“Pūces jau kopš seniem laikiem apvītas ar noslēpumainības auru un mazliet mistisku slavu. Nav jau arī nekāds brīnums, jo pūču aktīvākais laiks ir naktīs, kad cilvēki parasti guļ,” atzīst Dabas aizsardzības pārvaldes Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.
Tieši Līgatnes dabas takās šīgada augustā notiks Pūces diena. Dabas izglītības centrā “Pauguri” interesenti varēja uzzināt daudzus pūču dzīvesveida noslēpumus. Zootehniķe un ilggadējā Līgatnes dabas taku darbiniece Velga Vītola dalījās novērojumos par šiem putniem, stāstus papildinot ar fotogrāfiju slaidrādi. Pēc tam katrs varēja doties izzinošā pārgājienā, klātienē vērojot pūces, darboties radošajās darbnīcās un piedalīties spēlēs.
Pasaulē vairāk nekā 240 sugu
Pasaulē zināms vairāk nekā 240 pūču sugu, 13 novērotas arī Latvijā. Lielākā daļa no šīm sugām ir ieceļotāji, bet pastāvīgi Latvijā uzturas un ligzdo sešu sugu pūces — ūpis, meža pūce, ausainā pūce, urālpūce, bikšainais apogs un apodziņš. No šīm sešām visbiežāk sastopamas meža un ausainās pūces, jo tās labprāt izvēlas dzīvot cilvēka tuvumā — pilsētās un ciemos, parkos, kapsētās un mežaudzēs.
Dažādu sugu pūces pēc ķermeņa izmēra ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, Latvijas mazākā pūce ir apodziņš, kas ir apmēram 17 centimetru liels putns (strazda augumā), bet lielākā — ūpis.
Meža pūce ir parastākā no 13 Latvijā reģistrētajām pūčveidīgajām sugām, kas bieži sastopama mozaīkveida ainavās, bet ne pārāk bieži mežu masīvos. Meža pūce ir vidēji liels, masīvi veidots putns. Tās augums ir 37—43 centimetri, spārnu izplētums — 81—96 centimetri. Meža pūcei ir liela galva bez ausu pušķiem, un lielas, tumši brūnas vai melnas acis, kuras ieskauj sejas disks.
Savukārt ūpis, kurš nes ļoti skanīgu latīnisko vārdu Bubo bubo, var sasniegt 75 centimetru garumu ar spārnu atplētumu līdz 1,9 metriem un svērt līdz pat četriem kilogramiem. Iespaidīgā izmēra dēļ ūpim pieder ne tikai Latvijas, bet arī pasaules lielākās pūces tituls.
“Līgatnes dabas takās mīt četru sugu pūces, starp kurām ir divu Latvijā biežāk sastopamo pūču sugu pārstāvji — meža un ausainā pūce. Dzīvo arī urālpūce, kas vairāk mīt valsts austrumu daļā, un Latvijas lielākās pūces — ūpji,” par Līgatnes takās apskatāmajiem putniem stāsta I. Lange.
Prot pielāgoties
Pūces ir plēsīgi naktsputni, kuru maltīti veido dažādu veidu un izmēru medījumi — kukaiņi, vardes, ķirzakas, čūskas, lielāki un mazāki mugurkaulnieki un putni. Interesanti, ka nomedīto putni norij ar visu, kas tam iekšā un ārā, — spalvām, kauliem, iekšējiem orgāniem. Medījuma nesagremojamo daļu pūces vēlāk atrij kā sausu, kamolā savēlušos palieku murskulīti. Atrīto palieku kamolu tā arī sauc — par atrijām, un, papētot tā sastāvu, var uzzināt, ko pūce ēdusi.
Pūču lielāko barības daļu tomēr veido dažādu sugu grauzēji, arī Līgatnes dabas taku iemītnieču ēdienkartē ir peles. Apskatot tuvāk pūču atrijas, var redzēt, ka šad un tad pūces mielojas arī ar pašu nomedīto — kādu meža grauzēju vai kukaini, kas ieklīdis pūču voljerā.
Pūces ir arī vieni no interesantākajiem putniem, kas var lepoties ar lielisku pielāgošanos dzīves videi.
Apdraud mežu izciršana
Visas pasaulē un Latvijā sastopamās pūces ir aizsargājami putni, kas atrodami CITES (konvencija par tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām) konvencijas II pielikuma sarakstā. Latvijā pūces visvairāk apdraud mežu izciršana — meži ir to dabiskā dzīvesvieta un nepieciešami sekmīgai ligzdošanai. Tāpat lielu ļaunumu nodara cilvēks, mēģinot “izglābt” kādu pūču mazuli, paņemot to no dabas un nogādājot nebrīvē.
Daži interesanti fakti par pūcēm
Dzirdēts apgalvojums, ka ūpja sieva ir pūce. Tā nu gan nav — ūpis arī ir pūce! Un ūpja sieva arī ir ūpis vai ūpene, varam saukt, kā labāk patīk.
Pastāv uzskats, ka pūcēm ausis ir spalvu pušķīši, kas atrodas uz galvas (sevišķi izteikti ūpim un ausainajai pūcei). Patiesība ir daudzkārt interesantāka: pūču ausis ir nelielas atveres galvas sānos, kas piesegtas ar spalvām. Piedevām — tās ir asimetriskas! Viena augstāk, otra zemāk, lai precīzāk varētu saklausīt vietu, kur tumsā rosās potenciālais medījums.
Lielākā auguma pūces ir mātītes — var būt pat līdz 25% lielākas nekā tēviņi.
Pūču sejas disks patiesībā ir ļoti noderīgs instruments — tas darbojas kā radara antena, lai palīdzētu skaņu uztvert un novadīt līdz ausīm. Sejas diska formu pūces var mainīt, un to nodrošina speciāli muskuļi.
Pūces galvu spēj grozīt gandrīz uz riņķi — 270 grādu leņķī. Tām kakla skriemeļu ir vairāk nekā cilvēkam un kakla daļā ir speciāli pielāgoti asinsvadi.
Pastāv uzskats, ka pūces dienas gaismā ir gandrīz aklas. Tomēr tās labi redz arī diennakts gaišajā laikā, turklāt dažu sugu pūces pat labāk nekā cilvēks.
Pūcēm acis piešķir īpašu šarmu, jo tās ir lielas un ļoti izteiksmīgas. Atšķirībā no citiem putniem pūcei acis novietotas sejas priekšpusē, kas nodrošina binokulāro redzi — tāpat kā cilvēkam. Pūces nespēj pagrozīt acis, tās var skatīties tikai uz priekšu. Šo īpatnību pilnā mērā kompensē galvas grozīšana.
Pūces spēj lidot bez skaņas, pavisam nedzirdami. Šo īpatnību nodrošina pūču spalvu uzbūve, kas lidojuma laikā nerada švīkstošu skaņu kā citiem putniem. Pūcei klusais lidojums nepieciešams, lai nemanīti piekļūtu medījumam.
Pūces ir plēsīgi putni ar ļoti daudzveidīgu ēdienkarti — sākot no bezmugurkaulniekiem (sliekas, gliemeži, kukaiņi, zirnekļi) līdz pat putniem un zīdītājiem, no kuriem lielākie ir stirnu mazuļu augumā.
Ūpis ligzdu veido uz zemes — zem koku saknēm, klinšu nišās —, tāpēc to ligzdvietas tiek apdraudētas — var izlaupīt lapsas, jenotsuņi un klaiņojoši suņi. Apdraudējumu rada arī cilvēks.
