Astoņpadsmit — robeža, kad beidzas nebēdnīgie tīņu gadi, priekšā nopietnā dzīve ar tūkstoš izvēles iespējām. Tikko šo robežu starp mazo un lielo dzīvi pārkāpa Sandijs Siliņš. Kurmenietis, mācās Skaistkalnes vidusskolas pēdējā klasē un turpmāko laiku saista ar teātra mākslu. Viss, ko viņš ikdienā dara, vērsts uz šo mērķi. Arī jaunsargu vada komandiera pienākumiem ir sava nozīme.
Ģimenē citi ar to neaizraujas
Ir vai nav šis skaitlis robežšķirtne? Sandijs teic, ka īsti lielā dzīve sāksies, kad dosies uz Rīgu, studēs, dzīvos patstāvīgi, maksās pirmos rēķinus. Šis tas gan esot mainījies, domāšana ir citāda, vairs ne kā skolēnam. Nav viņā nožēlas par bērnību, kas paskrējusi, jo cenšas dzīvot šobrīd, pieņemt visu, ko dzīve, situācijas piedāvā. Tā arī šajās dienās viņam bija iespēja piedalīties atlasē Rīgā, kurā firma izraudzījās potenciālos reklāmu un citu sižetu dalībniekus. Diemžēl piedāvājums nācis pēdējā brīdī. Izbraukāt no Kurmenes uz Rīgu un atpakaļ pagaidām bez sava auto un vadītāja apliecības pagrūti. Arī uz Rīgas teātru izrādēm tik bieži, cik vēlētos, netikt. Bet teātris Sandijam patīk jau no Kurmenes pamatskolas laika, kad dramatisko kolektīvu vadīja Gunta Drezova. Jau toreiz viņš apzinājās, ka atšķirībā no daudziem bez satraukuma var runāt publikai, lasīt dzeju vai iejusties kādā tēlā. Pirms pāris gadiem par šīm savām dotībām sācis domāt nopietnāk. Izvēlēties studijas saistībā ar aktiermākslu mudinājusi arī teātra režisore. Sandija vecāki Kristīne un Ivars, arī piecus gadus vecākā māsa Sintija ar skatuvi savu dzīvi nav saistījuši.
Iedrošina
“UgunsGrēka” zvaigzne
Vai arī nereti ikdienā, pat neviļus, jāspēlē teātris? Sandijs, īsi padomājis, teic, ka viņš pašlaik dzīvo tā, kā vēlas — visu uztver tā, kā tas patīk, it visā cenšas saskatīt labo un tūlīt arī piebilst: lai cik tas muļķīgi no malas izklausītos. “Viss, kas ar mums notiek, ko domājam, ir reakcija uz notiekošo. Pēdējos gados cenšos sevi daudzpusēji pilnveidot izvēlētajam — kļūt par aktieri. Domāju par stāju, runas veidu, domu gaitu. Pats sevi audzinu.” Te jau sesto gadu palīdz arī Skaistkalnes vidusskolas teātra pulciņa vadīja Ligita Bane. Grāmatu lasīšana izkopj valodu, tāpēc Sandijs lasa daudz, apzinoties, ka tādējādi paplašina valodas krājumu un apziņas horizontu.
Latvijas Kultūras akadēmijas dramatiskā teātra aktieru kursi ir viņa nākamais mērķis. Konkurss, lai tajos iekļūtu, allaž ir liels. Uzņemšana notiek katru otro gadu, un pagājušajā reizē uz 20 vietām pretendēja 90 jauniešu. Vai ir cerība būt vienam no divdesmit? Ja tomēr izdosies konkursu izturēt, kurmenietis būs piesaistīts Valmieras Drāmas teātrim, bet par sapņu skatuvi viņš sauc Latvijas Nacionālā teātra. Arī tādēļ, ka šī ēka, viņaprāt, ir ļoti īpaša, tajā skaitā notikumu, kas tajā risinājušies, dēļ.
Pagājušajās Pēterdienas svinībās Kurmenē satiktais un uzrunātais populārais aktieris Kristaps Rasims iedrošinājis, sakot, ka puišiem, kas starp pretendentiem vienmēr ir mazākumā, tieši šis iemesls ļautu konkursu vieglāk izturēt. Saruna ar viņu devusi jaunu iedvesmu, mazinājusi satraukumu, un tā vietā piestrādā pie runas un dziedātprasmes uzlabošanas.
Konkurents Reinikam
Pērn nodarbības Rīgā piedāvājis nesen atjaunotais Jaunatnes teātris. Liekot kopā potenciālo ieguvumu un reālo situāciju, Sandijs tomēr pagaidām izlēmis piebremzēt, godam pabeigt vidusskolu. Lai gan teorētiski pieļauj, ka varētu trīs reizes nedēļā izbraukāt no Kurmenes uz Rīgu. Vecāki bija ar mieru šo “avantūru” atbalstīt finansiāli.
Kā rezerves variants, ja aktiermākslas studiju konkurss būs nepārvarams, ir režija. Arī tagad viņš aizraujas ar dažādu skolas pasākumu organizēšanu, raksta tiem scenāriju. Atsauksmes esot pozitīvas. Savas spējas šajā jomā gan nevērtē augstu, cenšas izvēlēties jau tradicionālus scenārijus, tos bagātinot ar savām idejām. Viens no viņa darbiem ir pasākums “Krāsainie sapņi” — skolēnu domes veidots izklaides pasākums. Sevi redz arī kā televīzijas pasākumu vadītāju, piemēram, Laura Reinika vietā. Kurmenē teātru festivālā viņam bijis tāds uzdevums, un Reinika parodēšana pēc skatītāju atsauksmēm bijusi lieliska.
Sandijs man iebilst, kad uzdodu jautājumu, kādas lomas patīk tēlot? Viņš teic, ka netēlo, bet izdzīvo lomu. Atceras Vinniju Pūku, Pašpuiku, Modes dizaineru lugā “Lauku gurķis”. Visas patīk vienlīdz labi.
Pilsēta, par spīti studijām, kas, nenoliedzami, būs Rīgā, Sandiju nevilina. Uzaudzis laukos un savu tālāko dzīvi arī redz ārpus galvaspilsētas mūriem un trokšņiem. Ideālā gadījumā viņš joprojām sevi, savu potenciālo jauno ģimeni redz dzīvojam Kurmenē.
Otra viņa lielā aizraušanās ir sports — basketbols, futbols, vieglatlētika, ziemā hokejs. Un jaunsardze. Skaistkalnes vidusskolā mācās ap diviem simtiem bērnu un jauniešu. Liela daļa, ap simtu, iestājusies jaunsardzē. Gan Sandijam, gan pārējiem tas ir labs laika pavadīšanas veids. Lielākie ieguvumi — patriotiskā audzināšana, fiziskās nodarbības ar vairāku dienu pārgājieniem, izdzīvošanas skola. “Tiem, kuri savu turpmāko karjeru plāno saistīt ar militāro jomu, jaunsardze ieliek labus pamatus,” saka vada komandieris.
Dzimšanas diena kopā ar draugiem pagāja ceļojumā uz Liepāju un Kuldīgu. Šādu dāvanu draugi bija izvēlējušies kā piemērotāko svinēšanas veidu. Vairākās dienās Kurzemē redzētas jaunas vietas — Karosta, forti, romantiskās Kuldīgas ielas. Sandijs saka — lieliski un labākais, ko var iedomāties, kā nosvinēt savus astoņpadsmit! ◆
