domāta pensionāriem, tā nu nav! Taču, tā kā es esmu vectētiņš, ko man uztraukties. Ar riteni izbraucu. Manuprāt, ja ir tik liels svars, tad uzreiz, piemēram, skrienot, nevajag bendēt ne muguru, ne locītavas, tā tomēr ir liela slodze.
— Vai izjūtat atpazīstamību?
— Jā, tās ir diezgan pozitīvas sajūtas. Vietējās kundzes, veikalā iepērkoties un ieraugot manā groziņā kādu jogurtu vai kaut ko citu neveselīgu, ar smaidu norāda: bet, Jancīt, vai tu tādu drīksti? Bet es taču to nepērku sev! Forši, ka pienāk un izsaka komplimentu — Janci, o, cik tu labi izskaties! Tas atkal dod stimulu piestrādāt. Ir, kam nepatīk, taču es saku — neskaties, neviens ar varu neliek to darīt!
Kalnu ielas samurajs
— Filmējoties satikāt dažādus cilvēkus. Vai ne brīdi neraisījās neomulīgas sajūtas, piemēram, tiekoties ar ļoti perfektiem, trenētiem cilvēkiem?
— Tieši otrādi — nevis liek justies slikti, bet, redzot, cik daudz var izdarīt, tas dod papildu stimulu vairāk censties pašam. Liek paskatīties uz sevi un saprast, cik daudz es pats esmu “piestrādājis”, lai uzkrātu liekos kilogramus.
— Vai pēc šova ar pārējiem vīriem tiekaties?
— Viņi pa Rīgu, es Skrīveros, komunicējam telefoniski. Citreiz liekas, kaut kā pietrūkst. Bet priekšā vēl tikšanās — sestdien visi kopā Rīgā skatīsimies pēdējo sēriju.
— Kādam jābūt īstam vecim?
— Jāzina, ko vēlas panākt. Jābūt mērķtiecīgam un mazliet avantūristam. Un vēl — esmu sapratis, ka kosmetologs, manikīrs arī īstam vecim ir vajadzīgs. Latvijā jau laikam tikai biznesa veči to uzskata par normālu ikdienu. Tas ir vajadzīgs gan sevis lutināšanai, gan uzturēšanai formā. Daudzi vīrieši kautrējas, ja parasts vecis iet veikt manikīru vai, vēl trakāk, pie kosmetologa, tad uzreiz domā, ka tev kaut kas ar orientāciju nav kārtībā. Bet tas ir vīrišķīgi! Sievietes par sevi rūpējas, un kāpēc vīrietim tas nebūtu jādara? Kad man pirmo reizi veica sejas procedūru, kosmetoloģe jautāja, vai skrubītis kādreiz ir taisīts? Es tikai varēju pajautāt — kas tas vispār tāds ir?! Zosenīte no labpatikas uzmetas. Jāizbauda.
— Un kādai jābūt īstai sievietei?
— Jārada omulība mājās. Ja pārnāc un pretī tev šņācošs objekts, tad diez ko tādā vietā uzturēties negribas. Sievietei jābūt tādai, lai vīrietis grib atgriezties mājās un tur jūtas labi. Man šajā ziņā ir paveicies. Šajā nedēļas nogalē sola foršu laiku, un, tā kā kundzei pa šito vasaru arī esmu kaut ko nolaupījis, palika nepadarīti arī daudzi ieplānotie darbi, kaut kā pamazām tas jākompensē — vedīšu uz Siguldu.
— Cik ilgi dzīvojat Skrīveros?
— Esmu dzimis Lielvārdē, bet manas saknes ir Skrīveros, te dzīvoju vairāk nekā 15 gadu. Skrīveri ir mana tēva un vectēva dzimtā vieta. Dzimtas māja ir Kalna ielā, kā “Labvēlīgais tips” dzied tajā dziesmā — esmu “Kalnu ielas samurajs”.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Jānis Mednis.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Lielvārde, 1966. gada
5. jūnijs.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, autoelektromehāniķis.
ĢIMENE: bērni Jānis un Sintija, dzīvesbiedre Elga.
DZĪVESVIETA: Skrīveri.
NODARBOŠANĀS:
namatēvs.
VAĻAPRIEKS: makšķerēšana.
