Pēdējā laikā esmu ļoti satraukta — nesen vienā no televīzijas intervijām Latvijas Bankas prezidents teica, ka jāgatavojas nākamo gadu krīzēm. Bet, mīlīši, es taču vēl no iepriekšējās neesmu izkāpusi! Trakākais ir tas, ka tagad nezinu, ko grābt un ķert — to jau viņš nepateica, kādā veidā gatavoties. Var jau arī viņu saprast — slikts padomdevējs būtu, jo kādu padomu viņš man var dot, ja gadā saņem vairāk nekā 100 tūkstošus. Nekādu! Tādi cilvēki taču dzīvo bez dzīvesprieka. Ko grib, to dabū! Bet es dzīvi svinu katru mēnesi — no Indriķa izdiņģēju naudu zābakiem, un man ir svētki, “Maximā” laimējas dabūt nocenotu desu, un atkal man ir svētki! Bet tagad laikam tā nebūs — krīze būšot ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. Nu gan laiki pienākuši! Nebūs pat, uz kurieni mukt.
Bet es jau sāku pirkt sāli, cukuru, sveces, cementējošās smiltiņas kaķiem. Kaltēju arī sausiņus, žāvēju ābolus — vismaz kaut kāds sirdsmiers.
Izabella
